Lai stiprinātu bērnu ticību, nepietiek viņiem tikai pateikt, kas ir labs un kas ļauns. Viņiem ir jāpalīdz arī pārdomāt tādus jautājumus kā, piemēram: kāpēc Bībelē ir aizliegts tas, kas varētu būt patīkams miesai? Kas viņus pārliecina, ka Bībeles normu ievērošana vienmēr nāk par labu? (Jes. 48:17, 18.) Ja bērns izsaka vēlēšanos kristīties, palīdziet viņam pārdomāt, ar kādu atbildību un pienākumiem šis lēmums ir saistīts. Kādi būs ieguvumi, un kādas varētu būt grūtības? Kāpēc var apgalvot, ka ieguvumi ar uzviju atsver grūtības? (Marka 10:29, 30.) Ir ļoti svarīgi domāt par šiem jautājumiem pirms kristīšanās. Ja jūs palīdzat bērniem tos nopietni pārdomāt, ir lielāka iespēja, ka viņiem veidosies pārliecība par to, ka Bībeles normu ievērošana vienmēr nāks viņiem par labu. w17.12 21. lpp., 14., 15. rk.

Daudzi mūsu dārgie ticības biedri cīnās ar smagām slimībām. Citi, kas paši varbūt jau ir gados, rūpējas par saviem padzīvojušajiem tuviniekiem. Vēl citi nopūlas, lai sagādātu savai ģimenei pašu nepieciešamāko. Turklāt, kā mēs zinām, daudzi saskaras ne tikai ar vienu no šādām nopietnām problēmām, bet ar vairākām uzreiz. Padomājiet, ja jau Jehova tik labi pazīst nedzīvo dabu, cik gan ļoti viņam rūp cilvēki, kas viņam kalpo nevis tāpēc, ka būtu ieprogrammēti to darīt, bet gan tāpēc, ka mīl viņu! (Ps. 19:2, 4, 15.) Mūsu dārgais debesu Tēvs mūs pazīst visos sīkumos. Viņš zina pat to, cik mums ir matu uz galvas. (Mat. 10:30.) Psalmu sacerētājs rakstīja: ”Tas Kungs zina sirdsšķīsto dienas.” (Ps. 37:18.) Jehova redz, kādas grūtības mēs pieredzam, un viņš mums var dot spēku izturēt jebkuras no tām. w18.01 7. lpp., 1. rk.; 8. lpp., 4. rk.

Tabitas augšāmcelšana, ko paveica Pēteris, tik ļoti ietekmēja cilvēkus, ka ”daudzi sāka ticēt Kungam”. Šie jaunie mācekļi varēja citiem liecināt gan par Kungu Jēzu, gan par to, ka Jehova spēj piecelt no nāves mirušos. (Ap. d. 9:36—42.) Citi kļuva par aculieciniekiem vēl kādam augšāmcelšanas gadījumam. Tas notika Troādā (tagadējās Turcijas teritorijas ziemeļrietumos), kāda nama augšistabā. Apustulis Pāvils uzrunāja ticības biedrus, un viņa runa ilga līdz pusnaktij. Kāds jauneklis, vārdā Eitihs, to klausījās, sēdēdams logā. Runas laikā viņš iemiga un izkrita no trešā stāva. Iespējams, Lūka bija pirmais, kas noskrēja lejā pie Eitiha, un, būdams ārsts, Lūka varēja nekļūdīgi noteikt, ka jauneklis ir miris. Kad lejā nonāca Pāvils, viņš apkampa Eitihu un, par pārsteigumu visiem, paziņoja, ka tas ir dzīvs. Cik gan dziļu iespaidu tas atstāja uz aculieciniekiem! Paši savām acīm redzējuši, kā Pāvils pieceļ no nāves mirušo, viņi ”bija bezgala iepriecināti”. (Ap. d. 20:7—12.) w17.12 5. lpp., 10., 11. rk.