Marts

Kaut arī jaunā pasaule vēl nav izveidota, tā katrā ziņā kļūs par realitāti. Lai to labāk saprastu, padomāsim par to, ko varam redzēt savām acīm, — piemēram, par zvaigznēm, kokiem, dzīvniekiem un cilvēkiem. Tam visam ir bijis sākums, tātad ir bijis laiks, kad nekā no tā visa nebija. Bet tagad tas viss ir — un par to neviens nešaubās —, jo Jehova to radīja. (1. Moz. 1:1, 26, 27.) Tāpat ir ar viņa apsolīto jauno pasauli — tagad tās vēl nav, bet viņš ir paredzējis to izveidot. Viņš savu nodomu īstenos. Dieva noteiktā laikā jaunā pasaule būs tikpat reāla kā viss, ko varam redzēt jau tagad. Tad cilvēkiem būs nevainojama veselība un viņi varēs dzīvot mūžīgi. (Jes. 65:17; Atkl. 21:3, 4.) Gaidot jauno pasauli, izmantosim ikkatru iespēju stiprināt savu ticību. Pārdomāsim, cik vērtīgs ir izpirkuma upuris, un apliecināsim Jehovam savu pateicību par to! Domāsim arī par Jehovas varenību un darīsim visu, lai arvien vairāk tuvotos Jehovam. Tad mēs noteikti būsim starp ”tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolīto”. (Ebr. 6:11, 12.) w23.04 31. lpp., 18., 19. rk.

Pacēlis acis pret debesīm, Jēzus visu sanākušo ļaužu priekšā lūdza Dievu. Viņš vēlējās, lai gods par to, ko viņš paveiks, pienāktos Jehovam. Tad Jēzus iesaucās: ”Lācar, nāc ārā!” (Jāņa 11:43.) Un Lācars iznāca no kapa! Jēzus bija izdarījis to, kas citiem likās neiespējami. Šī notikuma apraksts stiprina mūsu ticību augšāmcelšanai. Jēzus Martai bija apsolījis: ”Tavs brālis celsies augšā.” (Jāņa 11:23.) Jēzus, tāpat kā viņa Tēvs, gan vēlas, gan spēj piecelt cilvēkus no nāves. Jēzus reakcija uz viņa draugu bēdām liecina, ka viņš ļoti vēlas celt augšā mirušos un darīt galu nāves izraisītajām ciešanām un bēdām. Kad Lācars iznāca no kapa, kārtējo reizi pierādījās, ka Jēzus spēj cilvēkus piecelt no nāves. Padomāsim arī par Jēzus vārdiem Martai, kas lasāmi šīsdienas pantā. Ir skaidrs: mums ir pamatoti iemesli ticēt, ka Dieva solījums celt augšā no nāves mirušos piepildīsies. w23.04 11., 12. lpp., 15., 16. rk.

Kad mēs labāk izprotam, kāda ir Jehovas griba, mums varbūt kaut kas jāmaina savās lūgšanās. Mums jāpatur prātā, ka Jehova savu nodomu īstenos paša noteiktā laikā. Viņš ir nodomājis uz mūžīgiem laikiem likvidēt visus ciešanu cēloņus, piemēram, dabas katastrofas, slimības un nāvi. Jehova savu nodomu īstenos ar savas valstības starpniecību. (Dan. 2:44; Atkl. 21:3, 4.) Taču pagaidām viņš pār pasauli ļauj valdīt Sātanam. (Jāņa 12:31; Atkl. 12:9.) Ja Jehova atrisinātu cilvēces problēmas jau tagad, varētu šķist, ka Sātanam tīri labi izdodas valdīt pār pasauli. Tāpēc mums ir jāgaida, kad Jehova piepildīs savus solījumus. Tomēr viņš mūs nav atstājis vienus, bez atbalsta. Jehova mums sniedz vajadzīgo palīdzību. w23.05 8. lpp., 4. rk.; 9., 10. lpp., 7., 8. rk.

Ko mēs varam darīt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu, ko Jehova un Jēzus ir darījuši cilvēces labā? Aicināsim citus uz Atceres vakaru! Protams, mēs aicinām tos, ko satiekam sludināšanā, bet neaizmirsīsim arī par radiniekiem, darbabiedriem, skolasbiedriem un paziņām. Ja mums pietrūkst ielūgumu, mēs varam aizsūtīt ielūguma elektronisko versiju. Kas zina: varbūt daudzi atsauksies! (Pulc. 11:6.) Ja cilvēks, ko esam uzaicinājuši, pirms tam nav bijis ne uz vienu Jehovas liecinieku sapulci, viņam varētu būt daudz jautājumu. Būtu labi tiem sagatavoties. Cilvēkiem kas pirmo reizi ir apmeklējuši Atceres vakaru, pēc pasākuma varētu rasties vēl kādi jautājumi. Gan pirms Atceres vakara, gan tā laikā, gan pēc tā centīsimies palīdzēt ikvienam, kam ir ”pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi”. (Ap. d. 13:48.) w24.01 12. lpp., 13., 15. rk.; 13. lpp., 16. rk.

