58. Bībeles grāmata. Vēstule ebrejiem

Kas sarakstījis: Pāvils

Kur sarakstīta: Romā

Kad pabeigta: ap 61. g. m.ē.

PĀVILS vislabāk ir pazīstams kā ”pagānu” tautu apustulis. Bet vai viņš sludināja tikai neebrejiem? Nē, tā nebija. Tieši pirms tam, kad Pāvils tika kristīts un sāka sludināt, Kungs Jēzus teica Ananijam: ”Viņš [Pāvils] man ir izredzēts ierocis nest manu vārdu pagānu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.” (Ap. d. 9:15; Gal. 2:8, 9.) Rakstot Vēstuli ebrejiem, Pāvils pildīja uzdevumu nest Jēzus vārdu Izraēla bērniem.

² Taču ir kritiķi, kas apšauba, ka šo vēstuli ir rakstījis viņš. Viens no izvirzītajiem iebildumiem ir tāds, ka vēstulē neparādās Pāvila vārds. Tomēr šis fakts ne par ko neliecina, jo arī daudzās citās kanoniskajās grāmatās rakstītāja vārds nav minēts un to palīdz noteikt tikai pašas grāmatas saturs. Daži pat uzskata, ka Pāvils apzināti nav pieminējis savu vārdu vēstulē, kas rakstīta ebreju kristiešiem Jūdejā, jo turienes ebreji bija noskaņoti pret viņu ļoti naidīgi. (Ap. d. 21:28.) Arī stila maiņa salīdzinājumā ar citām Pāvila vēstulēm nedod pamatu apšaubīt, ka rakstītājs bija viņš. Vienalga, vai Pāvils vērsās pie sveštautiešiem, ebrejiem vai kristiešiem, viņš vienmēr tiecās ”visiem.. tapt viss”. Šajā gadījumā viņš rakstīja ebrejiem no ebreja viedokļa, izvirzot argumentus, kas viņiem būtu pilnībā saprotami un pieņemami. (1. Kor. 9:22.)

³ Pašas vēstules saturs apstiprina, ka to ir rakstījis Pāvils. Vēstules rakstītājs atradās Itālijā un uzturēja kontaktus ar Timoteju — to var teikt par Pāvilu. (Ebr. 13:23, 24.) Turklāt apskatītie mācības jautājumi ir tipiski Pāvila vēstulēm, kaut arī argumenti ir izklāstīti no ebreju viedokļa, ņemot vērā, ka vēstule tika sūtīta draudzei, ko veidoja ebreji. Lūk, kas par to teikts Klārka Bībeles komentārā: ”Visa vēstules struktūra liecina, ka tā bija rakstīta ebrejiem, dzimušiem ebrejiem. Ja tā būtu rakstīta pagāniem, pat viens vienīgs no desmit tūkstošiem viņu starpā nesaprastu argumentāciju, jo viņi nepārzināja jūdu reliģisko sistēmu, bet vēstules rakstītājs ir pieņēmis, ka lasītājiem ir zināšanas šajā jautājumā.” (6. sēj., 681. lpp.) Tā var izskaidrot stila atšķirības starp Vēstuli ebrejiem un citām Pāvila vēstulēm.

⁴ Papildu pierādījumus, ka Vēstuli ebrejiem ir sarakstījis Pāvils, ļāva iegūt ap 1930. gadu atrastais Čestera Bītija papiruss nr. 2 (P⁴⁶). Par šo rokrakstu, kas tapis aptuveni 150 gadu pēc Pāvila nāves, ievērojamais britu Bībeles speciālists sers Frederiks Kenjons rakstīja: ”Ievērības cienīgs ir fakts, ka Vēstule ebrejiem seko uzreiz pēc Vēstules romiešiem (gandrīz bezprecedenta gadījums), un tas nozīmē, ka rokraksta tapšanas laikā neviens nešaubījās: tās autors ir Pāvils.”a Par šo pašu jautājumu Maklintoka un Stronga enciklopēdijā norādīts: ”Nav nekādu būtisku pierādījumu, ārēju vai iekšēju, kas par šīs vēstules autoru liktu uzskatīt kādu citu, nevis Pāvilu.”b

