Patiesības skaistums man lika pievērsties Radītājam

Pastāstījis Cujosi Fudzii

PIRMS daudziem gadiem man bija neparasta iespēja. Man kā ziedu kārtošanas skolas ”Ikenobo” vadītāja Seneja Ikenobo palīgam bija jākārto ziedi elegantā Japānas imperatora pils istabā. Mēs strādājām stingras drošības apstākļos, un saspringtajā gaisotnē es centos neizliet ne pilīti ūdens. Tas bija viens no ievērojamākajiem notikumiem manā darbā. Es vēlos pastāstīt, kā es nonācu ziedu kārtošanas pasaulē.

Es piedzimu 1948. gadā Nisivaki pilsētā, kas atrodas Japānā, ziemeļrietumos no Kobes. Jau bērnībā mani aizrāva skaistā gadalaiku maiņa un tās izpausme ziedos. Bet, tā kā mani audzināja vecmāmiņa, kas bija budiste, man neienāca prātā doma par Radītāju.

Māte manā dzimtajā pilsētā mācīja un joprojām māca ikebanu jeb ziedu kārtošanas mākslu. Ikebana, ko sauc arī par kado (ziedu ceļu), Japānā tiek vērtēta ļoti augstu. Lai gan māte man tieši nemācīja ikebanu, tomēr viņa lielā mērā ietekmēja manu izvēli. Kad pienāca laiks izvēlēties, ko dzīvē darīt tālāk, es gribēju apgūt ikebanu. Skolotājs un māte man ieteica iestāties parastā universitātē, bet es bez mazākās vilcināšanās izlēmu mācīties Ikenobo koledžā. Ikenobo ir vecākais ikebanas mākslas veids Japānā. Pēc uzņemšanas koledžā es ar visu sirdi nodevos ziedu kārtošanas mākslas studijām.

Ikebanas pasaulē

Ikebana ir japāņu mākslas veids, kura galvenā tēma ir dzīvība. Ko tas nozīmē? Skaisti izskatās arī ziedu veikala spainī saliktie ziedi, bet vai tos var salīdzināt ar lauku ziediņiem un uzziedējušiem kokiem kalnos? Dabā mēs uztveram visu dzīvo kopumā un izjūtam gadalaikus, un tas mūs valdzina. Ikebana ir veids, kā ar ziedu un augu palīdzību paust dabas skaistumu, izveidojot motīvu no tā, kas jūs dziļi saviļņo.

Piemēram, jūs vēlaties atainot rudens noskaņu. Šim nolūkam var lietot rudens ziedus, teiksim, genciānas un patrīnijas kopā ar rudens lapām. Vai jūs vēlaties piešķirt kompozīcijai spirgtas vēja pūsmas akcentu? Pievienojiet dažus eilāliju stiebrus, kas, viegli šūpodamies, liks skatītājiem iedomāties rudenīgu pūsmu. Ikebana mani ārkārtīgi aizrāva, un man lielu prieku sagādāja iespēja izpaust sevi ziedu un augu kompozīcijās.

Liela saime

Ikebanas kā dekoratīvās mākslas veida vēsture iesniedzas 500 gadu tālā pagātnē. Ikebanas skolās galvenais ir skolotājs, un šis amats pāriet mantojumā. Skolotājs, būdams māksliniecisko tradīciju pārmantotājs, ir gluži kā patriarhs lielai sekotāju saimei. Viņš nodod nākamajai paaudzei ne vien tradīcijas, bet arī jaunus stilus, ko ir izveidojis saskaņā ar laikmetu, kādā viņš dzīvo.

Kad es biju pabeidzis Ikenobo koledžu un vēl divgadīgus kursus kado tehnikā, 1971. gada janvārī es sāku strādāt Ikenobo fondā. Es plānoju un organizēju Ikenobo skolas ikebanas izstādes visā Japānā. Tāpat es kopā ar citiem skolotāja asistentiem pavadīju viņu braucienos pa Japānu un palīdzēju veidot viņa mākslas darbus.

