Mācīsimies būt apmierināti jebkādos apstākļos

1. Kas raksturo cilvēku, kurš ir apmierināts ar to, kas viņam ir?

JA CILVĒKS ir apmierināts ar to, kas viņam ir, var teikt, ka viņš ir laimīgs. Viņš ir pateicīgs Jehovam par visu labo, kas ir viņa dzīvē, tāpēc viņš spēj nezaudēt dzīvesprieku un saglabāt mieru. Viņš negaužas, ka viņam kaut kā nav. Taču būt apmierinātam nenozīmē ieslīgt pašapmierinātībā, ne pēc kā netiekties un neko negribēt. Bībelē kristieši tiek mudināti izvirzīt garīgus mērķus, piemēram, meklēt iespējas, kā darīt vairāk kalpošanā. (Rom. 12:1; 1. Tim. 3:1.) Bet ne vienmēr cerētais piepildās tik drīz, kā esam vēlējušies. Tādā situācijā kristietis, kas kopumā izjūt gandarījumu par dzīvi, nekļūst īgns un neapmierināts.

2. Kāpēc neapmierinātība ir bīstama?

² Neapmierinātība ir bīstama. Cilvēks, kuram nekad nepietiek ar to, kas viņam pieder, ir gatavs strādāt dienām un naktīm, lai atļautos lietas, bez kurām viņš mierīgi var iztikt. Diemžēl ir bijuši gadījumi, kad kristietis ir nozadzis vai piesavinājies naudu vai mantu. Iespējams, viņš ir spriedis: ”Man tas pienākas,” — vai: ”Es to ļoti gribu,” — vai: ”Vēlāk es atlikšu atpakaļ šo summu.” Taču Jehova nosoda zagšanu, un kristietis, kas ir zadzis, apkauno viņa vārdu. (Sāl. pam. 30:9.) Vēl ir bijuši gadījumi, kad kristietis, kas nav sagaidījis, ka viņam kalpošanā uztic kādus noteiktus pienākumus, vispār pārtrauc kalpot Jehovam. (Gal. 6:9.) Varbūt mums ir grūti saprast, kā ar Jehovas kalpu kaut kas tāds varēja notikt. Problēmas sakne, iespējams, bija tāda, ka cilvēks vairs nebija apmierināts ar to, kas viņam ir.

3. Kāpēc mūs var iedvesmot Pāvila vārdi, kas lasāmi Filipiešiem 4:11, 12?

³ Apustulis Pāvils rakstīja, ka viņš ir ”iemācījies būt apmierināts jebkādos apstākļos”. (Nolasīt Filipiešiem 4:11, 12.) Šos vārdus viņš rakstīja, būdams mājas arestā. Tomēr viņš nežēlojās par savu situāciju un nezaudēja prieku. Pāvila priekšzīme mūs noteikti iedvesmo. Bet mums nebūtu jādomā, ka justies apmierinātiem jebkādos apstākļos ir kaut kas tāds, kas mums sanāks pilnīgi dabiski. Kā izriet no Pāvila vārdiem, tas ir jāmācās. Tālāk ir apskatīts, kas mums var palīdzēt.

BŪSIM PATEICĪGI

4. Kāpēc jābūt pateicīgiem Jehovam? (1. Tesalonikiešiem 5:18.)

⁴ Ja cilvēks ir pateicīgs, viņš spēj būt apmierināts ar to, kas viņam ir. (Nolasīt 1. Tesalonikiešiem 5:18.) Piemēram, ja esam pateicīgi, ka mums ir tas, kas dzīvē tiešām nepieciešams, mēs, visticamāk, nebēdājamies, ka mums nav kaut kā tāda, ko mēs ļoti gribētu. Ja esam pateicīgi Jehovam par tiem uzdevumiem, ko viņš mums ir uzticējis, mēs tos veicam pēc labākās sirdsapziņas, nevis nemitīgi domājam par to, ka gribētu veikt citus. Bībelē ne reizi vien ir teikts, ka lūgšanās vajag arī pateikties Jehovam. Tāda attieksme ļauj izjust ”Dieva mieru, kas pārspēj visu sapratni”. (Filip. 4:6, 7.)

