Jūnijs

Mums ir jāparāda patiesas rūpes par mūsu Bībeles skolniekiem. Raudzīsimies uz viņiem kā uz saviem nākamajiem brāļiem un māsām. Viņiem var nebūt viegli atteikties no draugiem šajā pasaulē un veikt visas nepieciešamās izmaiņas, lai kalpotu Jehovam. Labi Bībeles skolotāji iepazīstina Bībeles skolniekus ar brāļiem un māsām, kas tos varētu labvēlīgi ietekmēt. Tā Bībeles skolniekiem paveras iespēja biedroties ar Dieva kalpiem, kas tiem var sniegt garīgu un emocionālu atbalstu. Mēs vēlamies, lai katrs, kas mācās Bībeli, justos iederīgs draudzē un mūsu lielajā garīgajā ģimenē. Mēs gribam, lai viņos augtu vēlēšanās pievienoties mūsu sirsnīgajai un mīlošajai brāļu saimei. Tad viņiem būs vieglāk vairs neuzturēt ciešas attiecības ar tiem, kas viņiem nepalīdz mīlēt Jehovu. (Sāl. pam. 13:20.) Ja agrākie draugi no viņiem novērsīsies, viņi zinās, ka var atrast īstus draugus Jehovas organizācijā. (Marka 10:29, 30; 1. Pēt. 4:4.) w20.10 17. lpp., 10., 11. rk.

Mums ir jābūt Jēzus draugiem, lai mums būtu labas attiecības ar Jehovu. Kāpēc tā var apgalvot? Lūk, viens iemesls. Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Tēvs pats jūs sirsnīgi mīl, tāpēc ka jūs sirsnīgi mīlat mani.” (Jāņa 16:27.) Viņš arī sacīja: ”Neviens nevar nonākt pie Tēva citādi kā vien caur mani.” (Jāņa 14:6.) Ja kāds censtos būt Jehovas draugs, bet neveidotu ciešas attiecības ar Jēzu, tas būtu tā, it kā viņš censtos iekļūt kādā ēkā, neizmantojot durvis. Jēzus pats bija minējis līdzīgu piemēru, teikdams, ka viņš ir ”vārti avīm”. (Jāņa 10:7.) Vēl viens iemesls ir tas, ka Jēzus nevainojami atspoguļoja sava Tēva īpašības. Viņš saviem mācekļiem paskaidroja: ”Kas ir redzējis mani, tas ir redzējis arī Tēvu.” (Jāņa 14:9.) Tātad viens būtisks veids, kā mēs varam iepazīt Jehovu, ir pētīt Jēzus dzīvi. Jo vairāk mēs uzzinām par Jēzu, jo ciešāka kļūst mūsu draudzība ar viņu. Un, mūsu draudzībai ar viņu kļūstot ciešākai, padziļinās mūsu mīlestība pret viņa Tēvu. w20.04 21., 22. lpp., 5., 6. rk.

Vai jūs esat piesaistīti pie gultas vai pārvietojaties ratiņkrēslā? Vai jums sāp locītavas, vai arī ir slikta redze? Ja tā ir, vai jūs varat ”skriet” kopā ar tiem, kas ir jauni un veseli? Pilnīgi noteikti! Pa ceļu, kas ved uz dzīvību, skrien daudzi, kuri ir gados veci un nespēcīgi. Viņi to neveic saviem spēkiem. Viņi smeļas spēku no Jehovas, klausoties sapulces pa telefonu vai skatoties tās tiešsaistē. Un viņi piedalās mācekļu gatavošanā, sludinot ārstiem, medmāsām un radiniekiem. Nepieļaujiet, ka fizisku ierobežojumu dēļ jums nolaistos rokas un jūs nospriestu, ka esat pārāk vāji, lai skrietu pa dzīvības ceļu. Jehova jūs mīl jūsu ticības un izturības dēļ, kuru esat apliecinājuši gadu gaitā. Tagad jums viņa palīdzība ir nepieciešama vairāk nekā jebkad iepriekš, un viņš jūs nepametīs. (Ps. 9:11.) Viņš jums tuvosies vēl vairāk. w20.04 29. lpp., 16., 17. rk.

Kādus jautājumus jūs varētu apspriest ar ticīgu cilvēku? Mēģiniet atrast ar viņu kaut ko kopīgu. Varbūt viņš tic, ka ir viens Dievs, vai arī atzīst, ka Jēzus ir cilvēces glābējs vai ka pasaulē valda ļaunums un ka drīz tam pienāks gals. Balstoties uz kopīgiem uzskatiem, centieties pastāstīt Bībeles vēsti tādā veidā, kas šo cilvēku varētu piesaistīt. Paturiet prātā, ka cilvēki ne vienmēr tic visam, ko māca viņu reliģija. Tāpēc arī tad, ja esat noskaidrojuši, pie kuras reliģijas pieder jūsu sarunas biedrs, centieties uzzināt, kādi ir viņa personiskie uzskati. Kāds misionārs ir pamanījis, ka cilvēki, kas apgalvo, ka tic trīsvienībai, ne vienmēr uzskata, ka Tēvs, Dēls un svētais gars ir viens Dievs. ”To zinot, ir daudz vieglāk atrast kopīgu pamatu sarunai,” viņš saka. Tāpēc centieties noskaidrot, kam īsti tic cilvēki, ko sastopat sludināšanā. Tad, līdzīgi Pāvilam, jūs spēsiet ”pielāgoties visdažādākajiem cilvēkiem”. (1. Kor. 9:19—22.) w20.04 10. lpp., 9., 10. rk.