Bībelē var lasīt par astoņiem cilvēkiem, kas tika piecelti no nāves dzīvei uz zemes. Izpētīsim fragmentus, kur par to stāstīts! To darot, centīsimies saprast, ko no šiem gadījumiem var secināt. Pārdomāsim, kā tie apliecina, ka Dievs vēlas un spēj celt augšā mirušos. Jo īpaši rūpīgi iedziļināsimies Bībeles fragmentos, kuros stāstīts par Jēzus augšāmcelšanu. To, ka Jēzus ir celts augšā, apstiprināja vairāki simti aculiecinieku. Kad mēs lasām par Jēzus augšāmcelšanu, vēl vairāk nostiprinās mūsu pārliecība, ka Dievs mirušos cels augšā. (1. Kor. 15:3—6, 20—22.) Mēs esam bezgala pateicīgi Jehovam par cerību uz augšāmcelšanu. Mums nav ne mazāko šaubu, ka šis solījums piepildīsies, jo Jehova gan vēlas, gan spēj to īstenot. Stiprināsim savu ticību augšāmcelšanai! Ja mēs tā darīsim, mēs aizvien vairāk tuvosimies Dievam, kas ir apsolījis celt augšā mums tuvos cilvēkus. (Jāņa 11:23.) w23.04 8. lpp., 2. rk.; 12. lpp., 17. rk.; 13. lpp., 20. rk.

Pazemīgam cilvēkam ir līdzsvarots viedoklis par sevi, un viņš apzinās savu spēju robežas. Viņš izturas pret citiem ar cieņu un ”uzskata citus par augstākiem”. (Filip. 2:3.) Gideons bija pazemīgs cilvēks. Kad Jehovas eņģelis Gideonam paziņoja, ka tas ir izraudzīts, lai glābtu izraēliešus no midiāniešiem, šis pazemīgais vīrs atbildēja: ”Mana dzimta ir necilākā Manases ciltī, un es esmu pats nenozīmīgākais sava tēva namā.” (Tiesn. 6:15.) Viņš jutās nepiemērots šim uzdevumam, taču Jehova tā nedomāja. Ar Dieva atbalstu Gideons sekmīgi paveica viņam uzticēto uzdevumu. Draudzes vecākajiem jācenšas apliecināt pazemību it visā. (Ap. d. 20:18, 19.) Viņiem nebūtu jāpārspīlē savas spējas un sasniegumi, bet viņiem nebūtu arī sevi jāšausta par neveiksmēm un kļūdām. w23.06 3. lpp., 4., 5. rk.

Sātana ”galva” tiks ”sadragāta” vairāk nekā pēc 1000 gadiem. (Atkl. 20:7—10.) Bet kādi notikumi ir gaidāmi drīzā nākotnē? Bībelē ir stāstīts par to, kā Sātana pārvaldītās pasaules naids pret Jehovas organizāciju sasniegs kulmināciju. Vispirms politiskie līderi paziņos: ”Miers un drošība!” (1. Tes. 5:2, 3.) Tad politiskie spēki vērsīsies pret visām viltus reliģijām — tā pavisam ”negaidīti” sāksies lielais posts. (Atkl. 17:16.) Pēc tam Jēzus tiesās cilvēkus — viņš tos ”šķirs.., tāpat kā gans šķir avis no āžiem”. (Mat. 25:31—33, 46.) Taču Sātans neliksies mierā. Naida pārņemts, viņš pamudinās tautu apvienotos spēkus, kas Bībelē saukti par ”Gogu no Magogas”, uzbrukt Jehovas kalpiem. (Eceh. 38:2, 10, 11.) Kādā brīdī lielā posta laikā svaidītie kristieši, kas vēl būs palikuši uz zemes, tiks sapulcēti debesīs, kur viņi pievienosies Jēzum Kristum un debesu karapulkiem, lai dotos Armagedona kaujā, ar ko beigsies lielais posts. (Mat. 24:31; Atkl. 16:14, 16.) Pēc Armagedona sāksies Kristus tūkstoš gadu ilgā valdīšana. (Atkl. 20:6.) w23.10 20., 21. lpp., 9., 10. rk.

Mūsu laikos daudzi Jehovas kalpi dzīvo zemēs, kur mūsu organizācijas darbība ir aizliegta. Lai gan šie dārgie brāļi un māsas pret laicīgo varu izturas ar cieņu, viņi, tāpat kā Obadja, saglabā pilnīgu uzticību Jehovam. (Mat. 22:21.) Dievbijības mudināti, viņi pirmām kārtām klausa Dievam, nevis cilvēkiem. (Ap. d. 5:29.) Jehovas liecinieki sludina labo vēsti un slepeni organizē draudzes sapulces arī tajās valstīs, kur viņu darbība ir ierobežota. (Mat. 10:16, 28.) Brāļi, kam uzticēta vadība, dara visu iespējamo, lai ticības biedri saņemtu garīgo uzturu. Tādu uzdevumu pildīja arī kristietis, vārdā Anrī. Viņš dzīvo kādā Āfrikas valstī, kur Jehovas liecinieku darbība kādu laiku bija aizliegta. Tajā laikā Anrī piegādāja ticības biedriem Bībeles literatūru. Viņš rakstīja: ”Pēc dabas es esmu kautrīgs. Tāpēc esmu pārliecināts, ka tieši bijība pret Jehovu man deva vajadzīgo drosmi.” Vai jūs spētu būt tikpat drosmīgi? Ikviens no mums var būt drosmīgs, ja attīsta dievbijību. w23.06 15. lpp., 9. rk.; 16. lpp., 11. rk.

