Ēnohs staigāja ar Dievu bezdievīgā pasaulē

VELNS apgalvo, ka viņš visus cilvēkus varot novērst no Dieva, un vēsturē ir bijuši laiki, kad ir šķitis, ka viņam tas izdodas. Gandrīz piecus gadsimtus pēc Ābela nāves nebija neviena cilvēka, kas būtu uzticīgs Jehovas kalps. Tieši pretēji, par parastu bija kļuvusi grēcīga un bezdievīga rīcība.

Tieši šajā garīgā pagrimuma laikā parādījās Ēnohs. Saskaņā ar Bībeles hronoloģiju, viņš piedzima 3404. gadā pirms mūsu ēras. Pretēji saviem laikabiedriem, Ēnohs pierādīja, ka ir cilvēks, ko Dievs uzlūko ar atzinību. Apustulis Pāvils viņu minēja starp tiem Jehovas kalpotājiem, kuru ticība ir paraugs kristiešiem. Kas bija Ēnohs? Ar kādām grūtībām viņam bija jāsastopas? Kā viņš tās pārvarēja? Kā mums var palīdzēt viņa uzticība Dievam?

Ēnoša laikā, tas ir, gandrīz četrus gadsimtus pirms tam, kad dzīvoja Ēnohs, ļaudis ”sāka piesaukt Dieva vārdu”. (1. Mozus 4:26.) Dieva vārds cilvēces vēsturē tika lietots jau no pašiem pirmsākumiem, tātad Ēnoša dzīves dienās cilvēki nesāka piesaukt Jehovas vārdu ticībā un saistībā ar tīro pielūgsmi. Pēc dažu senebreju valodas speciālistu domām, 1. Mozus 4:26 jāsaprot tā, ka cilvēki ”sāka zaimodami” piesaukt Dieva vārdu vai ”tad sākās zaimošana”. Iespējams, cilvēki Jehovas vārdā sauca sevi vai arī citus cilvēkus, ar kuru starpniecību, kā viņi apgalvoja, pielūgsmē tuvojās Dievam. Tāpat ir iespējams, ka ļaudis Dieva vārdā sauca elkus.

”Ēnohs staigāja ar Dievu”

Lai gan Ēnoham visapkārt valdīja bezdievība, viņš ”staigāja ar Dievu” Jehovu (LB-26). Par viņa priekštečiem — Setu, Ēnošu, Kānaānu, Mahalaleēlu un Jaredu — nav teikts, ka tie būtu staigājuši ar Dievu. Vismaz viņi to nedarīja tādā mērā kā Ēnohs, kas ar savu dzīvi atšķīrās no viņiem. (1. Mozus 5:3—27.)

Staigāt ar Dievu nozīmēja labi pazīt Dievu un būt ar viņu tuvās attiecībās, un tas bija iespējams vienīgi tāpēc, ka Ēnohs dzīvoja saskaņā ar Dieva gribu. Jehova vērtēja atzinīgi Ēnoha uzticību — Septuagintā pat rakstīts, ka ”Ēnohs labi patika” Dievam, un līdzīgu domu izteica arī apustulis Pāvils. (1. Mozus 5:22; Ebrejiem 11:5.)

Ēnoha labās attiecības ar Jehovu balstījās uz viņa ticību. Viņš noteikti ticēja apsolītajam Dieva ”sievas dzimumam”. Ja Ēnohs personīgi pazina Ādamu, viņam bija iespēja uzzināt, kā Dievs Ēdenē bija izturējies pret pirmajiem diviem cilvēkiem. Tā kā Ēnoham bija zināšanas par Dievu, viņš bija cilvēks, ”kas viņu [Dievu] meklē”. (1. Mozus 3:15; Ebrejiem 11:6, 13.)

Lai iegūtu labas attiecības ar Dievu, Ēnoham bija vajadzīgs kaut kas vairāk nekā tikai zināšanas par Dievu. Tas pats attiecas arī uz mums. Vai nav tiesa: ja mēs ļoti augstu vērtējam tuvas attiecības ar kādu cilvēku, tad šī cilvēka uzskati ietekmē mūsu domas un rīcību? Mēs izvairāmies no vārdiem un darbiem, kas izjauktu šo draudzību. Un, ja mēs gribam kaut ko mainīt savā dzīvē, vai mēs neņemam vērā arī to, kā pārmaiņas ietekmēs draudzību?

Arī vēlēšanās saglabāt ciešas attiecības ar Dievu ietekmē mūsu dzīvi. Vispirms ir precīzi jāuzzina, kas Dievam patīk, bet kas ne, un pēc tam ir jārīkojas atbilstoši šīm zināšanām, pūloties viņam patikt domās un darbos.