Mēs varam raudzīties nākotnē bez bailēm, jo gan Daniēls, gan Jānis norādīja, ka tie, kas kalpo Jehovam un Jēzum, tiks paglābti šajā īpaši grūtajā laikā. Daniēls rakstīja, ka izglābti tiks tie, kuru vārdi būs ”ierakstīti dzīvības grāmatā”. Ko mēs varam darīt, lai mūsu vārds būtu ierakstīts šajā grāmatā? Mums ir jāpierāda, ka mēs ticam Jēzum, Dieva Jēram. (Jāņa 1:29.) Mums ir jādod solījums kalpot Dievam un jākristījas. (1. Pēt. 3:21.) Un mums ir jāapliecina, ka mēs atbalstām Dieva valstību, darot visu, ko varam, lai palīdzētu citiem iepazīt Jehovu. Tagad ir laiks stiprināt paļāvību uz Jehovu un viņa organizāciju. Tagad ir laiks atbalstīt Dieva valstību. Ja mēs tā darīsim, mēs tiksim paglābti, kad Dieva valstība iznīcinās ziemeļvalsts ķēniņu un dienvidvalsts ķēniņu. w20.05 16. lpp., 18., 19. rk.

Pirmie cilvēki zināja, kā sauc Dievu un vēl daudz ko svarīgu par viņu. Gan Ādams, gan Ieva pazina viņu kā Radītāju, kā to, kas viņiem bija dāvājis dzīvību, nevainojamu dzīvesbiedru un brīnišķīgu mājvietu — paradīzi. (1. Moz. 1:26—28; 2:18.) Taču vai viņi turpināja izmantot savu nevainojamo prātu, lai pārdomātu visu, ko viņu labā bija darījis Jehova? Vai viņi padziļināja savu mīlestību un pateicību pret personu, kas saukta šajā vārdā? Tas kļuva redzams, kad viņus kārdināja Dieva ienaidnieks. Izmantodams čūsku, Sātans Ievai jautāja: ”Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (2. Moz. 2:16, 17; 3:1.) Šajā jautājumā bija ietverti meli, kas bija kā inde. Patiesībā Dievs bija teicis, ka viņi drīkst ēst no visiem kokiem, izņemot vienu. (1. Moz. 2:9.) Sātans ar savu jautājumu sagrozīja faktus. Viņa vārdi radīja iespaidu, ka Dievs nepavisam nav dāsns. Ieva varēja sākt domāt: ”Vai Dievs no mums slēpj kaut ko labu?” w20.06 3., 4. lpp., 8., 9. rk.

Daži Jehovas kalpi jūtas aizvainoti par to, ko ir pateicis vai izdarījis kāds brālis vai māsa. Apustulis Pāvils atzina, ka reizēm mums var būt pamatots ”iemesls sūdzēties” par kādu ticības biedru. Var pat gadīties, ka pret mums kāds ir izturējies netaisnīgi. Ja tā notiek, mums jāuzmanās, lai mēs neļautos aizvainojumam. Šādas negatīvas emocijas var izraisīt to, ka cilvēks attālinās no Jehovas tautas. Pablo, kāds brālis Dienvidamerikā, tika nepatiesi apvainots kādā pārkāpumā un iznākumā zaudēja savus pienākumus draudzē. Kā viņš uz to reaģēja? ”Mani pārņēma dusmas,” saka Pablo, ”un es pakāpeniski attālinājos no draudzes.” Ir arī tādi Jehovas kalpi, kurus moka sirdsapziņa kāda pagātnē izdarīta nopietna pārkāpuma dēļ un kuri jūtas tā, it kā nebūtu pelnījuši Dieva mīlestību. Kaut arī viņi ir nožēlojuši savu nepareizo rīcību, viņi varbūt uzskata, ka vairs nav cienīgi kalpot Dievam. Kāda ir jūsu attieksme pret brāļiem un māsām, kas pieredz situācijas, kādas ir apskatītas iepriekš? w20.06 19. lpp., 6., 7. rk.

Mums ir jāmācās pamanīt bīstamas situācijas un rīkoties, lai sevi pasargātu. (Ebr. 5:14.) Piemēram, mums jābūt apdomīgiem atpūtas un izklaides izvēlē. Televīzijas raidījumos un filmās bieži tiek atainota vai popularizēta netikumīga rīcība. Cilvēki, kas rīkojas netikumīgi, sāpina Dievu un neizbēgami nodara postu gan sev, gan citiem. Tāpēc mēs vairāmies no izklaides, kas var pakāpeniski vājināt mūsu mīlestību pret Dievu. (Efes. 5:5, 6.) Mums ir jāsaskata arī briesmas, kādas ir saistītas ar informāciju, kas nāk no atkritējiem, kuri cenšas sēt šaubas par mūsu ticības biedriem un Jehovas organizāciju. (1. Tim. 4:1, 7; 2. Tim. 2:16.) Atkritēju propaganda var graut mūsu ticību. Mēs nedrīkstam iekrist šajās lamatās. Šāda veida informāciju izplata ”cilvēki, kam ir samaitāts prāts un laupīta patiesība”. Viņu mērķis ir izraisīt strīdus un ķildas. Viņi vēlas panākt, lai mēs sāktu ticēt viņu meliem un mums rastos ”nelāgas aizdomas” par mūsu brāļiem. (1. Tim. 6:4, 5.) w20.09 29. lpp., 13., 15. rk.