⁵ Ne tikai tas, ka agrīnie kristieši uzskatīja Vēstuli ebrejiem par autentisku, bet arī pašas vēstules saturs pierāda, ka tā ir Dieva iedvesmota. Tajā daudzkārt pievērsta uzmanība Ebreju rakstu pravietojumiem — bieži lasāmas atsauces uz šiem rakstiem un paskaidrots, kā tie ir piepildījušies Jēzū Kristū. Pirmajā nodaļā vien Ebreju raksti ir citēti vismaz septiņas reizes, risinot domu, ka Dēls tagad ir augstāks par eņģeļiem. Vēstulē pastāvīgi izcelti Jehovas Raksti un viņa vārds, kā arī runāts par Jēzu, kas ir dzīvības Valdnieks, un par Dieva Valstību, kurā Jēzus valda un kura vienīgā var palīdzēt cilvēcei.

⁶ Kad ir sarakstīta Vēstule ebrejiem? Jau tika minēts, ka Pāvils to rakstīja, būdams Itālijā. Vēstules nobeigumā var lasīt šādus vārdus: ”Zinait, ka mūsu brālis Timotejs ir atsvabināts; ar viņu kopā, ja viņš drīz nāk, es jūs redzēšu.” (13:23.) Tas varētu liecināt, ka Pāvils gaidīja drīzu atbrīvošanu no cietuma un cerēja pievienoties Timotejam, kas arī bija bijis ieslodzīts, taču jau bija atbrīvots. Šie fakti ļauj pieņemt, ka vēstule ir rakstīta, ritot pēdējam gadam, kad Pāvils pirmo reizi atradās ieslodzījumā Romā, tātad 61. gadā.

⁷ Laikā, kad tuvojās jūdaisma sistēmas gals, ebreju tautības kristiešiem Jūdejā un it īpaši Jeruzalemē bija jāpieredz nopietni pārbaudījumi. Labajai vēstij pieņemoties spēkā un izplatoties, ebreju pretestība kļuva aizvien niknāka un fanātiskāka. Tikai dažus gadus iepriekš Pāvilam bija pieticis parādīties Jeruzalemē, lai sāktos dumpis; jūdaisma piekritēji toreiz bija klieguši: ”Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!” Vairāk nekā 40 ebreji bija sazvērējušies neēst un nedzert, kamēr nebūs nonāvējuši Pāvilu, un tikai labi bruņotas karaspēka vienības pavadībā bija iespējams viņu pa nakti nogādāt Cēzarejā. (Ap. d. 22:22; 23:12—15, 23, 24.) Šādā gaisotnē, ko raksturoja reliģisks fanātisms un naids pret kristiešiem, draudzes locekļiem bija jādzīvo, jāsludina un jāsaglabā stipra ticība. Viņiem bija jāzina un skaidri jāizprot, kā Kristus ir piepildījis bauslību, lai viņi atkal nepievērstos jūdaismam un nesāktu ievērot Mozus bauslību ar tajā prasītajiem dzīvnieku upuriem, kas nu vairs nebija nekas vairāk kā tukšs rituāls.