5. Par ko izraēliešiem bija jābūt pateicīgiem Jehovam? (Sk. arī attēlu.)

⁵ Tuksnesī izraēlieši daudz reižu sūdzējās Jehovam, ka viņiem trūkst produktu, ko viņi bija ēduši Ēģiptē. (4. Moz. 11:4—6.) Nav noliedzams, ka dzīve tuksnesī nebija viegla. Kas viņiem būtu palīdzējis būt apmierinātiem arī tādos apstākļos? Viņiem bija jābūt pateicīgiem Jehovam par to, ko viņš bija darījis viņu labā. Ēģiptieši bija paverdzinājuši izraēliešus, bet Jehova tiem uzsūtīja desmit mocības un atbrīvoja izraēliešus. Pirms došanās prom no Ēģiptes izraēlieši ”prasīja ēģiptiešiem sudraba un zelta lietas, kā arī drēbes”, un viņi to visu arī dabūja — tā viņi ”atņēma ēģiptiešiem bagātības”. (2. Moz. 12:35, 36.) Kad izraēlieši bija nonākuši līdz Sarkanajai jūrai un ēģiptieši viņus bija panākuši, Jehova brīnumainā veidā pašķīra jūru un viņa tauta izglābās. Bet tuksnesī Jehova ik dienu izraēliešiem dāvāja mannu. Kāpēc tad viņi žēlojās? Nevis tāpēc, ka viņiem nebija, ko ēst, bet tāpēc, ka viņi nebija pateicīgi.

6. Ko mēs varam darīt, lai būtu pateicīgi?

⁶ Kā vairot pateicību? Pirmkārt, katru dienu pārdomāsim, kas mūsu dzīvē ir labs, un varbūt pat pierakstīsim pāris lietas. (Raudu dz. 3:22, 23.) Otrkārt, neaizmirsīsim pateikt sirsnīgu paldies tiem, kas mums dara labu, bet, pats galvenais, regulāri pateiksimies Jehovam! (Ps. 75:1.) Treškārt, tā kā gan pateicība, gan nepateicība viegli pielīp, raudzīsimies, lai mūsu draugu lokā būtu tādi cilvēki, kas ir pateicīgi. (5. Moz. 1:26—28; 2. Tim. 3:1, 2, 5.) Ja mūsu sirds būs pilna pateicības, tajā nebūs vietas sarūgtinājumam un neapmierinātībai.

7. Kas palīdzēja rindkopā minētajai māsai?

⁷ Kāda mūsu māsa, vārdā Ači, kas dzīvo Indonēzijā, Covid-19 pandēmijas laikā bija sākusi salīdzināt savu situāciju ar ticības biedru situāciju un tāpēc kļuva gaužām neapmierināta. (Gal. 6:4.) Kas viņai palīdzēja mainīt domas? Ači stāstīja: ”Es sāku pievērst uzmanību tam, ko es ik dienas saņemu no Jehovas, un pārdomāju, cik daudz laba man ir devis tas, ka piederu pie viņa organizācijas. Tad es par to visu lūgšanās pateicos Jehovam, un mana neapmierinātība pagaisa kā nebijusi.” Vai mēs nevarētu rīkoties līdzīgi, ja mums kādreiz uzmācas negatīvas domas?

TURĒSIM PRĀTĀ, KAS IR SVARĪGĀKAIS, UN BŪSIM PAZEMĪGI

8. Kas bija noticis ar Baruhu?

⁸ Pravieša Jeremijas sekretārs Baruhs kopā ar Jeremiju veica grūtu uzdevumu — brīdināja izraēliešus, ka Jehova viņus sodīs par viņu dumpīgumu. Bet kādā brīdī Baruhs sāka gausties par dzīvi. Pēc visa spriežot, viņš bija sācis pārāk daudz domāt par to, ko viņš pats gribētu, un viņam vairs nelikās tik svarīgi pildīt to, ko prasīja Jehova. Ar Jeremijas starpniecību Jehova Baruham pavēstīja: ”Tu vēl tiecies pēc kaut kā liela? Nedari to!” (Jer. 45:3—5.) Tas bija aicinājums būt apmierinātam ar saviem apstākļiem. Baruhs uzklausīja Jehovas aizrādījumu un nezaudēja Jehovas labvēlību.

9. Kas mums jāatzīst, kā izriet no 1. Korintiešiem 4:6, 7? (Sk. arī attēlus.)

⁹ Kādam kristietim var šķist, ka viņš labāk par jebkuru citu varētu tikt galā ar kādiem noteiktiem pienākumiem organizācijā. Iespējams, viņš ir apdāvināts, čakls vai ļoti pieredzējis. Taču pienākumi, kurus viņš ir vēlējies pildīt, tiek uzticēti kādam citam. Tādā situācijā ir vērtīgi pārdomāt apustuļa Pāvila vārdus, kas lasāmi 1. Korintiešiem 4:6, 7. (Nolasīt.) Gan mūsu spējas, gan mums uzticētie uzdevumi ir Jehovas dāvanas. Neko no tā mēs neesam nopelnījuši. To visu Jehova mums ir dāvājis savas labestības dēļ. (Rom. 12:3, 6; Efes. 2:8, 9.)