Vīram un sievai būtu jāizturas vienam pret otru ar mīlestību un cieņu. (Efes. 5:33.) Bībele māca galveno uzmanību pievērst došanai, nevis ņemšanai. (Ap. d. 20:35.) Kāda īpašība var palīdzēt dzīvesbiedriem parādīt savstarpēju mīlestību un cieņu? Tā ir pazemība. Pazemība daudziem kristiešiem ir palīdzējusi padarīt savu laulību laimīgāku. Piemēram, kāds precēts kristietis, vārdā Stīvens, stāsta: ”Ja jūs esat komanda, jūs sadarbosieties, īpaši tad, kad būs radušās problēmas. Jūs domāsiet nevis: ”Kas būtu vislabāk man?”, bet gan: ”Kas būtu vislabāk mums?”” Viņa sieva Stefānija uzskata tāpat. ”Neviens nevēlas dzīvot ar kādu, kas pastāvīgi iebilst un strīdas,” viņa saka. ”Ja mums rodas domstarpības, mēs mēģinām saprast to cēloni. Tad mēs lūdzam Dievu, iedziļināmies Bībelē un cenšamies visu izrunāt. Mēs cenšamies atrisināt problēmu, nevis cīnāmies viens ar otru.” Vīri un sievas tikai iegūst, ja nav par sevi augstākās domās, kā pienākas būt. w20.07 4. lpp., 5., 6. rk.

Kalpojot Jehovam, mums nebūtu jāpaļaujas uz saviem spēkiem un spējām. Apustulis Pāvils bija mācījies pie Gamaliēla, kas bija viens no sava laika cienījamākajiem jūdu reliģiskajiem vadītājiem. (Ap. d. 5:34; 22:3.) Pāvils bija ieguvis zināmu ietekmi jūdu sabiedrībā. Tomēr Pāvils nepaļāvās uz sevi. Pāvils labprāt atteicās no tā, kas viņu padarīja svarīgu un ietekmīgu citu acīs. (Filip. 3:8.) Kļuvis par Kristus sekotāju, Pāvils pieredzēja daudz grūtību. Viņu ienīda viņa paša tautieši. (Ap. d. 23:12—14.) Un cilvēki, kas, tāpat kā viņš, bija Romas pilsoņi, viņu sita un ieslodzīja cietumā. (Ap. d. 16:19—24, 37.) Bez tam Pāvils sāpīgi apzinājās savu grēcīgumu. (Rom. 7:21—25.) Tomēr viņš nevis pieļāva, ka savu trūkumu vai pretinieku dēļ viņš pārstātu sekot Kristum, bet gan ”rada patiku vājībās”. Kā tas bija iespējams? Tieši tad, kad viņš bija vājš, viņš izjuta, kā viņa dzīvē izpaužas Dieva spēks. (2. Kor. 4:7; 12:10.) w20.07 15., 16. lpp., 7., 8 .rk.

Mūsdienās ir ļoti būtiski pievērst nopietnu uzmanību valstības vēsts sludināšanai. Jēzus bija paredzējis, ka šis darbs vērsīsies plašumā un turpināsies vēl ilgu laiku pēc viņa nāves. Pēc savas augšāmcelšanas Jēzus dažiem no mācekļiem sagādāja brīnumainu lomu. Viņš izmantoja šo situāciju, lai uzsvērtu, ka būt cilvēku zvejniekiem ir svarīgāk par jebkuru citu darbu. (Jāņa 21:15—17.) Tieši pirms pacelšanās debesīs Jēzus saviem mācekļiem sacīja, ka viņa aizsāktā sludināšana vērsīsies plašumā un noritēs ne vien Izraēlā, bet arī tālu aiz tās robežām. (Ap. d. 1:6—8.) Pēc vairākiem gadu desmitiem Jēzus deva apustulim Jānim redzējumu, kurā bija atklāts, kas risināsies ”Kunga dienā”. Tajā Jānis redzēja eņģeli, kuram bija ”mūžīga laba vēsts, ko pavēstīt zemes iedzīvotājiem — visām tautībām, ciltīm, valodām un tautām”. (Atkl. 1:10; 14:6.) Ir skaidrs, ka Jehova vēlas, lai mēs piedalītos šajā grandiozajā sludināšanas darbā, līdz tas būs pabeigts. w20.09 9. lpp., 5. rk.

