1. Tesalonikiešiem
2 Jūs, brāļi, bez šaubām, zināt, ka neieradāmies pie jums velti, 2 bet, kā jau jums ir zināms, pēc ciešanām un pazemojumiem, ko pieredzējām Filipos, mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi stāstīt jums Dieva labo vēsti, kaut arī sastapāmies ar lielu pretestību. 3 Mūsu mudinājuma pamatā nav maldi vai netīri nolūki, un tas nav izteikts ar viltu, 4 bet, tā kā Dievs mūs ir atzinis par piemērotiem, lai uzticētu mums labo vēsti, mēs runājam, izpatikdami nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis.
5 Jūs taču zināt, ka mēs nekad nerunājām glaimus un mums nebija slepenu alkatīgu nolūku, — Dievs tam ir liecinieks! 6 Mēs arī neesam tiekušies saņemt godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem, kaut gan, būdami Kristus apustuļi, mēs būtu varējuši jūs apgrūtināt ar lieliem izdevumiem. 7 Nē — mēs jūsu vidū bijām maigi kā māte, kas zīda un lolo savus bērnus. 8 Mēs jums bijām tik ļoti pieķērušies, ka labprāt būtu ne vien dalījušies ar jums Dieva labajā vēstī, bet arī atdevuši jums savas dvēseles, jo jūs bijāt kļuvuši mums mīļi.
9 Brāļi, jūs noteikti atceraties mūsu smago darbu un pūles — kā mēs dienu un nakti strādājām, lai, sludinot jums Dieva labo vēsti, nevienu no jums neapgrūtinātu ar lieliem izdevumiem. 10 Jūs esat liecinieki — un arī Dievs —, cik uzticīgi, taisnīgi un nevainojami mēs bijām pret jums, ticīgajiem. 11 Jūs labi zināt, ka mēs ikvienu no jums mudinājām, mierinājām un pārliecinājām kā tēvs savus bērnus, 12 lai jūs staigātu Dieva cienīgi, kurš jūs aicina savā valstībā un spožumā.
13 Tāpēc mēs nemitīgi pateicamies Dievam, jo, kad dzirdējāt no mums Dieva vārdus, jūs tos uzņēmāt nevis kā cilvēku vārdus, bet kā vārdus no Dieva, kādi tie patiesībā arī ir, un tie arī darbojas jūsos, kas ticat. 14 Jūs, brāļi, tapāt līdzīgi Dieva draudzēm Jūdejā, kuras ir vienotībā ar Kristu Jēzu, jo arī jūs no savu tautiešu rokām cietāt to pašu, ko viņi cieš no jūdiem, 15 kuri pat nogalināja Kungu Jēzu un praviešus un vajāja mūs. Viņi nav patīkami Dievam un rīkojas pretēji visu cilvēku interesēm, 16 likdami šķēršļus tam, ka mēs sludinām cittautiešiem, lai tie tiktu izglābti. Ar to visu viņi piepilda savu grēku mēru. Bet viņa dusmas beidzot ir nākušas pār tiem.
17 Bet, kad mēs no jums, brāļi, īsu brīdi bijām šķirti (lai gan sirdī bijām ar jums), mēs darījām visu iespējamo un pat vēl vairāk, lai satiktu jūs personiski, jo ļoti to vēlējāmies. 18 Tāpēc mēs — tas ir, es, Pāvils, — gribējām ierasties pie jums vienreiz un otrreiz, bet Sātans stājās mums ceļā. 19 Jo kas ir mūsu cerība, prieks un līksmības vainags mūsu Kunga Jēzus priekšā viņa klātbūtnes laikā? Vai gan tie neesat jūs? 20 Patiešām, jūs esat mūsu gods un prieks.