Es joprojām atceros pirmo reizi, kad stāvēju uz Fukuokas sporta centra skatuves un palīdzēju skolotājam, kas demonstrēja skatītājiem savu ziedu kārtošanas mākslu. Tūkstošiem cilvēku lielās auditorijas priekšā es biju gluži kā sastindzis. Aiz lielā uztraukuma es saliecu stiebrus un salauzu zarus, bet skolotājs par to laipni pajokoja, kamēr skaidroja skatītājiem savus paņēmienus, un tas man palīdzēja nomierināties.

Kad tika rīkoti valsts svētki ar ievērojamu ārzemju viesu piedalīšanos, man bija jāpalīdz skolotājam veidot kompozīcijas šiem svinīgajiem gadījumiem. Viena no tādām reizēm bija sākumā minētais gadījums, kad es kārtoju ziedus elegantā imperatora pils istabā.

Vēlāk, kad tika nodibināta Ikenobo centrālā skola ar nolūku sniegt papildu izglītību pasniedzējiem, mani uzaicināja tajā strādāt. Mans darbs bija saistīts ar pasniegšanu un mācību kursa sastādīšanu, un vēl man bija jāpārrauga mācību grāmatu un filmu izgatavošana — šos mācību materiālus izmantoja apmēram 200 tūkstoši skolnieku 300 filiālēs visā Japānā. Man bija jābraukā pa visu zemi, lai pārraudzītu kursu norisi. Ikenobo skolai ir filiāles arī ārzemēs, un vairākas reizes gadā man bija jābrauc uz Taivanu. Pildīdams šos svarīgos pienākumus, es iemantoju skolotāja uzticību.

Man patika mans darbs, taču es nebiju līdz galam gandarīts par dzīvi. Aiz skaistuma slēpās daudz kas, kas mani sāpināja. Skolnieku savstarpējā skaudība un nenovīdība pārauga savstarpējos apmelojumos, un filiāļu pasniedzēji bieži vērsās pie manis pēc padoma. Taču organizācijā, kur noteicošais ir senas tradīcijas un centrālā vara, es nespēju neko daudz ietekmēt. Daudzi skolnieki ar tīru sirdi nodevās ikebanai un mācījās nopietni, un es darīju visu iespējamo, lai viņi varētu mācīties ar prieku.

Sākotnējais kontakts ar patiesības skaistumu

Man nepatika reliģija, jo man likās, ka tā aptumšo prātu. Turklāt es biju redzējis, cik īstenībā liekulīgi ir cilvēki, kas runā par mieru un laimi. Bet mana sieva Keiko bija meklējusi patiesību jau no bērnības. Viņa bija interesējusies par dažādām reliģijām, taču neviena no tām nebija apmierinājusi viņas garīgās slāpes.

Tāpēc, kad pie mums atnāca kāda Jehovas lieciniece, Keiko piekrita viņas piedāvājumam mācīties Bībeli. Keiko man stāstīja visu, ko bija iemācījusies un kas viņu bija aizkustinājis. Man patika, ko Keiko stāstīja, taču mani tas neaizrāva.

Tomēr Keiko joprojām ar lielu pārliecību man stāstīja, ko bija uzzinājusi no Bībeles. Kad man bija jābrauc uz kaut kurieni, viņa vienmēr ielika manā somā dažus žurnālus par Bībeli, bet es tos nelasīju. Es vēlējos saglabāt to, ko biju panācis savas dzīves laikā. Mēs nesen bijām nopirkuši māju, un man nezin kāpēc likās, ka tādā gadījumā, ja es pieņemšu Bībeles mācības, man māja būs jāpārdod. Tikmēr Keiko strauji apguva Bībeli un izmantoja uzzināto dzīvē. Es jutos pamests. Lai gan es sapratu, ka tas, ko viņa man stāsta, ir patiesība, es sāku viņai pretoties.