⁸ Neviens nespēja labāk saprast, ar kādām grūtībām un vajāšanām jāsastopas ebreju tautības kristiešiem, kā apustulis Pāvils. Neviens nespēja minēt labākus argumentus, ar kuriem atspēkot ebreju reliģiskās mācības, kā Pāvils, bijušais farizejs. Balstoties uz savām plašajām Mozus bauslības zināšanām, kas bija iegūtas pie Gamaliēla kājām, Pāvils izklāstīja neapstrīdamus pierādījumus, ka Kristus ir izpildījis bauslību ar visiem tās priekšrakstiem un upuriem. Viņš paskaidroja, ka to visu ir aizstājis kaut kas daudz izcilāks, kas var dot nesalīdzināmi lielāku labumu ar jaunas un labākas derības palīdzību. Būdams apveltīts ar asu prātu, Pāvils minēja vienu pierādījumu pēc otra, un šie pierādījumi bija cits par citu skaidrāki un pārliecinošāki. Bauslības derības gals un jaunās derības nākšana, Kristus priestera amata pārākums pār Ārona priestera amatu, Kristus upura patiesā vērtība salīdzinājumā ar vēršu un āžu upuriem, Kristus ieiešana Jehovas priekšā debesīs, nevis teltī uz zemes — visas šīs pārsteidzošās jaunās mācības, kas neticīgajiem ebrejiem bija kā dadzis acī, Pāvila vēstulē ebrejiem ir pamatotas ar tik daudziem pierādījumiem no Ebreju rakstiem, ka neviens saprātīgs ebrejs nebūtu varējis noraidīt šos argumentus.

⁹ Šī vēstule ebreju tautības kristiešiem bija jauns un spēcīgs ierocis, jo tā palīdzēja atbildēt ebrejiem, kas viņus vajāja, kā arī pārliecināt un pievērst ticībai godprātīgi noskaņotus ebrejus, kas meklēja Dieva patiesību. Vēstule liecina, ka Pāvils no sirds mīlēja ebrejus, kas bija kļuvuši par kristiešiem, un ļoti vēlējās viņiem palīdzēt laikā, kad tas bija ārkārtīgi nepieciešams.

KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA

²³ Vēstule ebrejiem, kurā detalizēti ir skaidrota Kristus nozīme, ir nepārspējams meistardarbs, tā ir nevainojami sastādīta un satur neskaitāmus pierādījumus no Ebreju rakstiem. Vēstulē iztirzātas dažādas Mozus bauslības iezīmes — derība, asinis, starpnieks, pielūgsmes telts, priesteri, upurēšana — un paskaidrots, ka tas viss nebija nekas vairāk kā priekšēna, ar kuras palīdzību Dievs norādīja uz kaut ko daudz izcilāku, it īpaši uz Jēzu Kristu un viņa upuri, ar ko tika piepildīta bauslība. ”Kas kļūst vecs un noveco, tas ir tuvu iznīkšanai,” Pāvils rakstīja par bauslību. Turpretī ”Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi”. (Ebr. 8:13; 10:1; 13:8.) Ebreji, bez šaubām, lasīja šo vēstuli ar lielu prieku.

²⁴ Bet kā šī informācija var noderēt tagad, kad ir pilnīgi citi laiki? Mēs neesam pakļauti bauslībai — vai tas, ko rakstīja Pāvils, mums kaut kā var palīdzēt? Jā, noteikti var. Pāvila vēstulē ir stāstīts par to, kādas iespējas paver jaunā derība, kas pamatojas uz Ābrahāmam doto solījumu, ka viņa pēcnācējos tiks svētītas visas zemes ciltis. Tieši šis senatnē dotais Jehovas solījums par svētībām, ko sagādās Ābrahāma ”dzimums” Jēzus Kristus, ir mūsu vienīgā cerība, jo šī solījuma piepildīšanās mums var dot dzīvību. Lai gan uz mums neattiecas bauslība, mēs esam Ādama pēcnācēji, kas ir dzimuši grēcīgi, un mums ir vajadzīgs žēlsirdīgs augstais priesteris — tāds priesteris, kas var nest īstu upuri par grēkiem un kas var ieiet debesīs Jehovas priekšā, lai mūs aizstāvētu. Un tāds priesteris mums ir — Augstais priesteris, ar kura palīdzību mēs varam iegūt dzīvību Jehovas jaunajā pasaulē, kurš spēj just līdzi mūsu vājībām, kurš ”tāpat kārdināts visās lietās” un kurš mūs aicina ”pieiet bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā”. (4:15, 16.)

