Vizuālais kontakts

CILVĒKA acīs atspoguļojas viņa noskaņojums un jūtas. Tās spēj paust pārsteigumu un izbailes, līdzjūtību un mīlestību. Tajās var atspoguļoties šaubas un skumjas. Runādams par saviem tautiešiem, kas bija daudz pārcietuši, kāds padzīvojis vīrs teica: ”Mēs runājam ar acīm.”

No tā, kurp vērsts mūsu skatiens, citi reizēm izdara secinājumus par mums un to, ko mēs sakām. Daudzviet pasaulē cilvēki vairāk uzticas tiem, kas runājot skatās acīs. Turpretī tad, ja cilvēks ir nodūris galvu vai skatās uz kaut ko citu, nevis uz sarunas biedru, citiem rodas šaubas par viņa godīgumu vai kompetenci. Ir arī tādas zemes, kurās ciešs skatiens parasti tiek uzskatīts par nepieklājīgu vai izaicinošu, it sevišķi tad, ja cilvēks sarunājas ar pretējā dzimuma pārstāvi vai kādu, kam ir augstāks stāvoklis sabiedrībā. Un dažās zemēs par nepieklājīgu tiek uzskatīts jaunietis, kas skatās acīs, sarunājoties ar vecāku cilvēku.

Bet zemēs, kurās tiešs skatiens netiek uzskatīts par nepieklājīgu vai izaicinošu, tas var palīdzēt uzsvērt sacīto. Tiešs skatiens klausītājiem liek sajust, ka cilvēks ir pārliecināts par to, ko viņš runā. Reiz, kad Jēzus mācekļi bija ļoti pārsteigti par viņa vārdiem un jautāja: ”Kas tad var tikt pestīts?”, Jēzus ”tos uzlūkoja un tiem sacīja: ”Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.”” (Mat. 19:25, 26.) Raksti ļauj saprast, ka apustulis Pāvils runādams uzmanīgi vēroja savu klausītāju reakciju. Piemēram, reiz vietā, kur Pāvils sludināja, bija arī kāds cilvēks, kas kopš dzimšanas bija klibs. Apustuļu darbos 14:9, 10 ir teikts: ”Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: ”Celies stāvus uz savām kājām!””

Kas jāņem vērā sludinot. Uzrunā cilvēkus laipni un sirsnīgi. Kad tas ir iespējams, sāc sarunu ar kādu jautājumu, kas varētu interesēt cilvēku. Centies izveidot labu vizuālo kontaktu vai vismaz skatīties cilvēkam sejā un dari to pieklājīgi un ar cieņu. Sirsnīgs smaids un skatiens, kurā atspoguļojas prieks, ir ļoti patīkami. Šāda sejas izteiksme cilvēkam ļauj daudz ko spriest par tevi un palīdz atraisīties un sākt sarunu.

Vizuālais kontakts daudzreiz palīdz saprast, kā pareizi rīkoties. Ja cilvēks ir dusmīgs vai vienaldzīgs, to parasti var redzēt viņa acīs. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, arī tas tūlīt atspoguļojas viņa skatienā. Pēc skatiena var saprast, kad cilvēks kļūst nepacietīgs un kad kaut kas piesaista viņa interesi. Izveidojot labu vizuālo kontaktu ar savu sarunas biedru, tu varēsi sajust to brīdi, kad tev jāmaina runas temps, jādod vārds viņam, jāpārtrauc saruna vai jāparāda, kā notiek Bībeles nodarbības.

Gan sludināšanā, gan Bībeles nodarbību laikā centies saglabāt vizuālo kontaktu ar sarunas biedru. Tomēr neskaties acīs pārāk cieši, jo tas liek justies neērti. (2. Ķēn. 8:11.) Ik pa laikam pievērs skatienu cilvēka sejai, skaties uz viņu draudzīgi un nepiespiesti. Daudzās pasaules zemēs šāda izturēšanās tiek uzskatīta par patiesas intereses apliecinājumu. Lasot Bībeli vai kādu publikāciju, tev, protams, jāseko tekstam. Tomēr, lai kaut ko uzsvērtu, reizēm būtu labi īsu mirkli paraudzīties uz cilvēku, kam tu lasi. Ik pa laikam atraut acis no teksta ir vēlams arī tāpēc, ka tad var redzēt, kā cilvēks to uztver.

Ja kautrības dēļ tev ir grūti veidot vizuālo kontaktu, tev nepieciešama neatlaidība. Ja tu mācīsies veidot šādu kontaktu, ar laiku tas tev noteikti izdosies un tev būs vieglāk sarunāties ar cilvēkiem.