Ābrahāmam bija jāpieredz arī sarežģītas situācijas ģimenē. Viņa mīļotajai sievai Sārai nevarēja būt bērnu. Šī iemesla dēļ viņiem gadu desmitiem bija jācīnās ar vilšanās sajūtu. Tad Sāra deva Ābrahāmam savu kalponi Hagari, lai tā dzemdētu Ābrahāmam un viņai bērnus. Bet, kad Hagarei bija iestājusies grūtniecība, viņa sāka nicināt Sāru. Situācija kļuva tik nopietna, ka Sāra padzina Hagari. (1. Moz. 16:1—6.) Visbeidzot Sārai iestājās grūtniecība, un viņai piedzima dēls, kuru Ābrahāms nosauca par Īzāku. Ābrahāms mīlēja abus savus dēlus — gan Īzāku, gan Hagares dzemdēto dēlu Ismaēlu. Taču Ismaēls pret Īzāku izturējās slikti, tāpēc Ābrahāms bija spiests Ismaēlu un Hagari aizraidīt prom no mājām. (1. Moz. 21:9—14.) Pēc kāda laika Jehova Ābrahāmam teica, lai viņš upurē Īzāku. (1. Moz. 22:1, 2; Ebr. 11:17—19.) Abos šajos gadījumos Ābrahāmam bija jāpaļaujas, ka Jehova gādās, lai galu galā ar viņa dēliem viss būtu labi. w20.08 4. lpp., 9., 10. rk.

Iztēlojieties, kādu prieku tie, kas būs piecelti no nāves, izjutīs, novelkot veco cilvēku un dzīvojot saskaņā ar Dieva taisnīgajām normām. Tie, kas veiks šādas izmaiņas, varēs dzīvot mūžīgi. Turpretī tiem, kas nevēlēsies mainīties un būs noskaņoti dumpīgi, Dievs neļaus dzīvot un traucēt mieru paradīzē. (Jes. 65:20; Jāņa 5:28, 29.) Dieva valstībai, visi Dieva kalpi izjutīs, cik patiesi ir vārdi, kas rakstīti Salamana Pamācībās 10:22: ”Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu.” Ar Jehovas gara palīdzību viņi kļūs garīgi bagāti, proti, aizvien vairāk un vairāk līdzināsies Kristum un tuvosies pilnībai. (Jāņa 13:15—17; Efes. 4:23, 24.) Ar katru dienu Jehovas kalpi izjutīs vairāk spēka un kļūs par labākiem cilvēkiem. Kādu gan prieku dzīve tad sagādās! (Īj. 33:25.) w20.08 17. lpp., 11., 12. rk.

Mums būtu jāpatur prātā, ka daži ir izlēmuši palikt neprecēti. Citi varbūt vēlētos apprecēties, taču nav atraduši īsto cilvēku. Vēl citiem, iespējams, dzīvesbiedrs ir miris. Lai arī kādu iemeslu dēļ cilvēks būtu viens, vai citiem draudzē būtu jājautā, kāpēc viņš nav precējies, vai jāpiedāvā palīdzība dzīvesbiedra meklēšanā? Ja palīdzība netika lūgta, kā neprecētais brālis vai māsa varētu justies, dzirdot tādus jautājumus vai piedāvājumus? (1. Tes. 4:11; 1. Tim. 5:13.) Neprecētie brāļi un māsas būs pateicīgi, ja mēs par viņiem spriedīsim pēc viņu labajām īpašībām, nevis ģimenes stāvokļa. Mums viņi būtu nevis jāžēlo, bet gan augstu jāvērtē par viņu uzticību Jehovam. Tad neviens neprecēts kristietis nejutīsies tā, it kā mēs viņam teiktu: ”Tu man neesi vajadzīgs.” (1. Kor. 12:21.) Mūsu neprecētie brāļi un māsas zinās, ka mēs viņus cienām un augstu vērtējam viņu vietu draudzē. w20.08 29. lpp., 10., 14. rk.

Vēlāk Jēzus parādījās arī pašam apustulim Pāvilam. (1. Kor. 15:8.) Pāvils (Sauls) bija ceļā uz Damasku, kad izdzirdēja augšāmceltā Jēzus balsi un parādībā redzēja viņu debesu godībā. (Ap. d. 9:3—5.) Tas, ko pieredzēja Pāvils, bija vēl viens apstiprinājums tam, ka Jēzus augšāmcelšana nav mīts. (Ap. d. 26:12—15.) Pāvila liecība daudzus varēja ļoti interesēt, jo iepriekš viņš bija vajājis kristiešus. Kad Pāvils bija pārliecinājies, ka Jēzus ir piecelts no nāves, viņš centās pārliecināt par to citus. Izplatot vēsti, ka Jēzus bija miris, bet ir atkal dzīvs, Pāvils pieredzēja pēršanu, ieslodzījumu un kuģa katastrofas. (1. Kor. 15:9—11; 2. Kor. 11:23—27.) Pāvils bija tik pārliecināts par to, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem, ka bija gatavs mirt, aizstāvot savu pārliecību. Vai gan agrīno kristiešu liecības mums nedod drošu pamatu ticēt tam, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem? Un vai tās nestiprina mūsu ticību augšāmcelšanai, kas gaidāma nākotnē? w20.12 3. lpp., 8.—​10. rk.