Kad Ādams un Ieva sacēlās pret Dievu, varēja likties, ka Sātanam ir izdevies izjaukt Dieva nodomu par zemi un cilvēkiem. Sātans varbūt domāja, ka Jehova ir iedzīts strupceļā. Ja Jehova iznīcinātu Ādamu un Ievu un radītu citu vīrieti un sievieti, Sātans varētu nosaukt Jehovu par meli, jo, kā var lasīt 1. Mozus 1:28, Jehova bija teicis Ādamam un Ievai, ka zemi piepildīs tieši viņu pēcnācēji. Ja Jehova tomēr ļautu Ādamam un Ievai pēc sacelšanās radīt pēcnācējus, tie tik un tā būtu grēcīgi un, pēc Sātana domām, nekad nesasniegtu pilnību. (Pulc. 7:20; Rom. 3:23.) Tādā gadījumā Sātans varētu apgalvot, ka Jehova nav spējīgs īstenot savu nodomu. Jehova taču bija iecerējis, ka zemi apdzīvos nevainojami, viņam paklausīgi cilvēki — Ādama un Ievas pēcnācēji. w23.11 6. lpp., 15., 16. rk.

Jehova ar Bībeles un savas organizācijas starpniecību mums sniedz skaidrus norādījumus, un nav nekādas vajadzības tiem kaut ko pievienot. (Sāl. pam. 3:5—7.) Tāpēc mēs ”netiecamies pāri tam, kas rakstīts” Bībelē, un neveidojam likumus personiskas izvēles jautājumos. Lai piemānītu cilvēkus un šķeltu sabiedrību, Sātans izmanto ”tukšu maldināšanu” un ”šīs pasaules uzskatus”. (Kol. 2:8.) Pirmajā gadsimtā pie šādiem maldiem piederēja uz cilvēku gudrību balstīta filozofija, ebreju reliģisko vadītāju mācības, kas bija pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, kā arī uzskats, ka kristiešiem ir jāievēro Mozus bauslība. Tas viss novērsa cilvēku uzmanību no patiesās gudrības avota Jehovas. Mūsdienās Sātans izmanto plašsaziņas līdzekļus un sociālos tīklus, lai izplatītu sazvērestības teorijas un politisko līderu popularizētās viltus ziņas. w23.07 16. lpp., 11., 12. rk.

Kā Dievs atrisināja sarežģīto situāciju, kas bija radusies Sātana un pirmo cilvēku sacelšanās dēļ? Jehova ļāva Ādamam un Ievai radīt pēcnācējus un tā pierādīja, ka viņš nemelo. Turklāt Jehova pierādīja, ka nekas nespēj apturēt viņa nodoma īstenošanos. Viņš iecerēja, ka parādīsies ”pēcnācējs”, kas dievbijīgos cilvēkus atbrīvos no grēka un nāves. (1. Moz. 3:15; 22:18.) Saskaņā ar Jehovas nodomu šis ”pēcnācējs” atdeva savu dzīvību par izpirkumu cilvēces labā. Neko tādu Sātans nebija gaidījis. Kāpēc Sātanam šāds risinājums nebija ienācis prātā? Tāpēc, ka izpirkuma pamatā ir nesavtīga mīlestība. (Mat. 20:28; Jāņa 3:16.) Bet Sātanam šīs īpašības nav — viņš ir bezgala savtīgs. Kas, balstoties uz izpirkuma upuri, tiks panākts? Kad būs beigusies Kristus tūkstoš gadu ilgā valdīšana, visa zeme būs kļuvusi par paradīzi un to apdzīvos dievbijīgi Ādama un Ievas pēcnācēji, kas būs sasnieguši pilnību. Jehovas nodoms būs piepildījies. w23.11 6. lpp., 17. rk.