10. Kā mēs varam izkopt sevī pazemību?

¹⁰ Kā izkopt sevī pazemību? Mums jādomā par to, kāds bija Jēzus un kā viņš rīkojās. Jēzus zināja, ka viņš ir Dieva Dēls un ka Tēvs viņam ir piešķīris milzīgu varu, tomēr savas nāves priekšvakarā viņš mazgāja apustuļu kājas. Apustulis Jānis rakstīja: ”Jēzus, zinādams, ka Tēvs visu ir nodevis viņa rokās un ka viņš ir atnācis no Dieva un aiziet pie Dieva, piecēlās no vakariņām.. ..un sāka mazgāt mācekļiem kājas.” (Jāņa 13:3—5.) Jēzus būtu varējis uzskatīt, ka apustuļiem ir jāmazgā viņa kājas, nevis otrādi. Bet viņš tā neuzskatīja. Visu savu kalpošanas laiku Jēzus bija pazemīgs un apmierināts ar to, kas viņam bija. Viņam nekad nenāca prātā domas, ka sava stāvokļa dēļ viņš ir pelnījis dzīvot turīgāk un labākos apstākļos. (Lūk. 9:58.) Vai tas nav lielisks paraugs mums? (Jāņa 13:15.)

11. Ko dara rindkopā minētais brālis, kad viņā parādās neapmierinātība?

¹¹ Kāds kristietis, vārdā Deniss, kas dzīvo Nīderlandē, atzina, ka viņam nav viegli būt pazemīgam, bet viņš no sirds cenšas līdzināties Jēzum. Viņš stāstīja: ”Reizēm manī parādās lepnība un neapmierinātība. Piemēram, tā notiek tad, kad pienākumi, ko es būtu gribējis veikt, tiek uzticēti kādam citam. Ko es daru tādos gadījumos? Es sāku lasīt par pazemību. Lai varētu viegli atrast un pārlasīt Bībeles pantus, kuros ir runa par pazemību, es lietotnē JW Library^® esmu pievienojis tiem piezīmi ar birku. Manā telefonā ir lejupielādētas vairākas runas par pazemību, un es tās bieži klausos. Esmu skaidri sapratis: lai ko mēs darītu kalpošanā, mums jācenšas godāt Jehovu, nevis vērst uzmanību uz sevi. Ikvienam no mums Jehova kaut ko ir uzticējis, bet viņš ir tas, kas visu vada un visam liek izdoties.”a Ja mūsos kādā brīdī sāk gruzdēt neapmierinātība ar savu situāciju, centīsimies izkopt sevī pazemību. Tā mēs stiprināsim draudzību ar Jehovu un jutīsimies gandarīti par to, ko veicam. (Jēk. 4:6, 8.)

DOMĀSIM PAR JEHOVAS SOLĪJUMIEM

12. Kādi Jehovas solījumi mums palīdz nezaudēt dzīvesprieku? (Jesajas 65:21—25.)

¹² Nezaudēt dzīvesprieku palīdz arī pārdomas par mūsu nākotnes izredzēm. Kā izriet no Jehovas vārdiem, kas lasāmi Jesajas grāmatā, Jehova saprot, kas mums jāiztur. Viņš ir apsolījis, ka likvidēs ciešanu cēloņus. (Nolasīt Jesajas 65:21—25.) Viņa izveidotajā jaunajā pasaulē it visiem būs jaukas mājas un darbs, kas sagādā gandarījumu, un nevienam netrūks garšīga un augstvērtīga uztura. Vairs nebūs jāraizējas, ka tikai nenotiek kaut kas slikts ar mums vai ar mūsu bērniem. (Jes. 32:17, 18; Eceh. 34:25.) Vai tas nav brīnišķīgi? Tas viss noteikti īstenosies.