Mums būtu jāpārdomā, vai mēs regulāri apmeklējam draudzes sapulces. Šajās sapulcēs mēs saņemam īstu garīgu stiprinājumu, kā arī uzmundrinājumu no saviem ticības biedriem. (Mat. 11:28.) Tāpat mums būtu jāpadomā, kādi ir mūsu Bībeles lasīšanas un pētīšanas paradumi. Ja mums ir ģimene, vai mēs ik nedēļu atvēlam laiku ģimenes vakaram Jehovas pielūgsmei? Vai arī, ja mēs dzīvojam vieni, vai mēs veltām laiku personiskai Bībeles studēšanai? Un vēl: vai mēs piedalāmies sludināšanā un mācekļu gatavošanā tik lielā mērā, cik mums ir iespējams? Kāpēc mums būtu jādomā par šiem jautājumiem? Bībelē teikts, ka Jehova pārbauda mūsu domas un to, kas ir mūsu sirdī, — un mums būtu jādara tas pats. (1. Laiku 28:9.) Ja mēs pamanām, ka mums kaut kas ir jāmaina savos mērķos un domāšanā, mums jālūdz, lai Jehova mums palīdz veikt šīs izmaiņas. Tagad ir laiks gatavoties pārbaudījumiem, kas mūs gaida. w20.09 19. lpp., 19., 20. rk.

Jēzus minēja, ar ko ir jārēķinās tiem, kas vēlas kļūt par viņa mācekļiem. Viņš izmantoja piemēru ar cilvēku, kurš grib celt torni, un ar ķēniņu, kurš grasās doties karā. Jēzus norādīja, ka torņa cēlējam ”vispirms jāapsēžas un jāaprēķina izmaksas”, lai redzētu, vai tas spēs pabeigt torni, un ka ķēniņam ”vispirms jāapsēžas un jāapspriežas”, lai saprastu, vai tas ar savu karaspēku spēs paveikt to, ko ir nodomājis. (Lūk. 14:27—32.) Jēzus zināja, ka cilvēkam, kas vēlas kļūt par viņa mācekli, būtu nopietni jāapdomā, ar ko šis solis ir saistīts. Tāpēc mums ir jāmudina Bībeles skolnieks studēt Bībeli katru nedēļu. Mums kā skolotājiem būtu labi jāsagatavojas katrai Bībeles nodarbībai. Laikus pārdomāsim, kā konkrētajam Bībeles skolniekam paskaidrot informāciju vienkārši un skaidri — tā, lai viņš to var viegli saprast un rīkoties saskaņā ar to. (Neh. 8:8; Sāl. pam. 15:28, panta pirmā daļa.) w20.10 7. lpp., 5., rk.; 8. lpp., 7. rk.

Jēzus norādījums ir skaidrs. Mums ir jāmāca citiem tas, ko viņš ir licis. Tomēr mēs nedrīkstam neņemt vērā kādu svarīgu detaļu. Jēzus teica nevis: ”Māciet tiem visu, ko es jums esmu licis,” — bet gan: ”Māciet tiem pildīt visu, ko es jums esmu licis.” Tas nozīmē, ka mums Bībeles skolniekiem jāmāca ne tikai tas, kas ir jādara, bet arī tas, kā to darīt. Vadot Bībeles nodarbības, mēs Bībeles skolniekiem mācām, kādas ir Dieva prasības. Bet mums ir jādara kaut kas vairāk. Mums viņiem ir jāmāca, kā uzzināto izmantot dzīvē. (Jāņa 14:15; 1. Jāņa 2:3.) Ar savu priekšzīmi mēs Bībeles skolniekiem varam rādīt, kā viņi var izmantot Bībeles principus, esot skolā vai darbā vai arī atpūšoties. Un, kad mēs kopā ar Bībeles skolniekiem vēršamies lūgšanās pie Jehovas, mēs varam lūgt, lai viņa svētais gars tos vada. (Jāņa 16:13.) w20.11 2., 3. lpp., 3.—​5. rk.

Jēzus mācekļi saskārās arī ar citām grūtībām. Piemēram, viņiem bija tikai daži Svēto Rakstu eksemplāri. Viņiem nebija tādu Svēto Rakstu pētīšanas palīglīdzekļu kā mums tagad. Un Jēzus mācekļiem bija jāsludina dažādu tautību cilvēkiem, kas runāja citās valodās. Par spīti visām grūtībām, šie dedzīgie kristieši paveica šķietami neiespējamo — tikai dažu desmitu gadu laikā labā vēsts bija sludināta ”visai radībai zem debesīm”. (Kol. 1:6, 23.) Jehova arī mūsdienās vada savus kalpus un dod tiem spēku pildīt viņa gribu. Viņš mūs vada galvenokārt ar savu iedvesmoto Rakstu starpniecību. Tajos stāstīts par Jēzus kalpošanu un lasāma viņa pavēle turpināt viņa iesākto darbu. (Mat. 28:19, 20.) Jehova nešķiro cilvēkus; viņš bija paredzējis, ka labā vēsts tiks sludināta ”visām zemēm, tautām un ciltīm, cilvēkiem, kas runā dažādās valodās”. (Atkl. 14:6, 7.) Viņš vēlas, lai vēsti par valstību varētu dzirdēt ikviens. w20.10 21. lpp., 6.—​8. rk.