Vizuālais kontakts runas laikā. Bībelē ir teikts, ka Jēzus, sākdams Kalna sprediķi, ”pacēla savas acis uz saviem mācekļiem”. (Lūk. 6:20.) Tu vari darīt tāpat. Ja tev jāuzrunā cilvēku grupa, paskaties uz viņiem, ieturi pāris sekundes garu pauzi un tikai tad sāc runāt. Šī īsā pauze tev palīdzēs nodibināt vizuālo kontaktu un pārvarēt uztraukumu. Savukārt klausītājiem tā palīdzēs uztvert, kādas emocijas pauž tava sejas izteiksme, un pienācīgi noskaņoties runai.

Turpini skatīties uz klausītājiem visas runas laikā. Centies skatīties nevis uz cilvēku grupu, bet uz konkrētiem cilvēkiem zālē. Gandrīz visās zemēs no oratora tiek gaidīts, lai viņš veidotu vizuālu kontaktu ar auditoriju.

Skatīties uz klausītājiem nenozīmē vienkārši pakāpeniski virzīt skatienu no vienas puses uz otru. Paskaties uz kādu klausītāju un pasaki vienu teikumu tieši šim cilvēkam. Pēc tam palūkojies uz kādu citu un vērsies ar pāris teikumiem pie viņa. Neveries kādā tik ilgi, ka viņš samulstu, un neaprobežojies tikai ar dažiem cilvēkiem visā zālē. Turpini pārmaiņus raudzīties uz dažādiem klausītājiem, taču tad, kad tu vērsies pie kāda cilvēka, tik tiešām sarunājies ar viņu un ievēro viņa reakciju, pirms tu pievērs uzmanību nākamajam.

Tavām piezīmēm jāatrodas uz pults, tev rokā vai Bībelē, lai tu varētu tajās ieskatīties ātri, tikai ar acu kustību. Ja tev jākustina galva, lai ielūkotos piezīmēs, tas nelabvēlīgi ietekmē kontaktu ar klausītājiem. Tev jādomā ne vien par to, cik bieži tu lieto piezīmes, bet arī par to, kad tu tajās ieskaties. Ja tu lūkosies pierakstos runas kulminācijas brīdī, tu nepamanīsi klausītāju reakciju un tavi vārdi neizskanēs tik iedarbīgi, kā tiem vajadzētu izskanēt. Saikne ar klausītājiem zudīs arī tad, ja tu nemitīgi skatīsies savās piezīmēs.

Ja tu kādam pasvied bumbu, tu ar skatienu tai seko, lai redzētu, vai viņš to noķers. Katra doma tavā runā ir kā bumba, ko tu pasvied klausītājiem. Redzot, ka viņi piekrītoši pamāj ar galvu, pasmaida vai ļoti uzmanīgi uz tevi skatās, tu vari saprast, ka doma ir uztverta. Labs vizuālais kontakts ar klausītājiem tev palīdzēs redzēt, vai viņi paspēj uztvert visu, ko tu saki.

Bet vai ir nepieciešams uzturēt vizuālo kontaktu ar klausītājiem arī tad, kad tev jālasa kāds teksts? Ja klausītāji seko lasījumam savā Bībelē, viņi nemaz nepamana, vai tu uz viņiem skaties vai ne. Tomēr, ik pa brīdim paskatoties uz klausītājiem, tu padarīsi lasījumu izteiksmīgāku, jo spēsi sajust viņu reakciju. Savukārt tiem klausītājiem, kas neseko lasījumam savā Bībelē un ir nedaudz aizsapņojušies, oratora skatiens var atgādināt, ka jāseko lasījumam. Protams, lasot palūkoties uz klausītājiem ir iespējams tikai uz īsu brīdi, un jāsargās, lai tas netraucētu lasījumam. Tāpēc vislabāk ir turēt Bībeli rokā un stāvēt ar paceltu, nevis noliektu galvu.

Kongresos draudžu vecākajiem reizēm jāuzstājas ar runu, kuras tekstu viņi ir saņēmuši jau gatavu. Lai labi izdotos šāda runa, nepieciešama pieredze un rūpīga gatavošanās. Runa, kas jānolasa, zināmā mērā ierobežo vizuālo kontaktu ar klausītājiem. Tomēr, ja runātājs ir labi sagatavojies, viņš spēj laiku pa laikam paraudzīties uz klausītājiem, nepazaudējot vietu, no kuras jālasa tālāk. Ja runātājs to spēs panākt, klausītājiem būs interesanti sekot runai un viņi daudz ko iegūs no svarīgajām garīgajām pamācībām, kas tajā ietvertas.