Tātad, lai staigātu ar Dievu, ir jādara viņam pa prātam, un to vairāku simtu gadu garumā darīja Ēnohs. Senebreju vārda forma, kas tulkota ”staigāja”, norāda uz atkārtotu, ilgstošu darbību. Vēl viens uzticīgs cilvēks, kas ”staigāja ar Dievu”, bija Noa. (1. Mozus 6:9.)

Ēnohs bija ģimenes cilvēks — viņam bija sieva un viņš ”dzemdināja dēlus un meitas”. Viens no viņa dēliem bija Metuzāls. (1. Mozus 5:21, 22.) Ēnohs noteikti darīja visu iespējamo, lai labi mācītu savus ģimenes locekļus. Taču visapkārt valdīja bezdievība, tāpēc viņam nebija viegli kalpot Dievam. Noas tēvs Lamehs acīmredzot bija vienīgais Ēnoha laikabiedrs, kas ticēja Jehovam. (1. Mozus 5:28, 29.) Tomēr Ēnohs drosmīgi turējās pie patiesās reliģijas.

Kas Ēnoham palīdzēja saglabāt uzticību Dievam? Bez šaubām, viņš nebiedrojās ar Jehovas vārda zaimotājiem, nedz ar citiem, kas nebija piemērota sabiedrība Dieva kalpam. Ēnoha apņēmību izvairīties no visa, kas varētu nepatikt Radītājam, noteikti spēcināja arī tas, ka viņš lūgšanā vērsās pēc palīdzības pie Jehovas.

Pret bezdievīgajiem vērsts pravietojums

Ja visapkārt ir bezdievji, tad augstu normu ievērošana prasa īpašu piepūli. Bet Ēnohs vēl turklāt nelokāmi vēstīja par sodu, ko saņems ļaunie. Dieva gara vadīts, viņš pravietiski paziņoja: ”Redzi, tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ, ko tie darījuši, un visu nekaunīgo vārdu dēļ, ko bezdievīgi grēcinieki ir runājuši pret viņu.” (Jūdas 14, 15.)

Kā viņa vēsts ietekmēja cilvēkus, kas bija nocietinājušies savā neticībā? Ir loģiski secināt, ka Ēnoha nesaudzīgie vārdi cilvēkiem nepatika, iespējams, tie ņirgājās par pravieti, viņu izsmēja un pat izteica viņam draudus. Daži viņu noteikti gribēja apklusināt uz visiem laikiem. Taču Ēnohs neļāva sevi iebiedēt: drosmīgais vīrs zināja, kas bija noticis ar taisnīgo Ābelu, bet, tāpat kā Ābels, arī viņš bija apņēmies kalpot Dievam, lai kas notiktu.

”Dievs viņu bija ņēmis pie sevis”

Acīmredzot Ēnoham draudēja nāves briesmas, kad Dievs viņu ņēma pie sevis. (1. Mozus 5:24.) Jehova nepieļāva, ka viņa uzticamais pravietis ciestu no nikno ienaidnieku rokas. Kā rakstīja apustulis Pāvils, ”Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi”. (Ebrejiem 11:5.) Daudzi apgalvo, ka Ēnohs nenomira, bet Dievs viņu paņēma uz debesīm, kur viņš dzīvoja tālāk. Taču Jēzus pilnīgi skaidri un nepārprotami sacīja: ”Neviens nav uzkāpis debesīs, kā vienīgi tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.” Jēzus bija ”priekšgājējs” visiem tiem, kas dodas uz debesīm. (Jāņa 3:13; Ebrejiem 6:19, 20, JD.)

Bet kas tad notika ar Ēnohu? Vārdi ”aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi,” var nozīmēt to, ka Dievs viņam lika iegrimt kādas pravietiskas parādības apskatē un tad, kamēr vēl Ēnohs bija šajā stāvoklī, aprāva viņa dzīvi. Tādā gadījumā Ēnoham nebija jāizjūt mokošas sāpes. Pēc tam ”viņu neatrada” — droši vien tāpēc, ka Jehova likvidēja Ēnoha ķermeni tāpat kā vēlāk Mozus ķermeni. (5. Mozus 34:5, 6.)

Ēnoha mūžs ne tuvu nebija tik garš kā lielākajai daļai viņa laikabiedru, proti, viņš nodzīvoja 365 gadus. Bet tiem cilvēkiem, kas mīl Jehovu, pats svarīgākais ir uzticīgi kalpot Jehovam līdz pat sava mūža beigām. Mēs zinām, ka Ēnohs to darīja, jo ”pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis”. Svētajos rakstos nav atklāts, kādā veidā Jehova to paziņoja Ēnoham, tomēr pirms nāves viņam tika apliecināts, ka Dievs ir labvēlīgs pret viņu, un mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova pieminēs Ēnohu, kad cels augšā cilvēkus.