Ķēniņam Dāvidam Jehovas likumi bija ļoti dārgi. (Ps. 1:1—3.) Dāvids zināja, ka Jehova glābj pazemīgos, bet stājas pretī augstprātīgajiem. (2. Sam. 22:28.) Tāpēc Dāvids ļāva, lai Dieva likumi labo viņa domāšanu. Viņš rakstīja: ”Es slavēšu Jehovu, kas man dod padomus, pat naktī manas dziļākās domas mani pamāca.” (Ps. 16:7.) Ja esam pazemīgi, mēs ļausim Bībelei ietekmēt mūsu domas un labot nepareizu domāšanu, pirms tā ir novedusi pie rīcības. Dieva vārdi mums būs kā balss, kas mums saka: ”Lūk, kur ceļš! Ejiet pa to!” Tā mūs brīdinās, ja mēs novirzīsimies no šī ceļa — pa labi vai pa kreisi. (Jes. 30:21.) Tas, ka mēs uzklausām Jehovu, mums daudzējādā ziņā nāk par labu. (Jes. 48:17.) Piemēram, mēs izvairāmies no neērtības sajūtas, kādu mēs varētu izjust, ja mūs pamācītu kāds cits. Un mēs aizvien vairāk tuvojamies Jehovam, jo apzināmies, ka viņš pret mums izturas kā mīlošs tēvs. (Ebr. 12:7.) w20.11 20. lpp., 6., 7. rk.

Šāda domāšana, iespējams, bija ietekmējusi daudzus Korintas iedzīvotājus un pat dažus, kas piederēja pie kristiešu draudzes. (1. Kor. 15:12.) Citi, šķiet, uzskatīja, ka augšāmcelšana ir jāuztver simboliski, proti, ka cilvēks, kas reiz bija ”miris” grēkā, ir kļuvis ”dzīvs” kā kristietis. Lai kādi būtu viņu spriedumi, tas, ka viņi noliedza augšāmcelšanu, viņu ticību padarīja veltīgu. Ja Dievs nebija piecēlis Jēzu no nāves, nekāds izpirkums netika samaksāts un visi paliek grēkā. Tāpēc tiem, kas noliedza Jēzus augšāmcelšanu, nebija īstas cerības. (1. Kor. 15:13—19; Ebr. 9:12, 14.) Apustulis Pāvils pats personīgi bija pārliecinājies, ka ”Kristus ir celts augšā no mirušajiem”. Šī augšāmcelšana bija pārāka par tām, kas bija norisinājušās iepriekš, jo visi, kas līdz tam bija tikuši piecelti no nāves, vēlāk atkal nomira. Pāvils rakstīja: ”Kristus ir celts augšā no mirušajiem — pirmais no tiem, kas ir aizmiguši nāves miegā.” Viņš bija pirmā persona, kas tika piecelta no nāves kā garīga būtne, un pirmais no cilvēkiem, kas devās uz debesīm. (1. Kor. 15:20; Ap. d. 26:23; 1. Pēt. 3:18, 22.) w20.12 5. lpp., 11., 12. rk.

Pirmajā gadsimtā, vadošā padome Jeruzālemē darbojās vienoti, lai draudzēs viss notiktu kārtīgi un Dieva kalpu starpā valdītu miers. (Ap. d. 2:42.) Piemēram, kad mūsu ēras 49. gadā kristiešu starpā radās domstarpības jautājumā par apgraizīšanu, vadošā padome svētā gara vadībā izskatīja šo jautājumu. Ja šīs domstarpības netiktu atrisinātas, tas būtu kavējis sludināšanu. Kaut arī apustuļi bija ebreji, viņi un citi vecākie nebija pieļāvuši, ka viņus būtu ietekmējušas jūdaisma paražas un tie, kas tās aizstāvēja. Viņi iedziļinājās Dieva Rakstos un meklēja svētā gara vadību. (Ap. d. 15:1, 2, 5—20, 28.) Kāds tam bija iznākums? Jehova svētīja viņu lēmumu, draudzēs valdīja miers un vienotība un sludināšana vērsās plašumā. (Ap. d. 15:30, 31; 16:5.) Arī mūsdienās, Jehovas organizācija ir gādājusi, lai draudzēs viss notiktu kārtīgi un Jehovas kalpu starpā valdītu miers. w20.10 22., 23. lpp., 11., 12. rk.

Vecuma, sliktas veselības vai citu iemeslu dēļ mums var netikt piešķirts kāds uzdevums kalpošanā, pēc kura esam ilgojušies. Ja tā notiek, mēs varam ņemt vērā to, kā rīkojās ķēniņš Dāvids. Viņš bija ļoti vēlējies būvēt Dieva templi, taču Dievs šī uzdevuma veikšanai izraudzījās kādu citu. Dāvids nevis ļāvās sarūgtinājumam, bet gan no sirds atbalstīja to, kurš bija izraudzīts, un pat dāsni ziedoja līdzekļus tempļa būvniecībai. Tik tiešām, izcils piemērs, kam sekot! (2. Sam. 7:12, 13; 1. Laiku 29:1, 3—5.) Veselības problēmu dēļ Igs, kāds brālis Francijā, pārtrauca kalpot par draudzes vecāko. Viņam vairs nebija pa spēkam pat vienkārši mājas darbi. Viņš raksta: ”Sākumā es jutos nevērtīgs un padevos nomāktībai. Bet ar laiku es sapratu, cik svarīgi ir pārstāt skumt par to, ko vairs nespēju darīt. Tas man ir palīdzējis būt priecīgam par to, ko joprojām spēju paveikt kalpošanā Jehovam. Līdzīgi Gideonam un viņa trīssimt kareivjiem, kas visi bija noguruši, es turpināšu cīnīties.” (Tiesn. 8:4.) w20.12 25. lpp., 14., 15. rk.

