Bībeles tulkojums, kas izmainīja pasauli

Kad Dieva pravietis Mozus pirms vairāk nekā 3500 gadiem sāka rakstīt Bībeli, to varēja lasīt tikai viena neliela tauta. (5. Mozus 7:7.) Svētie raksti bija pieejami tikai šīs tautas valodā — senebreju valodā. Taču ar laiku situācija mainījās.

BĪBELES vēsts izplatību un labvēlīgo ietekmi uz cilvēkiem daudzu gadsimtu gaitā lielā mērā ir veicinājis tās pirmais tulkojums — Septuaginta. Kāpēc tas radās? Vai ir pamats teikt, ka šis Bībeles tulkojums izmainīja pasauli?

Vai tas bija Dieva iedvesmots tulkojums?

Septītajā un sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras ebreji atradās trimdā Babilonijā, un pēc tam daudzi no viņiem vairs neatgriezās senās Izraēlas un Jūdejas teritorijā. Tiem ebrejiem, kas piedzima trimdā, ebreju valoda kļuva par otro valodu. Līdz trešajam gadsimtam pirms mūsu ēras liela ebreju kopiena bija izveidojusies Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā, kas bija nozīmīgs grieķu impērijas kultūras centrs. Šie ebreji uzskatīja, ka būtu ļoti vērtīgi pārtulkot Svētos rakstus grieķu valodā, kas tajā laikā bija kļuvusi par viņu dzimto valodu.

Dieva iedvesmotais vēstījums Bībelē bija pierakstīts senebreju valodā, un nelielas tā daļas bija pierakstītas arī aramiešu valodā, kas bija radniecīga senebreju valodai. Vai, izsakot Dieva vārdus citā valodā, mazinātos Dieva iedvesmoto rakstu spēks un rastos nepareizi skaidrojumi? Vai ebreji, kam bija uzticēti Dieva iedvesmotie vārdi, varēja uzņemties risku tulkojot sagrozīt tajos ietverto vēsti? (Psalms 147:19, 20; Romiešiem 3:1, 2.)

Šādi nopietni jautājumi lika būt piesardzīgiem. Taču raizes par to, ka var pienākt laiks, kad ebreji vairs nesapratīs Dieva Rakstus, galu galā guva virsroku. Tika pieņemts lēmums iztulkot grieķu valodā Toru — pirmās piecas Bībeles grāmatas, ko bija sarakstījis Mozus. Par pašu tulkošanas norisi ir saglabājušās vairs tikai leģendas. ”Aristeja vēstulē” ir rakstīts, ka Ēģiptes valdnieks Ptolemajs II (285.—246. g. p.m.ē.) esot vēlējies, lai viņa bibliotēkā būtu Pentateiha (Toras) tulkojums grieķu valodā. Valdnieks esot uzticējis darbu 72 ebreju zinātniekiem, kas ieradušies Ēģiptē no Izraēlas un pabeiguši tulkojumu 72 dienās. Tad tulkojums esot nolasīts vietējiem ebrejiem, kas atzinuši to par labskanīgu un precīzu. Kad šis vēstījums vēlāk apauga ar izpušķojumiem, tika apgalvots, ka tulkotāji esot atradušies katrs savā telpā, taču viņu iztulkotais teksts esot bijis pilnīgi vienāds — tas sakritis burts burtā. Tā kā nostāsti vēstī, ka pie šī grieķu valodas tulkojuma strādājuši 72 tulki, tas tika nosaukts par Septuagintu (nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda, kas nozīmē ’septiņdesmit’).

Lielākā daļa zinātnieku mūsdienās uzskata, ka ”Aristeja vēstule” ir apokrifs. Tāpat viņi uzskata, ka ierosme sākt tulkošanu nāca nevis no Ptolemaja II, bet gan no Aleksandrijas ebreju kopienas vadītājiem. Aleksandrijā dzīvojušā ebreju filozofa Filona un ebreju vēsturnieka Josefa Flāvija darbi, kā arī Talmuds liecina par pirmā gadsimta ebreju uzskatu, ka Septuaginta ir Dieva iedvesmota tādā pašā mērā kā Svētie raksti oriģinālvalodā. Šādus uzskatus, bez šaubām, veicināja centieni padarīt Septuagintu pieņemamu ebrejiem visā pasaulē.

Lai gan sākotnēji tika iztulkotas tikai piecas Mozus grāmatas, par Septuagintu vēlāk sāka saukt visu Ebreju rakstu tulkojumu grieķu valodā. Pārējās Ebreju rakstu grāmatas tika iztulkotas nākamo simts gadu laikā. Septuaginta bija nevis vienotu pūliņu iznākums, bet gan darbs, kas tapa pa daļām. Tulkotāju spējas un senebreju valodas zināšanas bija ļoti atšķirīgas. Dažas grāmatas tika pārtulkotas ļoti precīzi, reizēm pat pārāk burtiski, turpretī citas tika tulkotas diezgan brīvi. Vairākām grāmatām bija gan parastie, gan saīsinātie varianti. Kad beigām tuvojās otrais gadsimts pirms mūsu ēras, visas Ebreju rakstu grāmatas jau varēja lasīt grieķiski. Kaut arī darbs kopumā nebija konsekvents, ar Ebreju rakstu tulkojumu grieķu valodā tika panākts daudz vairāk, nekā tulkotāji būtu varējuši iedomāties.