13. Kādās situācijās it īpaši jādomā par Jehovas solījumiem?

¹³ Kāpēc vēl ir svarīgi bieži pārdomāt, ko Jehova ir apsolījis dāvāt nākotnē? Tāpēc, ka mēs dzīvojam ”pēdējās dienās”, kad visā pasaulē ir iestājušies ”īpaši grūti laiki”. (2. Tim. 3:1.) Protams, Jehova mums palīdz izturēt, ik dienu dodams gudrību un spēku. (Ps. 145:14.) Bet pārdomas par viņa solījumiem dod papildu spēku tad, kad mūsu dzīvē ir daudz grūtību. Varbūt mums tikai ar lielām pūlēm izdodas savilkt galus kopā un apgādāt ģimeni. Bet vai tā būs vienmēr? Nē — Jehova ir apsolījis, ka paradīzē nevienam nebūs jācieš trūkums un visa kā būs gana. (Ps. 9:18; 72:12—14.) Varbūt mums ir jāsadzīvo ar hroniskām sāpēm, depresiju vai kādu citu smagu slimību. Vai tas būs jācieš mūžīgi? Nē, jo jaunajā pasaulē būs izskaustas visas slimības un pat ”nāves vairs nebūs”. (Atkl. 21:3, 4.) Cerības, ko mēs lolojam, mums palīdz nekrist izmisumā, kad saskaramies ar netaisnību, kad nomirst tuvs cilvēks un kad notiek vēl kaut kas slikts. Apziņa, ka pašreizējās ”grūtības.. ir īslaicīgas” un ka jaunajā pasaulē vairs nebūs ciešanu, mums palīdz saglabāt sirdsmieru. (2. Kor. 4:17, 18.)

14. Kā mēs varam stiprināt savu cerību uz nākotni?

¹⁴ Kā stiprināt savu cerību uz nākotni? Mums spilgti jāiztēlojas sevi paradīzē. Daudziem, lai labi redzētu tālumā, ir jāuzliek brilles. Mums ir jādomā par paradīzi tā, it kā mēs to jau skaidri redzētu savām acīm. Ja mēs nemitīgi raizējamies par naudu, iztēlosimies, kāda būs dzīve paradīzē, kur nebūs ne naudas, ne parādu, ne ekonomiskās nevienlīdzības. Ja mēs pārdzīvojam, ka mums neuztic kādus pienākumus kalpošanā, iztēlosimies sevi tāltālā nākotnē, kad būsim sasnieguši pilnību un kalpojuši Jehovam jau tūkstošiem gadu. Vai tagadējie uztraukumi tad liksies svarīgi? (1. Tim. 6:19.) Varbūt mums nav viegli iztēloties sevi paradīzē, bet, ja mēs centīsimies to darīt, ar laiku mums tas būs gluži dabiski.

15. Ko var mācīties no rindkopā minētās kristietes?

¹⁵ Cerība uz nākotni ļoti palīdz iepriekšminētā Denisa sievai Kristai. Viņai ir neārstējama slimība, kas izraisa progresējošu muskuļu vājumu. Viņa stāstīja: ”Slimības dēļ es varu pārvietoties tikai ratiņkrēslā un lielāko dienas daļu es pavadu gultā. Nemitīgas sāpes ir mana ikdiena. Nesen ārsts man teica, ka manas nākotnes izredzes ir visai drūmas. Bet es pie sevis nodomāju: ”Tieši otrādi! Mums tikai ir atšķirīgs viedoklis par nākotni.” Es bieži domāju par Jehovas solījumiem, tāpēc man sirdī ir miers. Tagad man ir vienkārši jāiztur. Īstā dzīve mani gaida jaunajā pasaulē.”

”TIEM, KAS VIŅU BĪSTAS, NETRŪKST IT NEKĀ”

16. Kāpēc Dāvids varēja teikt, ka tiem, kas bīstas Jehovu, nekā netrūkst?

¹⁶ Dzīvē neviens nevar izvairīties no problēmām. Pat ķēniņam Dāvidam neklājās viegli. Kā var lasīt Bībelē, viņš zaudēja trīs bērnus, viņu nepatiesi apsūdzēja, viņš pieredzēja nodevību un gadiem ilgi bija spiests bēguļot. Tomēr pat smagos pārbaudījumos Dāvids teica: ”Tiem, kas viņu [t.i., Jehovu] bīstas, netrūkst it nekā.” (Ps. 34:9, 10.) Tātad mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka mums nekad netrūks tā, kas mums patiešām ir vajadzīgs. (Ps. 145:16.) Lai kādas grūtības un pārbaudījumi mums būtu jāpieredz, ar Jehovas atbalstu mēs spējam nezaudēt emocionālo līdzsvaru.

17. Kāpēc mums jāmācās būt apmierinātiem ar to, kas mums ir?

¹⁷ Jehova vēlas, lai mēs būtu apmierināti ar to, kas mums ir, un izjustu gandarījumu par dzīvi. (Ps. 131:1, 2.) Tāpēc mācīsimies būt apmierināti jebkādos apstākļos! Mums tas izdosies, ja būsim pateicīgi un pazemīgi, turēsim prātā, kas ir svarīgākais, un stiprināsim savu cerību. (Filip. 4:11.)