Jēzus dzīves aprakstā vārdus ”mīlestība” un ”mīlēt” apustulis Jānis lieto biežāk nekā pārējie trīs evaņģēliju sarakstītāji kopā. Šīs Bībeles grāmatas atklāj, ka mīlestībai ir jāietekmē viss, ko kristietis dara. (1. Jāņa 4:10, 11.) Tomēr, lai to saprastu, Jānim bija vajadzīgs laiks. Būdams jauns, Jānis ne vienmēr bija paudis pret citiem mīlestību. Piemēram, kādā reizē Jēzus un viņa mācekļi pa ceļam uz Jeruzālemi devās cauri Samarijai. Kādā samariešu ciemā ļaudis nevēlējās parādīt viņiem viesmīlību. Jānis lūdza Jēzum atļauju likt no debesīm nākt ugunij un iznīcināt visus šī ciema iedzīvotājus. (Lūk. 9:52—56.) Citā reizē Jānis un viņa brālis Jēkabs, pēc visa spriežot, pierunāja savu māti vērsties pie Jēzus ar lūgumu piešķirt tiem Dieva valstībā īpaši godājamas vietas. Kad pārējie apustuļi to uzzināja, viņi bija saniknoti. (Mat. 20:20, 21, 24.) Tomēr, par spīti visām Jāņa kļūdām, Jēzus viņu mīlēja. (Jāņa 21:7.) w21.01 8., 9. lpp., 3., 4. rk.

Jehova pieņem lēmumus, kas nāk par labu citiem. Piemēram, viņš izlēma radīt dzīvību nevis savtīgu iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka vēlējās, lai arī mēs izjustu prieku par dzīvi. Neviens nespieda Jehovu atdot savu Dēlu, lai mēs tiktu izpirkti no grēka. Viņš pieņēma šādu lēmumu, jo vēlējās mums palīdzēt. Arī Jēzus pieņēma lēmumus, kuri nāca par labu citiem. Piemēram, reiz, kad viņš bija ļoti noguris, viņš izlēma atteikties no atpūtas, lai mācītu ļaudis. (Marka 6:31—34.) Labs ģimenes galva apzinās, ka viens no sarežģītākajiem viņa pienākumiem ir pieņemt gudrus lēmumus, kas attiecas uz viņa ģimeni, un viņš pret šo pienākumu izturas nopietni. Viņš cenšas nepieņemt nepārdomātus lēmumus vai tādus, kas būtu balstīti tikai uz emocijām. Viņš ļauj, lai viņu māca Jehova. (Sāl. pam. 2:6, 7.) Tas viņam palīdz domāt par citu, nevis savu labumu. (Filip. 2:4.) Ja vīrs cenšas sekot Jehovas un Jēzus priekšzīmei, viņš būs labs ģimenes galva. w21.02 7. lpp., 19.—​21. rk.

Būdams jauns, ķēniņš Asa bija pazemīgs un drosmīgs. Piemēram, pēc sava tēva, Abijas, nāves viņš izvērsa cīņu pret elku pielūgsmi. Viņš arī ”mudināja Jūdas ļaudis meklēt Jehovu, viņu tēvu Dievu, un pildīt viņa bauslību un pavēles”. (2. Laiku 14:1—7.) Un, kad etiopieša Zeraha vadībā Jūdejai devās uzbrukumā miljons vīru liels karaspēks, Asa rīkojās gudri — viņš vērsās pēc palīdzības pie Jehovas, teikdams: ”Jehova, tu spēj palīdzēt ikvienam, vienalga, vai tam spēka ir daudz vai maz. Palīdzi mums, Jehova, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz tevi!” Šie skaistie vārdi atklāj, cik stipra bija Asas paļāvība uz Jehovas spēju izglābt viņu un viņa tautu. Asa paļāvās uz savu debesu Tēvu, un ”Jehova Asam un Jūdas vīriem piešķīra uzvaru pār etiopiešiem”. (2. Laiku 14:8—12.) Jūs noteikti piekritīsiet, ka stāties pretī miljons kareivju lielam karaspēkam varēja būt biedējoši. Bet, tā kā Asa paļāvās uz Jehovu, viņš sekmīgi tika galā ar šo grūto situāciju. w21.03 5. lpp., 12., 13. rk.