Jafets Šema teltīs?

Talmudā, runājot par Septuagintu, tiek citēti vārdi no 1. Mozus 9:27, kur ir teikts: ”Dievs lai vairo Jafetu, ka viņš mīt Šema teltīs.” (Megilla 9b, Babilonijas Talmuds.) Talmudā šis pants tiek skaidrots pārnestā nozīmē: tajā ir teikts, ka Jafets (Javana, grieķu priekšteča, tēvs) mita Šema (izraēliešu priekšteča) teltīs Septuagintā lietotās grieķu valodas skaistuma dēļ. Bet tikpat labi var teikt, ka ar Septuagintas starpniecību Šems mita Jafeta teltīs. Kāpēc tā var teikt?

Ceturtā gadsimta otrajā pusē, kad Maķedonijas Aleksandrs jau bija iekarojis plašas teritorijas, sākās mērķtiecīga grieķu valodas un kultūras izplatīšana visās iekarotajās zemēs. Šī politika tika nosaukta par hellenizāciju. Ebreji juta, ka tiek apdraudēta viņu kultūra. Ja grieķu kultūra un filozofija gūtu virsroku, briesmas draudētu arī ebreju reliģijai. Ar ko varēja stāties pretī hellenizācijas ietekmei?

Minēdams vienu no iespējamajiem iemesliem, kāpēc ebreji vēlējās radīt Septuagintu, ebreju tautības Bībeles tulkotājs Makss Margoliss rakstīja: ”Ja vien ierosmi radīt tulkojumu mēs piedēvējam ebreju kopienai, tad uz to viņus varēja pamudināt vēl kāds iemesls, proti, vēlēšanās ebreju bauslību padarīt pieejamu cittautiešiem un pārliecināt pasauli, ka ebreju kultūra ir pārāka par Hellādas [Grieķijas] gudrību.” Tātad centieni Ebreju rakstus padarīt pieejamus grieķu valodā runājošajai pasaulei varēja būt vienlaikus gan pašaizsardzība, gan arī pretuzbrukums.

Aleksandrs ar savu hellenizācijas politiku panāca, ka grieķu valoda kļuva par starptautisku valodu. Pat pēc viņa iekaroto zemju pievienošanas Romai dažādas tautas tirdzniecībā un savstarpējos sakaros lietoja ”kopīgo” grieķu valodu (koinē). Nav zināms, vai tas tika panākts apzināti vai arī notika pats no sevis, tomēr Ebreju rakstu tulkojumu grieķu valodā ātri vien pieņēma daudzi cittautieši, kas iepriekš par ebreju Dievu un bauslību neko nebija zinājuši. Iznākums bija pārsteidzošs.

Prozelīti un dievbijīgie

Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Filons rakstīja, ka ”Mozus likumu skaistumu un cildenumu tur augstā cieņā ne tikai ebreji, bet arī citas tautas”. Lūk, ko ebreju vēsturnieks Josefs Klausners rakstīja par jūdaisma piekritējiem, kas pirmajā gadsimtā dzīvoja ārpus Palestīnas: ”Ir grūti noticēt, ka visi šie miljoni jūdaisma piekritēju būtu sanākuši kopā pēc emigrēšanas no Palestīnas. Neatliek nekas cits kā atzīt, ka šādu lielu pieaugumu veicināja arī daudzie prozelīti — gan vīrieši, gan sievietes.”

Bet arī šie fakti neļauj gūt pilnīgu priekšstatu par tā laika situāciju. Ebreju vēstures profesors Šejs Koens raksta: ”Daudzi cittautieši, kā vīrieši, tā arī sievietes, pievērsās jūdaismam pēdējos gadsimtos pirms mūsu ēras un mūsu ēras pirmajos divos gadsimtos. Taču vēl vairāk bija to cittautiešu, kas pieņēma noteiktus jūdaisma aspektus, bet nepievērsās tam.” Klausners un Koens pēdējos sauc par dievbijīgajiem, un šāds apzīmējums ir bieži sastopams tā laika grieķu literatūrā.

Ar ko dievbijīgie atšķīrās no prozelītiem? Prozelīti bija cilvēki, kas pilnībā bija pievērsušies jūdaismam, un viņi tika uzskatīti par jūdaisma piekritējiem vistiešākajā nozīmē, jo bija pieņēmuši Izraēla Dievu (atteikušies no visiem citiem dieviem), viņi bija apgraizīti un pievienojušies Izraēla tautai. Par dievbijīgajiem Koens raksta: ”Kaut arī šie cittautieši ievēroja daudzas jūdu paražas un tā vai citādi pielūdza jūdu Dievu, viņi sevi neuzskatīja par jūdaistiem un par tādiem viņus neuzskatīja arī citi.” Klausners atzīmē, ka šie cilvēki ”atradās uz vidusceļa”, jo bija pieņēmuši jūdaismu un ”ievēroja kādu daļu no tā paradumiem, bet.. nekļuva pilnībā par jūdaistiem”.