Mēs ievērojam Jehovas likumus un principus, kas saistīti ar dzīvības un asins svētumu. Mēs tā rīkojamies tāpēc, ka asinis simbolizē dzīvību, kas ir ļoti dārga dāvana no Dieva. (3. Moz. 17:14.) Kad Jehova atļāva cilvēkiem ēst gaļu, viņš tiem aizliedza lietot uzturā asinis. (1. Moz. 9:4.) Viņš to atkārtoja tad, kad ar Mozus starpniecību deva likumus izraēliešiem. (3. Moz. 17:10.) Pirmajā gadsimtā Jehova ar vadošās padomes starpniecību kristiešiem lika ”atturēties no.. asinīm”. (Ap. d. 15:28, 29.) Mēs esam nelokāmi un paklausām šim likumam arī tad, kad runa ir par ārstēšanu. Mēs arī ievērojam Jehovas noteiktās tikumības normas. Apustulis Pāvils, izsakoties tēlainā valodā, mudināja kristiešus ”nonāvēt sevī” nepareizas tieksmes. Mēs sargāmies skatīties uz jebko, kas var pamudināt uz netiklību, un neiesaistāmies nekāda veida amorālā rīcībā. (Kol. 3:5; Īj. 31:1.) w23.07 15. lpp., 5., 6. rk.

Kāpēc Samsons nesaprata, ko Delīla taisās darīt? Iespējams, tāpēc, ka jūtas pret Delīlu viņam bija aizmiglojušas acis. Delīla nemitīgi tincināja Samsonu, lai tas viņai atklāj, kur slēpjas tā neparastais spēks. Beigu beigās Samsons neizturēja un viņai visu izstāstīja. Diemžēl Samsons pats savas vainas dēļ nonāca situācijā, kurā zaudēja savu milzīgo spēku un uz kādu laiku pat Jehovas labvēlību. (Tiesn. 16:16—20.) Tā kā Samsons uzticējās Delīlai, nevis Jehovam, sekas bija ļoti bēdīgas. Filistieši Samsonu sagūstīja un izdūra viņam acis. Samsonu aizveda uz Gazu, un tur viņam cietumā lika malt graudus. Kādu reizi, kad filistieši bija sapulcējušies uz svinībām, tie pazemoja Samsonu. Filistieši bija sarīkojuši lielu upurēšanu par godu savam dievam Dagonam, jo uzskatīja, ka tas ir nodevis Samsonu viņu varā. Viņi lika atvest Samsonu no cietuma, lai uzjautrinātos un par to paņirgātos. (Tiesn. 16:21—25.) w23.09 5., 6. lpp., 13., 14. rk.

Ja darba vai skolas biedrs izsakās negatīvi par mūsu nostāju kādos morāles jautājumos, mēs savu pārliecību paskaidrojam tā, lai būtu redzams, ka mēs cienām sarunas biedra uzskatus. (1. Pēt. 3:15.) Būtu labi uzdoto jautājumu uztvert nevis kā pārmetumu vai kritiku, bet kā iespēju uzzināt, kas uztrauc mūsu sarunas biedru. Lai kāda iemesla dēļ jautājums būtu uzdots, mums jācenšas atbildēt mierīgi un laipni. Mūsu atbilde var pamudināt šo cilvēku vēlāk mainīt savu viedokli. Piemēram, ja darba biedrs mums prasa, kāpēc mēs nesvinam dzimšanas dienas, padomāsim: varbūt viņš domā, ka mums nav ļauts priecāties un izklaidēties? Kā mēs varētu gaisināt viņa bažas? Mēs varētu viņam pateikt atzinīgus vārdus par to, ka viņš interesējas par darba biedriem. Varbūt tā radīsies iespēja draudzīgi un nepiespiesti pārrunāt, ko no Bībeles var secināt par dzimšanas dienām. w23.09 17. lpp., 10., 11. rk.

Mēs esam priecīgi, ka varam izmantot atlikušo laiku, lai sludinātu visu tautu cilvēkiem. Apustulis Pēteris mudināja ”turēt acu priekšā Jehovas dienu”. (2. Pēt. 3:11, 12.) Mums tas izdosies, ja katru dienu centīsimies pārdomāt, cik brīnišķīga būs dzīve jaunajā pasaulē. Iztēlosimies, ka mēs ik dienu elpojam spirgtu un tīru gaisu, ēdam veselīgu pārtiku, satiekam draugus un tuviniekus, kas ir piecelti no nāves, un stāstām cilvēkiem, kas ir dzīvojuši pirms daudziem gadsimtiem, par to, kā ir piepildījušies Bībeles pravietojumi. Šādas pārdomas mums palīdzēs pacietīgi gaidīt to laiku un nezaudēt apziņu, ka dzīvojam pēdējās dienās. Tā kā mēs ”jau iepriekš zinām”, kas mūs gaida nākotnē, mēs nepieļaujam, ka viltus skolotāji mūs ”aizrautu līdzi ar saviem maldiem”. w23.09 27. lpp., 5., 6. rk.

Nepaklausība vecākiem ir ļoti izplatīta. (2. Tim. 3:1, 2.) Kāpēc tik daudzi bērni un jaunieši negrib klausīt vecākiem? Bieži vien vecāki bērniem liek darīt to, ko paši nedara, un bērniem tāda liekulība nepatīk. Daļai jauniešu šķiet, ka vecāku padomi ir vecmodīgi, ka tie nekam neder un ka vecāku prasības ir pārāk stingras. Arī kristīgiem bērniem un jauniešiem reizēm ir grūti pildīt Jehovas norādījumu, kas lasāms šīsdienas pantā. Labu priekšzīmi ir rādījis Jēzus. (1. Pēt. 2:21—24.) Jēzus bija pilnīgs cilvēks, bet viņa vecāki ne. Lai gan Jāzeps un Marija pieļāva kļūdas un dažreiz Jēzu nesaprata, Jēzus viņus godāja. (2. Moz. 20:12.) w23.10 7. lpp., 4., 5. rk.

