Daži Jehovas kalpi, kas ir pieļāvuši nopietnas kļūdas vai nu pirms kristīšanās, vai arī pēc tam, vēl ilgi mokās sirdsapziņas pārmetumos. Tādā gadījumā ir svarīgi atcerēties, ka Jehova ir sagādājis izpirkuma upuri aiz mīlestības pret cilvēkiem, un viņš vēlas, lai mēs pieņemtu šo dāvanu. Jehova aicina: ”Izlīgstiet ar mani.” Kad to esam izdarījuši, viņš mums piedod grēkus un par tiem vairs neatgādina. Bet mūsu labos darbus viņš nekad neaizmirst. (Ps. 103:9, 12; Ebr. 6:10.) Mēs par to viņam esam bezgala pateicīgi! Ja mūs joprojām moka sirdsapziņa, mums jāpūlas domāt nevis par pagātni, bet par tagadni un nākotni. Mēs nevaram izmainīt pagātni, bet varam darīt visu, kas mūsu spēkos, lai godātu Jehovu, un varam domāt par viņa apsolīto brīnišķīgo nākotni. w24.10 8. lpp., 8., 9. rk.

Reizēm, kad lasām Bībeli, mums var uzmākties domas, ka mums savā dzīvē pārāk daudz kas jāmaina un ka mēs ar to visu netiksim galā. Piemēram, izlasījuši kādu fragmentu, kur minēts, ka nedrīkst vieniem izrādīt lielāku labvēlību nekā citiem, mēs secinām, ka mums šajā ziņā ir jāmainās. (Jēk. 2:1—8.) Nākamajā dienā mēs izlasām Bībeles fragmentu, kurā uzsvērts, ka kristiešiem vienmēr jādomā, ko un kā viņi saka. (Jēk. 3:1—12.) Mēs saprotam, ka reizēm mēdzam izteikties nelaipni un asi, tāpēc apņemamies šajā ziņā mainīties. Aiznākamajā dienā mēs atskārstam, ka mums rūpīgāk jāizraugās izklaide, jo esam izlasījuši Bībeles fragmentu, kurā nosodīta draudzēšanās ar pasauli. (Jēk. 4:4—12.) Mums sāk likties, ka mēs nespēsim veikt savā dzīvē tik daudz izmaiņu. Taču nenokārsim degunu. Paturēsim prātā, ka ”apvilkt jauno personību” nevar vienā dienā. Tam ir vajadzīgs laiks. w24.09 5., 6. lpp., 11., 12. rk.

Jēzus bija pārliecināts, ka Jehova visu redz un noteiktā laikā darīs galu netaisnībai. Tāpat kā Jēzus, arī mēs nedrīkstam zaudēt savaldību, ja pret mums slikti izturas. Mums vienmēr rūpīgi jāapdomā, ko teikt, un jāapsver, vai vispār kaut ko sacīt. Ja tā nav liela lieta, vislabāk ir censties aizmirst notikušo. Paturēsim prātā, ka reizēm ar runāšanu mēs varam tikai pieliet eļļu ugunī, tāpēc dažreiz labāk ir neteikt neko. (Pulc. 3:7; Jēk. 1:19, 20.) Protams, ir gadījumi, kad mums tomēr ir jārunā. (Ap. d. 6:1, 2.) Ja situācijā, kad pret kādu izturas netaisnīgi vai arī kad ir jāaizstāv patiesība, mēs vēlamies runāt, tad tas ir jādara ”ar lēnprātību un dziļu cieņu”. Ko vēl mēs varam mācīties no Jēzus? Arī mums ”jānodod sevi tā rokās, kurš tiesā taisnīgi”. (1. Pēt. 2:23.) w24.11 5., 6. lpp., 10.—12. rk.