Pretojos patiesībai, tomēr mani piesaista

Es parasti no darba nācu mājās vēlu, bet tajos vakaros, kad Keiko gāja uz Jehovas liecinieku sapulcēm, es speciāli nācu mājās vēl vēlāk. Taču pat tad, kad pārrados divos vai trijos naktī, Keiko mani gaidīja, lai pastāstītu, kā pagājusi diena, un interesētos par mani. Bet doma, ka mana sieva un dēls uz dažām stundām dodas prom no mājas, lai apmeklētu kristiešu sapulci, man likās nepanesama. Es pretojos aizvien vairāk un pat sāku runāt par šķiršanos, tomēr Keiko savus uzskatus nemainīja.

Man bija grūti saprast Keiko. Kaut arī mūsu attiecības bija kļuvušas saspringtas un viņu mocīja astmas lēkmes, viņa vienmēr izstaroja prieku. Tieši viņas sirdsskaidrība un labestība bija tā, kas sākotnēji mani bija piesaistījis pie viņas, un tieši šo viņas īpašību dēļ es arī raizējos, ka viņa tiks pievilta, mācoties Bībeli.

Keiko dzīvoja saskaņā ar to, ko mācījās, un centās būt laba sieva un māte. Kaut arī man bija tik negatīva attieksme, tad, kad viņa mani sirsnīgi aicināja uz kristiešu sapulcēm un kongresiem, dažreiz es uz tiem gāju — varbūt tāpēc, ka biju lepns par Keiko.

Bet vienlaikus es biju greizsirdīgs uz Jehovu. Kad es redzēju, kā Keiko cenšas mainīties, es nevarēju saprast, kāpēc Bībeles mācības tik dziļi ietekmē cilvēkus. ”Kāpēc mana sieva ir ar mieru izciest visdažādākās grūtības Jehovas dēļ?” es prātoju.

Drīz mani vēlējās apciemot daži kristīgi brāļi no Keiko draudzes. Man nebija ne mazākās vēlēšanās viņus satikt, tomēr es gribēju uzzināt, kāpēc Keiko ir tāds sirdsmiers. Beigu beigās ziņkārība ņēma virsroku, un es piekritu mācīties Bībeli. Iepazīstoties tuvāk ar brāļiem, kas mani apmeklēja, es sajutu, cik patīkami ir būt kopā ar viņiem. Tā iknedēļas Bībeles stundās Bībeles patiesība pamazām ieņēma vietu manā sirdī, un mani uzskati sāka paplašināties.

Dabas un patiesības skaistums

Kad es ikebanā centos izpaust dabas skaistumu un varenību, es jutu, ka vienalga nespēju atainot tās brīnišķumu. Tad, kad es uzzināju, ka dabu ir radījis Jehova, viss it kā nostājās savās vietās. Kā gan sīks cilvēks var sacensties ar Radītāja mākslinieciskajām spējām? Jehova ir visizcilākais mākslinieks! Mēģinādams atdarināt viņa roku darbu, es sāku veidot daudz labākas ziedu kompozīcijas. Pēc tam, kad es biju sācis mācīties Bībeli, man bieži teica, ka mans stils ir mainījies, ka tajā izpaužas gan maigums, gan enerģija.

Bībeles patiesība man palīdzēja daudz ko saprast. Kad es uzzināju, ka Sātans Velns, būdams pasaules valdnieks, ir tas, kas ir izraisījis ļaužu ciešanas, un ka mūsu sirds no Ādama mantotā grēka dēļ ir ļaunprātīgi lokana, es beidzot aptvēru, kāda ir pasaules notikumu īstā nozīme. (Jeremijas 17:9; 1. Jāņa 5:19.) Es uzzināju, ka Jehova ir miera Dievs, bagāts mīlestībā, taisnībā, spēkā un gudrībā (5. Mozus 32:4; Romiešiem 11:33; 1. Jāņa 4:8; Atklāsmes 11:17); ka Dievs aiz mīlestības ir sūtījis Jēzu, lai tas mirtu par mums (Jāņa 3:16; 2. Korintiešiem 5:14); un ka pienāks laiks, kad vairs nebūs ne ciešanu, ne nāves (Atklāsmes 21:4). Patiesības skaistums mani aizrāva. Turklāt es pats redzēju, ka Jehovas liecinieki ievēro Jēzus bausli ”savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”, un tas mani pārliecināja, ka tā ir patiesā reliģija. (Mateja 22:39.)