Apustulis Pāvils paskaidroja, ka bauslībā prasītie upuri neļāva iegūt pilnīgu grēku piedošanu, tāpēc bauslība ”tika atcelta”. Pēc tam viņš rakstīja par dziļām mācībām. Viņš ticības biedriem atgādināja, ka viņiem ir ”labāka cerība, ko ir dāvājis Dievs”, — cerība, kuras pamatā ir Jēzus nestais upuris, kas viņiem ļauj patiesi tuvoties Dievam. (Ebr. 7:19.) Pāvils ebreju kristiešiem skaidroja, kāpēc kristietība ir daudz pārāka par jūdaismu, pie kura viņi agrāk bija piederējuši. Kādā citā vēstulē viņš rakstīja: ”Tas viss bija nākamo lietu ēna, bet šo lietu īstā būtība ir Kristus.” (Kol. 2:17.) Priekšmeta ēna iezīmē tikai priekšmeta kontūras. Līdzīgi bija ar kārtību, kādā bija organizēta kalpošana Jehovam senatnē, — tā tikai sniedza priekšstatu par ”nākamo lietu” ”īsto būtību”, proti, par garīgo templi. Šī Jehovas izveidotā kārtība mums ļauj saņemt grēku piedošanu, tāpēc mēs varam kalpot Jehovam viņam pieņemamā veidā. w23.10 25. lpp., 4., 5. rk.

Daniēla grāmatas 11. nodaļā ir runāts par diviem ”ķēniņiem”, proti, divām lielvarām, kas cīnās par kundzību pār pasauli. Ja salīdzinām šo pravietojumu ar citiem Bībeles pravietojumiem, mēs varam secināt, ka tagad ”ziemeļu ķēniņš” ir Krievija ar tās sabiedrotajiem, bet ”dienvidu ķēniņš” — Lielbritānijas un ASV savienība. ”Ziemeļu ķēniņa” zemēs Dieva kalpi tiek vajāti. Tur ne viens vien Jehovas liecinieks savas ticības dēļ ir ticis apcietināts un pat pieredzējis nežēlīgu izturēšanos. Tomēr ”ziemeļu ķēniņa” bardzība ir nevis iebiedējusi mūsu ticības biedrus, bet stiprinājusi viņu ticību. Mūsu brāļi un māsas apzinās, ka ar Dieva tautas vajāšanu piepildās Daniēla grāmatas pravietiskie vārdi. (Dan. 11:41.) Šī apziņa ikvienam kristietim palīdz nezaudēt cerību un saglabāt uzticību Jehovam. w23.08 11., 12. lpp., 15., 16. rk.

Lai raksturotu savu attieksmi pret cilvēkiem, kas viņam kalpo, Jehova pieminēja acs zīlīti. Acs ir svarīgs orgāns, turklāt ļoti jutīgs. Tātad Jehova it kā saka: ”Kas nodara sāpes jums, nodara sāpes tam, kas man ir ļoti dārgs.” Tā kā Jehova mūs mīl, viņam nav vienalga, kā mēs jūtamies, un viņš vēlas mūs pasargāt. Kad ciešam mēs, cieš arī viņš. Tāpēc mēs pilnīgi pamatoti varam viņam lūgt: ”Sargi mani kā savu acuraugu.” (Ps. 17:8.) Jehova vēlas, lai neviens no mums nešaubītos par viņa mīlestību, tomēr viņš zina, ka dažiem savas pagātnes dēļ tam ir grūti noticēt. Pārliecību par Jehovas mīlestību var sašķobīt arī smagi pārbaudījumi. Kā stiprināt šo pārliecību? Veltīsim laiku, lai uzzinātu vairāk par to, kā Jehova ir izpaudis mīlestību pret Jēzu un pret svaidītajiem kristiešiem un kā viņš to izpauž pret visiem pārējiem saviem kalpiem! w24.01 27., 28. lpp., 6., 7. rk.

Ezra bija pieredzējis, kā Jehova grūtībās palīdz saviem kalpiem. Kad Persijas valdnieks Ahasvērs vairākus gadus iepriekš, 484. gadā p.m.ē., bija izdevis pavēli iznīcināt valstī visus ebrejus, Ezra, visticamāk, dzīvoja Babilonijā. (Est. 3:7, 13—15.) Tātad arī Ezras dzīvība tolaik bija briesmās. Uzzinājuši par izdoto pavēli, ebreji ”visās provincēs.. ..gavēja, raudāja un vaimanāja”, un noteikti lūdza Jehovam vadību. (Est. 4:3.) Ezra un citi ebreji noteikti izjuta milzīgu atvieglojumu, kad tie, kas bija gribējuši viņus iznīcināt, paši gāja bojā. (Est. 9:1, 2.) Tajā laikā pieredzētais droši vien stiprināja Ezru un sagatavoja pārbaudījumiem, kas vēl bija priekšā, kā arī vairoja viņa pārliecību, ka Jehova spēj aizsargāt savus kalpus. w23.11 17. lpp., 12., 13. rk.