Attīstīsim tādu pašu ticību, kāda bija Ēnoham

Ir pilnīgi pareizi, ja mēs cenšamies attīstīt tādu ticību, kāda ir dievbijīgiem cilvēkiem. (Ebrejiem 13:7.) Tieši savas ticības dēļ Ēnohs kļuva par pirmo uzticamo Dieva pravieti. Pasaule Ēnoha dienās līdzinājās mūslaiku pasaulei: tajā zēla vardarbība un bezdievība. Tomēr Ēnohs atšķīrās no pārējiem cilvēkiem, jo viņam bija īsta ticība un viņš bija ļoti dievbijīgs. Jehova bija uzdevis Ēnoham paziņot svarīgu nosodījuma vēsti, bet Jehova arī spēcināja savu kalpu, lai viņš varētu to izdarīt. Ēnohs drosmīgi pildīja savu uzdevumu, un Dievs par viņu rūpējās, kad viņam bija jāsastopas ar naidīgi noskaņotiem pretiniekiem.

Ja mums būs tāda pati ticība kā Ēnoham, Jehova mūs spēcinās, lai tagadējās pēdējās dienās mēs varētu sludināt Jehovas vēsti. Viņš mums palīdzēs izturēt pretestību, un mēs ar savu dievbijību ļoti atšķirsimies no bezdievīgajiem ļaudīm. Ticība mums dos spēku staigāt ar Dievu un rīkoties tā, lai viņa sirds priecātos. (Salamana Pamācības 27:11.) Taisnīgais Ēnohs ticības spēkā varēja staigāt ar Jehovu bezdievīgā pasaulē, un to pašu spējam darīt arī mēs.

[Papildmateriāls 30. lpp.]

Vai Bībelē ir citēta Ēnoha grāmata?

Ēnoha grāmata pieder pie apokrifiem un pseidoepigrāfiem. To nepatiesi piedēvē Ēnoham. Grāmata ir sarakstīta, iespējams, otrajā vai pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras, un tajā lasāmi ebreju mīti, kas vēstī par fantastiskiem notikumiem un kas acīmredzot radušies, izdomājot skaidrojumus un papildinājumus tiem dažiem Pirmās Mozus grāmatas pantiem, kuros pieminēts Ēnohs. Cilvēkiem, kas mīl Dieva iedvesmotos vārdus, jau tas vien ir pietiekami pamatots iemesls, lai nepievērstu uzmanību Ēnoha grāmatai.

Bībelē tikai Jūdas vēstulē ir lasāmi Ēnoha pravietiskie vārdi: ”Redzi, tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ, ko tie darījuši, un visu nekaunīgo vārdu dēļ, ko bezdievīgi grēcinieki ir runājuši pret viņu.” (Jūdas 14, 15.) Daudzi zinātnieki apgalvo, ka Ēnoha pravietojums, kas bija vērsts pret bezdievīgajiem laikabiedriem, ir citēts tieši no Ēnoha grāmatas. Vai Jūda būtu citējis neuzticamu apokrifu?

Svētajos rakstos nav teikts, kā Jūda bija uzzinājis Ēnoha pravietojumu. Iespējams, Jūda citēja kādu visiem pieejamu avotu, varbūt atsaucās uz uzticamu tradīciju, kas kopš tālas senatnes bija nodota no paaudzes paaudzē. Pēc visa spriežot, līdzīgi rīkojās arī Pāvils, kad viņš pieminēja Janni un Jambri — faraona galma burvjus, kas uzstājās pret Mozu un kas nekur citur Bībelē nav nosaukti vārdā. Ja tiek apgalvots, ka Ēnoha grāmatas sarakstītājam esot bijis pieejams tamlīdzīgs avots, kāpēc tad tiek noliegts, ka tāds būtu bijis pieejams Jūdam?a (2. Mozus 7:11, 22; 2. Timotejam 3:8.)

Jautājums par to, kā Jūda ieguva informāciju par Ēnoha vēsti, ko tas sludināja bezdievīgajiem, nav pats galvenais. Jūda rakstīja, būdams Dieva iedvesmots, un šis fakts apliecina, ka viņa rakstītajiem vārdiem var uzticēties. (2. Timotejam 3:16.) Dieva svētais gars pasargāja Jūdu no tā, ka viņš būtu uzrakstījis kaut ko nepatiesu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 31. lpp.]

Ēnohs drosmīgi paziņoja Jehovas vēsti