Bībelē var lasīt par nepilnīgiem cilvēkiem, kas parādīja sirsnīgu mīlestību. Padomāsim par to, kas tajā stāstīts par Jonatānu un Dāvidu. Bībelē teikts: ”Jonatāns.. iemīlēja Dāvidu kā sevi pašu, un viņi kļuva par tuviem draugiem.” (1. Sam. 18:1.) Dāvids bija svaidīts par nākamo izraēliešu ķēniņu pēc Saula. Kādu laiku vēlāk Sauls kļuva ļoti skaudīgs pret Dāvidu un centās viņu nogalināt. Taču Saula dēls Jonatāns neatbalstīja tēva centienus nogalināt Dāvidu. Jonatāns un Dāvids apsolīja, ka paliks draugi un vienmēr viens otru atbalstīs. (1. Sam. 20:42.) Sirsnīgās jūtas, kādas saistīja Jonatānu un Dāvidu, ir ievērības cienīgas, ja ņem vērā, ka pastāvēja vairāki faktori, kas būtu varējuši kļūt par šķērsli viņu draudzībai. Piemēram, Jonatāns bija kādus trīsdesmit gadus vecāks par Dāvidu. Jonatāns būtu varējis nospriest, ka viņam nav nekā kopīga ar šo mazāk pieredzējušo un gados daudz jaunāko vīrieti. Tomēr Jonatāns neraudzījās uz Dāvidu no augšas un neizturējās pret viņu kā pret zemāku. w21.01 21., 22. lpp., 6., 7. rk.

Jēzus saviem sekotājiem apsolīja, ka tie būs patiesi laimīgi, bet viņš tos arī brīdināja, ka tie pieredzēs pārbaudījumus. (Mat. 10:22, 23; Lūk. 6:20—23.) Mums sagādā prieku tas, ka esam Kristus mācekļi. Bet kā mēs jūtamies, domājot par iespēju, ka mūsu ticības dēļ pret mums varētu vērsties tuvinieki, ka mēs varētu pieredzēt vajāšanas no varas iestāžu puses vai ka darba vai skolas biedri varētu censties mūs piespiest rīkoties nepareizi? Ir skaidrs, ka tas var raisīt raizes un uztraukumu. Cilvēki parasti vajāšanas neuzskata par iemeslu priekam. Tomēr Bībelē ir pausts pilnīgi pretējs uzskats. Piemēram, Jēzus māceklis Jēkabs rakstīja, ka pārbaudījumos mums ir nevis jāļaujas bezcerībai, bet gan jāpriecājas. (Jēk. 1:2, 12.) Un Jēzus norādīja, ka mums ir pamats būt laimīgiem pat tad, ja tiekam vajāti. (Mat. 5:11.) Jehova iedvesmoja Jēkabu uzrakstīt šiem kristiešiem, lai dotu tiem praktiskus padomus, kas tiem palīdzētu saglabāt prieku pat pārbaudījumos. w21.02 26. lpp., 1., 2. rk.; 27. lpp. 5. rk.

Daži kristieši, kas dzīvoja Timoteja laikā, pārstāja augstu vērtēt iespēju būt Dieva darbabiedriem. Tie bija Dēma, Figels, Hermogens, Himenajs, Aleksandrs un Filēts. (1. Tim. 1:19, 20; 2. Tim. 1:15; 2:16—18.; 4:10.) Visticamāk, visi šie cilvēki reiz bija garīgi stipri, bet viņi nenosargāja to, kas viņiem bija uzticēts. Kā Sātans cenšas panākt, lai mēs atteiktos no tā, ko Jehova mums ir uzticējis? Apskatīsim dažus no viņa paņēmieniem. Viņš izmanto izklaides industriju un plašsaziņas līdzekļus, lai veicinātu uzskatus un rīcību, kas var vājināt mūsu pieķeršanos patiesībai. Viņš pūlas, lai vienaudžu spiediena vai pret Jehovas kalpiem izvērsto vajāšanu dēļ mēs padotos bailēm un pārtrauktu sludināt. Un viņš mēģina panākt, lai mēs uzklausītu atkritēju izplatītos ”maldus, ko aplami dēvē par zināšanām,” un atstātu patiesību. Ja mēs neesam uzmanīgi, mēs pamazām varam pārstāt cieši turēties pie patiesības. (1. Tim. 6:21.) w20.09 27. lpp., 6.—​8. rk.