Lūkas
1 Jau daudzi ir centušies apkopot ziņas par notikumiem, kuriem mēs pilnībā ticam+ 2 un par kuriem mums ir pastāstījuši arī tie, kas no paša sākuma ir bijuši to aculiecinieki+ un ir sludinājuši vēsti.+ 3 Tad nu arī es, no iesākuma visam rūpīgi izsekojis, apņēmos to pēc kārtas tev aprakstīt, augsti godātais Teofil,+ 4 lai tu pārliecinātos, cik uzticams ir viss, kas tev ir stāstīts un mācīts.+
5 Jūdejas ķēniņa Hēroda* laikā+ bija kāds priesteris, vārdā Zaharja, no Abijas vienības,+ un viņam bija sieva no Ārona dzimtas, ko sauca par Elizabeti. 6 Viņi abi bija krietni un nevainojami Dieva acīs, jo dzīvoja saskaņā ar visiem Jehovas* baušļiem un likumiem. 7 Taču viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un viņi bija jau krietni gados.
8 Reiz, kad Zaharja pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, jo bija viņa vienības kārta to darīt,+ 9 viņš pēc priesteru vidū pieņemtās kārtības tika izraudzīts, lai ieietu Jehovas svētnīcā+ un dedzinātu kvēpināmo.+ 10 Kvēpināmā stundā pulks ļaužu ārpusē lūdza Dievu. 11 Tad Zaharjam parādījās Jehovas eņģelis, kas stāvēja pa labi no kvēpināšanas altāra. 12 To redzēdams, Zaharja apjuka, un viņu pārņēma bailes. 13 Bet eņģelis viņam teica: ”Nebaidies, Zaharja! Tavas karstās lūgšanas ir uzklausītas. Tava sieva Elizabete tev dzemdēs dēlu, un tu viņu nosauksi par Jāni.+ 14 Tu priecāsies un līksmosi, un daudziem būs prieks par viņa dzimšanu,+ 15 jo viņš kļūs dižens Jehovas acīs.+ Bet viņš nedrīkstēs dzert ne vīnu, ne citus reibinošus dzērienus,+ un jau pirms dzimšanas* viņu piepildīs svētais gars.+ 16 Daudzus izraēliešus viņš pamudinās atgriezties pie viņu Dieva Jehovas+ 17 un ies tam pa priekšu ar Elijas garu un spēku,+ lai tēvu sirdis padarītu tādas kā bērniem*+ un nepaklausīgos pievērstu taisno gudrībai. Tā viņš sagatavos ļaudis Jehovam.”+
18 Zaharja eņģelim jautāja: ”Kā lai es zinu, ka tā būs? Es taču esmu jau vecs, un arī mana sieva ir krietni gados.” 19 Eņģelis viņam atbildēja: ”Es esmu Gabriēls,+ kas stāv Dieva priekšā,+ un es esmu sūtīts paziņot tev šo labo vēsti. 20 Bet, tā kā tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas piepildīsies savā laikā, tu būsi mēms un nespēsi runāt līdz tai dienai, kad tas notiks.” 21 Tikmēr ļaudis gaidīja Zaharju un brīnījās, kāpēc viņš tik ilgi kavējas svētnīcā. 22 Kad viņš iznāca ārā, viņš nespēja neko tiem pateikt, un ļaudis atskārta, ka viņš svētnīcā ir redzējis kaut ko pārdabisku*. Būdams mēms, Zaharja rādīja tiem zīmes. 23 Kad viņa kalpošanas laiks bija beidzies, viņš atgriezās mājās.
24 Pēc kāda laika Zaharjas sievai Elizabetei iestājās grūtniecība, un viņa piecus mēnešus nerādījās cilvēkos. Viņa teica: 25 ”Lūk, ko Jehova ir darījis manā labā: viņš ir pievērsis man uzmanību un atbrīvojis mani no negoda.”+
26 Kad ritēja sestais mēnesis, Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu+ uz Galilejas pilsētu Nācareti 27 pie jaunavas,+ kas bija saderināta ar kādu vīrieti, vārdā Jāzeps, no Dāvida dzimtas. Šo jaunavu sauca Marija.+ 28 Ieradies pie viņas, eņģelis teica: ”Esi sveicināta, tu, kas esi izpelnījusies labvēlību! Jehova ir ar tevi.” 29 Bet viņa, to dzirdot, ļoti apjuka un bija neizpratnē, ko gan šāds sveiciens varētu nozīmēt. 30 Tāpēc eņģelis viņai teica: ”Nebaidies, Marija, jo tu esi ieguvusi Dieva labvēlību! 31 Tev iestāsies grūtniecība, tu dzemdēsi dēlu+ un nosauksi viņu par Jēzu.+ 32 Viņš būs dižens,+ un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu,+ un Dievs Jehova viņam piešķirs viņa tēva Dāvida troni.+ 33 Viņš valdīs pār Jēkaba pēcnācējiem mūžīgi, un viņa valdīšanai nepienāks gals.”+
34 Bet Marija jautāja eņģelim: ”Kā tas iespējams, ja man nekad nav bijis tuvības ar vīrieti?”+ 35 Eņģelis viņai atbildēja: ”Pār tevi nāks svētais gars+ un klāsies Visaugstākā spēks, tāpēc bērnu, kas tev piedzims, sauks par svētu,+ par Dieva Dēlu.+ 36 Arī tava radiniece Elizabete savos gados gaida dēlu — tā, ko dēvēja par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī, 37 jo Dievam nekas nav neiespējams*.”+ 38 Tad Marija teica: ”Es esmu Jehovas kalpone. Lai notiek ar mani, kā esi teicis!” Pēc tam eņģelis no viņas aizgāja.