²⁵ Turklāt Pāvila vēstulē ebrejiem ir atrodami saviļņojoši pierādījumi, ka pravietojumi, kas pirms ilgiem laikiem izteikti Ebreju rakstos, vēlāk ir piepildījušies. Tas viss ir domāts, lai mēs kaut ko mācītos un gūtu mierinājumu. Piemēram, Vēstulē ebrejiem Pāvils piecas reizes atsaucās uz 110. psalma 1. pantā lasāmo pravietojumu par Dieva Valstību un attiecināja to uz Jēzu Kristu, apsolīto ”dzimumu”, kas ”ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai” un gaida, ”kamēr viņa ienaidnieki tiks likti viņa kāju pameslam”. (Ebr. 1:3, 13; 8:1; 10:12, 13; 12:2.) Pāvils citēja arī 110. psalma 4. pantu, lai paskaidrotu, cik svarīgu uzdevumu pilda Dieva Dēls, kas ir ”priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas”. Tāpat kā Melhisedeks, kas dzīvoja senatnē un par ko Bībelē teikts, ka viņš ir ”bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala”, Jēzus ir gan ķēniņš, gan ”priesteris mūžam”, un viņa darbība visiem, kas pakļaujas viņa varai, ļaus mūžīgi gūt labumu no viņa sagādātā izpirkuma upura. (Ebr. 5:6, 10; 6:20; 7:1—21.) Par šo pašu ķēniņu un priesteri Pāvils runāja, citēdams 45. psalma 7. un 8. pantu: ”Tavs tronis, Dievs, paliek mūžu mūžos, un taisnības zizlis ir viņa valdnieka varas zizlis. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību; tāpēc Dievs, tavs Dievs ir svaidījis tevi ar prieka eļļu vairāk par taviem biedriem.” (Ebr. 1:8, 9.) Lasot, kā Pāvils citē Ebreju rakstus un norāda uz pravietojumu piepildīšanos Jēzū Kristū, mēs pakāpeniski arvien skaidrāk saprotam, kā Dievs īsteno savu nodomu.

²⁶ Vēstulē ebrejiem paskaidrots, ka Ābrahāms gaidīja Dieva Valstību — ”pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs” un kura atrodas debesīs. ”Ticības spēkā” viņš tiecās pēc Valstības un bija gatavs daudz ko upurēt, lai saņemtu svētības, kas ar to saistītas. Ābrahāms un visi pārējie ticīgie cilvēki, ko Pāvils minēja Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, ir ”liels pulks liecinieku”, no kuriem mēs varam mācīties. Lasot šo vēstuli, mēs varam līksmot un gavilēt, jo saprotam, ka arī mums, tāpat kā visiem šiem dievbijīgajiem cilvēkiem, ir pavērušās brīnišķīgas iespējas un nākotnes izredzes. Tas mūs mudina ”doties ar pacietību mums noliktajā sacīkstē”. (11:8, 10, 16, 35; 12:1.)

²⁷ Citējot Hagaja pravietojumu, Pāvils pievērsa uzmanību Dieva solījumam: ”Vēl vienreiz es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis.” (Ebr. 12:26; Hag. 2:6.) Taču Dieva Valstība, kurā valda ”dzimums” Jēzus Kristus, pastāvēs mūžīgi. ”Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm.” Mēs varam būt pārliecināti, ka Kristus, ”neatkarīgi no grēka, tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas viņu gaida”. ”Nesīsim tad caur viņu slavas upuri Dievam vienmēr, tas ir lūpu augli, kas viņa vārdu slavē.” Lai Dieva Jehovas izcilais vārds tiek svētīts uz mūžīgiem laikiem ar viņa ieceltā ķēniņa un priestera Jēzus Kristus starpniecību! (Ebr. 9:28; 12:28; 13:15.)

[Zemsvītras piezīmes]