Varbūt cilvēki sāka interesēties par Dievu pēc sarunām ar ebrejiem, kas veica misionāru darbu, vai pēc tam, kad bija novērojuši, ka ebreji atšķiras no citiem ar savu dzīvesveidu, paradumiem un uzvedību. Tomēr galvenokārt tieši Septuaginta palīdzēja šiem dievbijīgajiem uzzināt par Dievu Jehovu. Lai arī nav iespējams precīzi noskaidrot, cik daudz dievbijīgo dzīvoja pirmajā gadsimtā, nav šaubu, ka ziņas par Dievu izplatījās pa visu Romas impēriju ar Septuagintas palīdzību. Turklāt Septuaginta veicināja kādu nozīmīgu sagatavošanas darbu.

Septuaginta sagatavo ceļu

Septuagintai bija liela nozīme kristietības izplatībā. Daudzi ebreji, kas runāja grieķu valodā, pieredzēja kristiešu draudzes dibināšanu mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos. Kristiešu draudzes pastāvēšanas pašā sākumā par Kristus sekotājiem kļuva daudzi prozelīti. (Apustuļu darbi 2:5—11; 6:1—6; 8:26—38.) Tā kā Dieva iedvesmotie vēstījumi, ko pierakstīja Jēzus apustuļi, bija domāti pēc iespējas plašākam lasītāju lokam, tie tika rakstīti grieķu valodā.a Tāpēc daudzi Ebreju rakstu citāti, kas tika ietverti Grieķu rakstos, tika ņemti no Septuagintas.

Vēsti par Valstību bija gatavi pieņemt ne tikai ebreji un prozelīti. Kāds cittautietis, vārdā Kornēlijs, bija ”ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.” Kornēlijs, viņa ģimenes locekļi un citi cilvēki, kas bija sapulcējušies viņa mājā, bija pirmie cittautieši, kuri kļuva par Kristus sekotājiem, — viņi kristījās mūsu ēras 36. gadā. (Apustuļu darbi 10:1, 2, 24, 44—48; salīdzināt Lūkas 7:2—10.) Apustulis Pāvils, ceļodams pa Mazāziju un Grieķiju, sludināja daudziem dievbijīgiem cittautiešiem, arī grieķiem. (Apustuļu darbi 13:16, 26; 17:4.) Kāpēc Kornēlijs un pārējie cittautieši bija gatavi pieņemt labo vēsti? Tāpēc, ka Septuaginta bija sagatavojusi ceļu šai vēstij. Kāds zinātnieks reiz izteica uzskatu, ka Septuaginta ”ir tik nozīmīga grāmata, ka bez tās ne kristīgā pasaule, nedz rietumu kultūra nebūtu iedomājama”.

Septuaginta zaudē iedvesmotību

Plašais Septuagintas lietojums ar laiku ebrejos izraisīja pretreakciju. Piemēram, diskusijās ar kristiešiem jūdaisma piekritēji apgalvoja, ka Septuaginta ir neprecīzs tulkojums. Mūsu ēras otrajā gadsimtā ebreju sabiedrība pilnīgi atteicās no tulkojuma, ko tā reiz bija saukusi par iedvesmotu. Rabīni noraidīja leģendu par 72 tulkotājiem un paziņoja: ”Reiz notika, ka pieci vecaji uzrakstīja Valdniekam Ptolemajam Toru grieķu valodā, un šī diena Izraēlam bija tikpat liktenīga kā diena, kad tika izveidots zelta teļš, jo Toru nevar precīzi iztulkot.” Rabīni nolēma izveidot jaunu tulkojumu grieķu valodā, kas precīzāk atbilstu viņu uzskatiem. Mūsu ēras otrajā gadsimtā pie šī tulkojuma strādāja jūdaisma prozelīts Akvila, rabīna Akibas māceklis.

Jūdaisma piekritēji vairs nelietoja Septuagintu, turpretī katoļu baznīcā, kas toreiz sāka veidoties, Septuaginta kļuva par oficiālo ”Veco Derību”, un tāda tā palika līdz laikam, kad tās vietā stājās Hieronima Vulgāta latīņu valodā. Tulkojums nekad nevar aizstāt oriģinālu, bet tomēr Septuagintai bija būtiska nozīme tajā, ka cilvēki uzzināja par Dievu Jehovu, viņa Valstību un tās valdnieku Jēzu Kristu. Var droši teikt, ka Septuaginta ir Bībeles tulkojums, kas izmainīja pasauli.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 31. lpp.]

Daudzi no tiem cilvēkiem, kam Pāvils sludināja, varēja lasīt Septuagintu

[Norāde par attēla autortiesībām 29. lpp.]

Ar Israel Antiquities Authority laipnu atļauju