Apustulis Pāvils galvenokārt runāja par ”bauslības darbiem”, proti, par Mozus bauslības pildīšanu. (Rom. 3:21, 28.) Acīmredzot daļai ebreju tautības kristiešu bija grūti aprast ar domu, ka Mozus bauslība vairs nav jāpilda. Lai pierādītu, ka Dievs atzīst cilvēku par taisnu nevis ”bauslības darbu”, bet ticības dēļ, Pāvils pieminēja Ābrahāmu un tā izcilo ticību. Tātad, ja mēs ticēsim Dievam un Kristum, Dievs pret mums būs labvēlīgs. Savukārt Jēkaba vēstules 2. nodaļā minētie ”darbi” ir nevis ”bauslības darbi”, bet gan kristieša rīcība ikdienā. (Jēk. 2:24.) Tieši ar savu rīcību kristietis pierāda, vai viņa ticība Dievam ir patiesa. w23.12 3. lpp., 8. rk.; 4., 5. lpp., 10., 11. rk.

Māsas, ja jūs domājat par iespēju apprecēties, paturiet prātā, ka dzīvesbiedra izvēle ir ļoti nopietns lēmums. Pēc laulībām jūs būsiet pakļautas vīram, ko būsiet izraudzījušās. (Rom. 7:2; Efes. 5:33.) Tāpēc būtu labi pārdomāt šādus jautājumus: ”Vai brālis, kurš man patīk, ir garīgi nobriedis kristietis? Vai viņš par svarīgāko dzīvē uzskata kalpošanu Jehovam? Vai viņš mēdz pieņemt gudrus lēmumus? Vai viņš labprāt atzīst savas kļūdas? Vai viņš izturas pret sievietēm ar cieņu? Vai viņš spēs gādāt par manām garīgajām, materiālajām un emocionālajām vajadzībām?” Tomēr turiet prātā: ja jūs vēlaties atrast labu vīru, jums ir jāattīsta īpašības un jāiegūst prasmes, kas jums palīdzēs kļūt par labu sievu. Laba sieva ir vīra palīgs. (1. Moz. 2:18.) Sievai, kas mīl Jehovu, rūp vīra reputācija, tāpēc viņa izceļ vīra labās īpašības. (Sāl. pam. 31:11, 12; 1. Tim. 3:11.) Māsas, jūs varat gatavoties tam, lai būtu labas sievas, veidojot arvien ciešāku draudzību ar Jehovu un palīdzot gan tuviniekiem, gan ticības biedriem. w23.12 22., 23. lpp., 18., 19. rk.

Jehova ir apsolījis dot mums gudrību, lai mēs spētu pieņemt labus lēmumus. Gudrība, kas nāk no Dieva, jo īpaši ir vajadzīga tad, kad jāpieņem lēmumi, kuri ietekmēs visu dzīvi. Viņš mums dod arī spēku izturēt. Jehova deva spēku izturēt grūtības un pārbaudījumus apustulim Pāvilam, un viņš dos spēku arī mums. (Filip. 4:13.) Vēl viņš pamudina savus kalpus steigties mums palīgā. Naktī pirms savas nāves Jēzus karsti lūdza debesu Tēvu. Viņš nevēlējās, ka viņu uzskatītu par Dieva zaimotāju, un lūdza, lai Dievs viņam aiztaupītu šo negodu. Tomēr Jehova atbildēja uz šo lūgšanu citādi un sūtīja pie Jēzus kādu eņģeli, lai tas Jēzu stiprinātu. (Lūk. 22:42, 43.) Jehova var palīdzēt arī mums, pamudinādams kādu ticības biedru mums piezvanīt vai pie mums iegriezties. Meklēsim iespējas ar saviem vārdiem stiprināt un uzmundrināt brāļus un māsas. (Sāl. pam. 12:25.) w23.05 10., 11. lpp., 9.—11. rk.

Neaktīvajiem ticības biedriem varbūt nebija viegli saņemties, lai atnāktu uz Atceres vakaru. Iespējams, viņi bažījās, ka citi uz viņiem skatīsies greizi. Tāpēc neuzdosim viņiem tādus jautājumus, kas liktu viņiem justies neērti, un neteiksim neko tādu, kas viņus varētu sāpināt. Šie brāļi un māsas ir mūsu ticības biedri, un mums ir prieks būt ar viņiem atkal kopā. (Ps. 119:176; Ap. d. 20:35.) Jēzus lika pieminēt viņa nāvi katru gadu, un mēs saprotam, kāpēc tas ir tik svarīgi. Mēs ļoti daudz ko gūstam, apmeklējot Atceres vakaru. (Jes. 48:17, 18.) Ar savu klātbūtni Atceres vakarā mēs apliecinām, ka esam pateicīgi Jehovam un Jēzum par to, ko viņi ir darījuši cilvēces labā, un tajā redzētais un dzirdētais vairo mūsu mīlestību pret viņiem. Tas mūs vēl vairāk satuvina ar garīgajiem brāļiem un māsām. Mums ir lieliska iespēja stāstīt visiem cilvēkiem, ka Jēzus izpirkums ir pati vērtīgākā dāvana cilvēcei. Darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai sagatavotos gada vissvarīgākajam pasākumam! w24.01 14. lpp., 18., 19. rk.

