Trešdiena, 27. marts
Tiecieties vispirms pēc Dieva valstības. (Mat. 6:33.)
Kad Jēzus nomira, mācekļi bija dziļi noskumuši. Viņi bija zaudējuši mīļu draugu, un viņiem likās, ka viņi ir zaudējuši arī cerību. (Lūk. 24:17—21.) Bet pēc savas augšāmcelšanas Jēzus palīdzēja mācekļiem saprast, kāda ir viņa nozīme Bībeles pravietojumos. Viņš arī uzdeva mācekļiem svarīgu darbu. (Lūk. 24:26, 27, 45—48.) Kad Jēzus pēc augšāmcelšanas pacēlās debesīs, mācekļu bēdas jau bija nomainījis prieks. Viņi zināja, ka viņu Kungs ir dzīvs un viņus vienmēr atbalstīs, un tāpēc viņi bija ļoti priecīgi. Savukārt prieks viņus mudināja slavēt Jehovu un neatlaidīgi viņam kalpot. (Lūk. 24:52, 53; Ap. d. 5:42.) Mēs varam līdzināties Jēzus mācekļiem, ja pirmajā vietā liekam Dieva valstību. Protams, mums jābūt izturīgiem, lai spētu pastāvīgi kalpot Jehovam, taču atcerēsimies, ka Jehova ir apsolījis bagātīgi svētīt ikvienu, kam dzīvē svarīgākais ir viņa valstība. (Sāl. pam. 10:22.) w23.01 30., 31. lpp., 15., 16. rk.
Bībeles lasīšana pēc Atceres vakara (notikumi 16. nīsānā, dienas laikā) Marka 16:2—8
Ceturtdiena, 28. marts
Putekļos tu atgriezīsies. (1. Moz. 3:19.)
Lai nepieļautu tādu pašu kļūdu, kādu pieļāva Ādams un Ieva, mums aizvien labāk jāiepazīst Jehova — viņa īpašības un viņa domāšanas veids. Tā augs mūsu mīlestība pret viņu. Šajā ziņā labs paraugs ir Ābrahāms, kas ļoti mīlēja Jehovu. Pat tad, kad viņš nevarēja līdz galam saprast kādu Jehovas lēmumu, viņš nevis pretojās Jehovas gribai, bet centās labāk iepazīt Jehovu. Piemēram, kad Ābrahāms uzzināja, ka Dievs ir nolēmis nopostīt Sodomu un Gomoru, sākumā viņam bija bažas, ka ”visas zemes Tiesnesis” iznīcinās ”taisnos kopā ar ļaundariem”. Viņam likās neiedomājami, ka Dievs tā rīkotos, tāpēc viņš pazemīgi uzdeva Dievam vairākus jautājumus. Jehova pacietīgi atbildēja Ābrahāmam. Beigās Ābrahāms saprata, ka Jehova ielūkojas ikviena cilvēka sirdī un nekad nesoda tos, kas ir nevainīgi. (1. Moz. 18:20—32.) w22.08 28. lpp., 9., 10. rk.
Piektdiena, 29. marts
Mēlnesis staigā apkārt, izpļāpādams noslēpumus, bet uzticams cilvēks tos neizpauž. (Sāl. pam. 11:13.)
455. gadā p.m.ē., kad Jeruzālemes mūris bija atjaunots, pārvaldnieks Nehemija vēlējās iecelt uzticamus vīrus, kas rūpētos par pilsētu. Viens no vīriem, ko Nehemija izraudzījās, bija cietokšņa priekšnieks Hananja. Bībelē par Hananju ir teikts, ka viņš ”bija ļoti uzticams vīrs, kas bijās Dievu vairāk nekā daudzi citi”. (Neh. 7:2.) Mīlestība pret Jehovu un nevēlēšanās viņu apbēdināt mudināja Hananju pēc labākās sirdsapziņas pildīt jebkuru uzdevumu, kas tam tika uzticēts. Šāda attieksme arī mums palīdzēs apzinīgi pildīt dažādus pienākumus kalpošanā. Pievērsīsim uzmanību arī apustuļa Pāvila uzticamajam biedram Tihikam. Tihiks daudz palīdzēja Pāvilam. Pāvils raksturoja Tihiku kā ”uzticamu Kunga kalpotāju”. (Efes. 6:21, 22.) Viņš savam draugam uzticēja ne vien aizgādāt vēstules ticības biedriem Efesā un Kolosās, bet arī lūdza tos stiprināt un mierināt. Lasot par Tihiku, mums nāk prātā uzticamie kristieši, kas gādā par mūsu garīgajām vajadzībām. (Kol. 4:7—9.) w22.09 9., 10. lpp., 5., 6. rk.