39 Pēc neilga laika Marija sataisījās un steigšus devās uz pilsētu Jūdas kalnos. 40 Tur viņa iegāja Zaharjas namā un sveicināja Elizabeti. 41 Kad Elizabete dzirdēja Marijas sveicienu, mazulis viņas klēpī palēcās, Elizabeti piepildīja svētais gars, 42 un viņa skaļā balsī iesaucās: ”Tu esi svētīta vairāk par visām sievietēm, un svētīts ir bērns, kas tev dzims! 43 No kurienes man tāds gods, ka mana Kunga māte ir atnākusi pie manis? 44 Tiklīdz atskanēja tavs sveiciens, mazulis manā klēpī no prieka palēcās. 45 Laimīga esi tu, kas esi ticējusi, jo viss, ko tev ir teicis Jehova, piepildīsies.”
46 Marija sacīja: ”Mana dvēsele* daudzina Jehovu,+ 47 un mans gars līksmo par Dievu, manu Glābēju,+ 48 jo viņš ir pievērsis uzmanību savai necilajai kalponei.+ No šī brīža visas paaudzes mani sauks par laimīgu,+ 49 jo Varenais manā labā ir darījis kaut ko diženu. Svēts ir viņa vārds,+ 50 un no paaudzes paaudzē viņš dāvā žēlastību tiem, kas viņu bīstas.+ 51 Ar savu roku viņš ir paveicis varenus darbus, viņš ir izklīdinājis tos, kam sirdī augstprātīgi nodomi.+ 52 Viņš ir gāzis no troņiem varenos,+ bet paaugstinājis zemos,+ 53 izsalkušajiem viņš ir devis papilnam laba,+ bet bagātos aizsūtījis prom tukšā. 54 Viņš ir nācis palīgā savam kalpam Izraēlam, pieminēdams savu solījumu mūžīgi būt žēlsirdīgam+ 55 pret Ābrahāmu un tā pēcnācējiem,+ kā jau viņš ir teicis mūsu tēviem.” 56 Marija palika pie Elizabetes kādus trīs mēnešus, bet pēc tam atgriezās mājās.
57 Kad pienāca laiks, Elizabetei piedzima dēls. 58 Uzzinājuši, cik lielu žēlastību Jehova viņai ir parādījis, kaimiņi un radi priecājās kopā ar viņu.+ 59 Tie nāca astotajā dienā, kad bērns bija jāapgraiza,+ un gribēja to nosaukt tēva vārdā par Zaharju, 60 bet bērna māte iebilda: ”Nē, viņu sauks par Jāni!” 61 Tie viņai teica: ”Tā taču nesauc nevienu no taviem radiem,” 62 un ar zīmēm prasīja bērna tēvam, kā viņš gribētu, lai to nosauc. 63 Zaharja palūdza dēlīti un uzrakstīja: ”Viņa vārds ir Jānis.”+ Tad visi brīnījās. 64 Tūlīt pat viņa mute atdarījās un mēle atraisījās, un viņš sāka runāt,+ slavēdams Dievu. 65 Visus, kas dzīvoja kaimiņos, pārņēma bailes, un par notikušo runāja visā Jūdejas kalnu apgabalā. 66 Visiem, kas to dzirdēja, tas lika aizdomāties, un viņi prātoja: ”Kas gan būs šis bērns?”, jo Jehova* bija ar viņu.
67 Bet Zaharju, bērna tēvu, piepildīja svētais gars, un viņš pravietoja: 68 ”Lai slavēts Jehova, Izraēla Dievs,+ kas ir apžēlojies par savu tautu un to izglābis!+ 69 Viņš mums ir devis varenu glābēju+ no sava kalpa Dāvida dzimtas*,+ 70 kā jau viņš ar savu svēto praviešu muti senos laikos ir runājis,+ 71 apsolīdams mūs izglābt no ienaidniekiem, no visiem, kas mūs ienīst,+ 72 un tā parādīt mums žēlastību, ko viņš bija solījis mūsu tēviem, un pieminēt savu svēto līgumu+ — 73 mūsu tēvam Ābrahāmam doto zvērestu,+ 74 ka tad, kad būsim izglābti no ienaidniekiem, viņš mums piešķirs godu bezbailīgi viņam kalpot* 75 uzticībā un taisnīgumā visu savu mūžu. 76 Bet tevi, bērns, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi pa priekšu Jehovam, lai sagatavotu viņam ceļu+ 77 un stāstītu viņa tautai vēsti par glābšanu, ko var dot grēku piedošana.+ 78 Mūsu Dievs to visu darīs savas sirsnīgās līdzjūtības dēļ. Kā rīta ausma tā atspīdēs pār mums no augstumiem, 79 lai apgaismotu tos, kas dzīvo tumsā un nāves ēnā,+ un lai sekmīgi vadītu mūsu soļus miera ceļā.”
80 Bērns auga un kļuva stiprs garā. Līdz dienai, kad viņš sāka sludināt Izraēla tautai, viņš dzīvoja tuksnesī.