Kā Jehova vada savus kalpus? Galvenokārt viņš mūs vada ar Bībeles starpniecību. Taču viņš mums sniedz vadību arī ar cilvēku starpniecību. Piemēram, ”uzticamais un gudrais kalps” sagādā garīgo uzturu, kas mums palīdz pieņemt gudrus lēmumus. (Mat. 24:45.) Rajona pārraugi un draudžu vecākie mūs stiprina un mums sniedz vērtīgas pamācības. Mēs esam ļoti pateicīgi Jehovam, ka tagadējos grūtajos laikos saņemam viņa vadību. Ja sekojam viņa vadībai, mēs iemantojam viņa labvēlību un izredzes uz mūžīgu dzīvi. Tomēr dažreiz mums nav tik viegli pakļauties Jehovas vadībai. Kad norādījumus dod nepilnīgi cilvēki, mums varbūt ir grūti uzreiz tiem piekrist un ņemt tos vērā. Tādos brīžos mums ir vajadzīga pārliecība, ka Jehova vada savus kalpus un ka paklausība viņa vadībai mums nāk par labu. w24.02 20. lpp., 2., 3. rk.

Mūsu mīlestība pret Jehovu kļūs arvien dziļāka, ja cītīgi pētīsim Bībeli. Lasot Bībeli, centīsimies saprast, ko konkrētajā fragmentā var uzzināt par Jehovu! Padomāsim: kas izlasītajā fragmentā liecina, ka Jehova mūs mīl, un kas no tā, ko esam izlasījuši, mūs rosina atbildēt viņam ar pretmīlestību? Kas vēl mums jādara? Ik dienu jālūdz Jehova un jārunā ar viņu atklāti un no sirds. (Ps. 25:4, 5.) Jehova katrā ziņā atbildēs uz mūsu lūgšanām. (1. Jāņa 3:21, 22.) Mums arī jāstiprina mīlestība pret citiem cilvēkiem. Kādu laiku pēc pievēršanās kristietībai Pāvils iepazinās ar Timoteju — lielisku, gados jaunu kristieti. Timotejs mīlēja Jehovu un mīlēja cilvēkus. Runādams par Timoteju, Pāvils Filipu draudzes kristiešiem rakstīja: ”Man nav neviena cita, kam būtu tāda attieksme kā viņam un kas patiesi rūpētos par jums.” (Filip. 2:20.) Pāvils uzteica Timoteju par viņa mīlestību pret brāļiem un māsām. Nav ne mazāko šaubu, ka draudzes, kuras Timotejs apmeklēja, ļoti gaidīja viņa ierašanos. (1. Kor. 4:17.) w23.07 9. lpp., 7.—10. rk.

Mozus nomira pirms izraēliešu ieiešanas Apsolītajā zemē. Vai tas nozīmēja, ka Dieva tauta palika bez vadības? Nē, tas to nenozīmēja. Jehova par viņiem gādāja, kamēr vien viņi paši turējās pie Jehovas likumiem. Jehova savulaik Mozum bija licis iecelt Jozuu par nākamo tautas vadītāju, un Mozus bija mācījis Jozuu vairāku gadu desmitu garumā. (2. Moz. 33:11; 5. Moz. 34:9.) Turklāt bija iecelti arī ”tūkstošu, simtu, pussimtu un desmitu vadītāji”, kas bija ”gudri un pieredzējuši vīri”. (5. Moz. 1:15.) Tātad izraēlieši saņēma vadību. Kaut kas līdzīgs notika tajā laikā, kad dzīvoja Elija. Viņš daudzu gadu garumā bija rūpējies par to, lai Izraēlas iedzīvotāji pielūgtu Jehovu. Bet pienāca laiks, kad Jehova viņu pārcēla uz Jūdas valsti un uzticēja viņam citu uzdevumu. (2. Ķēn. 2:1; 2. Laiku 21:12.) Vai tas nozīmēja, ka desmit cilšu valsts iedzīvotāji bija atstāti bez garīgas vadības? Nē, tā nebija. Elija jau vairākus gadus bija mācījis Elīsu, kam bija jākļūst par viņa pēcteci. Jehova joprojām gādāja par saviem kalpiem. w24.02 5. lpp., 12. rk.