Bībelē var lasīt par nepilnīgiem cilvēkiem, kas parādīja sirsnīgu mīlestību. Padomāsim par to, kas tajā stāstīts par Jonatānu un Dāvidu. Bībelē teikts: ”Jonatāns.. iemīlēja Dāvidu kā sevi pašu, un viņi kļuva par tuviem draugiem.” (1. Sam. 18:1.) Dāvids bija svaidīts par nākamo izraēliešu ķēniņu pēc Saula. Kādu laiku vēlāk Sauls kļuva ļoti skaudīgs pret Dāvidu un centās viņu nogalināt. Taču Saula dēls Jonatāns neatbalstīja tēva centienus nogalināt Dāvidu. Jonatāns un Dāvids apsolīja, ka paliks draugi un vienmēr viens otru atbalstīs. (1. Sam. 20:42.) Sirsnīgās jūtas, kādas saistīja Jonatānu un Dāvidu, ir ievērības cienīgas, ja ņem vērā, ka pastāvēja vairāki faktori, kas būtu varējuši kļūt par šķērsli viņu draudzībai. Piemēram, Jonatāns bija kādus trīsdesmit gadus vecāks par Dāvidu. Jonatāns būtu varējis nospriest, ka viņam nav nekā kopīga ar šo mazāk pieredzējušo un gados daudz jaunāko vīrieti. Tomēr Jonatāns neraudzījās uz Dāvidu no augšas un neizturējās pret viņu kā pret zemāku. w21.01 21., 22. lpp., 6., 7. rk.

Jēzus saviem sekotājiem apsolīja, ka tie būs patiesi laimīgi, bet viņš tos arī brīdināja, ka tie pieredzēs pārbaudījumus. (Mat. 10:22, 23; Lūk. 6:20—23.) Mums sagādā prieku tas, ka esam Kristus mācekļi. Bet kā mēs jūtamies, domājot par iespēju, ka mūsu ticības dēļ pret mums varētu vērsties tuvinieki, ka mēs varētu pieredzēt vajāšanas no varas iestāžu puses vai ka darba vai skolas biedri varētu censties mūs piespiest rīkoties nepareizi? Ir skaidrs, ka tas var raisīt raizes un uztraukumu. Cilvēki parasti vajāšanas neuzskata par iemeslu priekam. Tomēr Bībelē ir pausts pilnīgi pretējs uzskats. Piemēram, Jēzus māceklis Jēkabs rakstīja, ka pārbaudījumos mums ir nevis jāļaujas bezcerībai, bet gan jāpriecājas. (Jēk. 1:2, 12.) Un Jēzus norādīja, ka mums ir pamats būt laimīgiem pat tad, ja tiekam vajāti. (Mat. 5:11.) Jehova iedvesmoja Jēkabu uzrakstīt šiem kristiešiem, lai dotu tiem praktiskus padomus, kas tiem palīdzētu saglabāt prieku pat pārbaudījumos. w21.02 26. lpp., 1., 2. rk.; 27. lpp. 5. rk.

Daži kristieši, kas dzīvoja Timoteja laikā, pārstāja augstu vērtēt iespēju būt Dieva darbabiedriem. Tie bija Dēma, Figels, Hermogens, Himenajs, Aleksandrs un Filēts. (1. Tim. 1:19, 20; 2. Tim. 1:15; 2:16—18.; 4:10.) Visticamāk, visi šie cilvēki reiz bija garīgi stipri, bet viņi nenosargāja to, kas viņiem bija uzticēts. Kā Sātans cenšas panākt, lai mēs atteiktos no tā, ko Jehova mums ir uzticējis? Apskatīsim dažus no viņa paņēmieniem. Viņš izmanto izklaides industriju un plašsaziņas līdzekļus, lai veicinātu uzskatus un rīcību, kas var vājināt mūsu pieķeršanos patiesībai. Viņš pūlas, lai vienaudžu spiediena vai pret Jehovas kalpiem izvērsto vajāšanu dēļ mēs padotos bailēm un pārtrauktu sludināt. Un viņš mēģina panākt, lai mēs uzklausītu atkritēju izplatītos ”maldus, ko aplami dēvē par zināšanām,” un atstātu patiesību. Ja mēs neesam uzmanīgi, mēs pamazām varam pārstāt cieši turēties pie patiesības. (1. Tim. 6:21.) w20.09 27. lpp., 6.—​8. rk.

Vai kāds draugs vai tuvinieks ir pievīlis jūsu uzticību? Ja tā ir, jūs daudz ko varat gūt, iedziļinoties stāstījumā par to, kā rīkojās ķēniņš Dāvids, kad viņa dēls Absaloms izturējās nodevīgi pret viņu. (2. Sam. 15:5—14, 31; 18:6—14.) Paturiet prātā šo Bībeles fragmentu un pastāstiet Jehovam par savām izjūtām, ko ir radījusi pieredzētā sliktā izturēšanās. (Ps. 6:6—8.) Iztēlojieties arī to, kā Dāvids visos šajos notikumos varēja justies. Viņš mīlēja Absalomu un uzticējās Ahitofelam. Taču viņi abi nodeva Dāvidu. Viņi dziļi sāpināja Dāvidu un pat centās panākt viņa nāvi. Dāvids būtu varējis pārstāt uzticēties arī pārējiem saviem draugiem un turēt tos aizdomās par pievienošanos Absalomam. Viņš būtu varējis koncentrēties tikai uz sevi un censties viens pats aizbēgt no valsts. Vai arī viņš būtu varējis ļauties izmisumam un atmest visam ar roku. Dāvids vērsās pie Jehovas. Viņš arī lūdza palīdzību draugiem. Un viņš nevilcinoties rīkojās saskaņā lēmumiem, ko bija pieņēmis Viņš turpināja paļauties uz Jehovu un uzticēties saviem draugiem. w21.03 15. lpp., 7., 8.; 17. lpp., 10., 11. rk.