Šķērslis

Patiesībai iesakņojoties manā sirdī, es sastapos ar kādu šķērsli. Kad mans ikebanas skolotājs nevarēja ierasties uz kādām bērēm, tad budistu rituālos viņu bieži vien pārstāvēju es. Tas man kļuva par pārbaudījumu, kad es sāku domāt par to, ka vēlos kalpot Jehovam. Es izlēmu vairs nepiedalīties budistu rituālos. (1. Korintiešiem 10:21.) Es taktiski paskaidroju savam skolotājam, ka vēlos drīzumā kristīties un ka esmu apņēmies nepiedalīties citas ticības rituālos, pat ja tas ir saistīts ar manu darbu. Viņam nebija iebildumu pret to, ka es gribu kļūt par kristieti, un viņš teica, ka ticības lietās es varu rīkoties tā, kā pats vēlos. Šī atbilde mani patīkami pārsteidza, jo es biju domājis, ka man būs jādzird daudz pārmetumu un mani atlaidīs no darba.

Kad šī šķēršļa vairs nebija, es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku kongresā, kas notika 1983. gada jūnijā — vienu gadu pēc tam, kad biju sācis mācīties Bībeli. Kad es izkāpu no kristīšanās baseina, mani ar platu smaidu un asarām acīs apsveica Keiko. Arī man acīs bija asaras, un mēs abi pateicāmies Jehovam par mūsu kopīgo laimi.

Lēmums atteikties no augstā amata

Skolotājs ar lielu sapratni izturējās pret maniem kristīgajiem uzskatiem. Es pildīju savus darba pienākumus vēl cītīgāk nekā agrāk, tomēr centos saglabāt līdzsvaru starp laicīgo darbu un kristieša pienākumiem. Septiņus gadus pēc kārtas es vairākus mēnešus gadā piedalījos kristīgajā kalpošanā vairāk nekā parasti.

Taču es sapratu, ka man ir nopietni jādomā par mūsu vienīgā dēla garīgumu un Keiko veselību, kas pasliktinājās. ”Man ir jāpavada vairāk laika ar ģimeni,” es secināju. Tāpat es gribēju, lai manā dzīvē galvenais būtu Valstības darbs. Apsvērdams šīs vajadzības un vēlmes, es griezos lūgšanā pie Jehovas. Es domāju par to, ka vēlos atteikties no sava augstā amata ikebanas pasaulē. Skolotājs saprata, ka mans lēmums ir negrozāms, un 1990. gada jūlijā, kad man bija 42 gadi, man beidzot izdevās bez grūtībām atteikties no sava amata.

Palīdzu citiem ieraudzīt patiesības skaistumu

Drīz pēc tam es sāku kalpot pilnu slodzi, lai palīdzētu arī citiem atrast patiesību. Patlaban es vienu dienu nedēļā pasniedzu ziedu kārtošanas mākslu bez Ikenobo stila ierobežojumiem. Man ir gods būt draudzes vecākajam, un Keiko ir pioniere. Astma viņu tagad moka daudz retāk nekā agrāk. Mūsu dēls, kas tagad ir precējies, ir kalpošanas palīgs kaimiņu draudzē, un mēs esam bezgala priecīgi, ka visa mūsu ģimene vienoti kalpo Jehovam.

Es gaidu laiku, kad pār zemi valdīs Dieva Valstība ar tās ķēniņu Jēzu Kristu un es varēšu veidot brīnumskaistas kompozīcijas no ziediem, ko audzēšu savā dārzā. Es no sirds vēlos kopā ar saviem mīļajiem mūžīgi slavēt Jehovu — vareno Radītāju, kas ir licis tapt visam skaistajam.

[Attēls 23. lpp.]

Ikebanā ir iespējams paust savu dabas skaistuma izjūtu

[Attēli 23. lpp.]

Kopā ar sievu, dēlu un viņa ģimeni