Daži Efesas iedzīvotāji sāka dzīvot saskaņā ar normām, kas izklāstītas Dieva Rakstos. (Ps. 119:105.) Viņi pārstāja ievērot aplamas reliģiskas paražas un rīkoties izlaidīgi. Viņi sāka pielūgt patieso Dievu un centās dzīvot tā, lai būtu viņam patīkami. Efesas kristieši no visas sirds pūlējās ”līdzinieties Dievam”. (Efes. 5:1.) Kaut ko līdzīgu var teikt arī par mums — kamēr nebijām uzzinājuši Bībeles patiesību, mēs, tēlaini runājot, bijām tumsā. Daži no mums svinēja viltus reliģiju svētkus, citi dzīvoja netikli. Taču, kad uzzinājām, kāda rīcība no Jehovas viedokļa ir pareiza un kāda ne, mēs mainījāmies un saskaņojām savu dzīvi ar viņa augstajām normām. Tas mums ir ļoti daudz ko devis. (Jes. 48:17.) Bet tas nenozīmē, ka mums nekas vairs nav jādara. Mums visiem spēkiem jāvairās no tumsas, kurā reiz atradāmies, un jādzīvo ”kā gaismas bērniem”. w24.03 21. lpp., 6., 7. rk.

Varbūt jums liekas, ka vēl neesat gatavi kristīties. Iespējams, jums vēl kaut kas ir jāmaina savā dzīvē, lai atbilstu Jehovas noteiktajām normām, vai arī jums vēl jāstiprina ticība. (Kol. 2:6, 7.) Ir jāpatur prātā, ka Bībeles skolnieku garīgā izaugsme nenotiek vienlīdz strauji un ka vecums, kādā kristiešu ģimenēs uzaugušie bērni ir gatavi kristīties, atšķiras. Nesalīdziniet sevi ar citiem! Pārdomājiet, kas jums savā dzīvē vēl būtu jāmaina, un tad to dariet. (Gal. 6:4, 5.) Arī tad, ja saprotat, ka vēl neesat gatavi kristīties, tiecieties pēc šī mērķa! Lūdziet Jehovam, lai viņš jums palīdz veikt nepieciešamās izmaiņas un veidot ar viņu ciešu draudzību. (Filip. 2:13.) Viņš noteikti atbildēs uz šādām lūgšanām. (1. Jāņa 5:14.) w24.03 5. lpp., 9., 10. rk.

Reiz, kad Sāra bija dziļi apbēdināta, viņa sūdzējās Ābrahāmam un pat vainoja viņu notikušajā. Ābrahāms zināja, ka Sāra ir laba sieva, kas vienmēr ir pakļāvusies viņa vadībai un viņu atbalstījusi. Viņš pacietīgi uzklausīja Sāru un centās kaut ko darīt lietas labā. (1. Moz. 16:5, 6.) Vīri var daudz ko mācīties no Ābrahāma. Lai gan lēmumus ģimenei būtiskos jautājumos pieņem vīrs, tomēr ir labi, ja vīrs ieklausās sievas viedoklī, īpaši tad, ja lēmums ietekmēs sievu. Uzmanīgi uzklausot sievu, viņš apliecina, ka to mīl. (1. Kor. 11:3; 13:4, 5.) Kādā citā reizē Ābrahāms sastapa svešiniekus un izlēma tos uzaicināt uz maltīti. Viņš lika Sārai mest pie malas savus darbus un steigšus izcept veselu kaudzi plāceņu. (1. Moz. 18:6.) Sāra tūlīt pat paklausīja vīram. Kristīga sieva līdzinās Sārai, ja it visā atbalsta vīru. Tā viņa stiprina savu laulību. (1. Pēt. 3:5, 6.) w23.05 24., 25. lpp., 16., 17. rk.

Kad Jehova Gideonu bija iecēlis par tiesnesi, Gideons ne reizi vien nonāca tādā situācijā, kad viņam bija jābūt paklausīgam un drosmīgam. Piemēram, Jehova Gideonam lika nojaukt Baala altāri, kas piederēja Gideona tēvam. To darīt bija bīstami. (Tiesn. 6:25, 26.) Vēlāk, kad Gideons bija sapulcējis karaspēku, Jehova divas reizes viņam lika to samazināt. (Tiesn. 7:2—7.) Pēc tam pašā nakts melnumā Gideonam bija jādodas uzbrukumā ienaidnieku nometnei. (Tiesn. 7:9—11.) Draudzes vecākie labprāt paklausa tam, kas teikts Bībelē, un Dieva organizācijas norādījumiem. Būdami paklausīgi, viņi rāda labu priekšzīmi citiem. Taču dažkārt tas ir saistīts ar grūtībām. Varbūt kādam vecākajam ne vienmēr ir viegli sekot jaunākajiem organizācijas norādījumiem. Reizēm kāds var šaubīties, vai konkrētie norādījumi tiešām ir noderīgi. Bet varbūt kādam tiek uzticēts uzdevums, kura dēļ viņu var apcietināt. Kā šādās situācijās draudzes vecākie var līdzināties Gideonam? Iedziļinoties norādījumos un sekojot tiem. w23.06 4., 5. lpp., 9.—11. rk.