Ījaba
28 Ir savas atradnes sudrabam,
2 no zemes rok dzelzi,
4 Tālu no ļaužu mītnēm,
aizmirstos nostūros, kur neviens nesper kāju,
viņš izcērt raktuves;
tur cilvēki nolaižas pazemē, virvēs iekārušies.
5 Un zeme, no kuras nāk maize,
dzīlēs tiek izvandīta kā uguns mutulī*.
6 Tur akmeņos guļ safīrs,
un smiltīs slēpjas zelts.
7 Taku uz turieni nenojauš ērglis,
to nemana melnās klijas acs,
8 lepnie zvēri pa to nav staigājuši,
un jauns lauva to nav minis.
9 Cilvēks cērt krama klinti,
apvērš kalnus, izārda tos līdz pašiem pamatiem.
10 Klintī viņš izcērt kanālus,+
katru dārgumu pamana viņa acs.
11 Viņš aizsprosto upju avotus
un apslēpto izceļ gaismā.
12 Bet gudrība — kur tā atrodama?+
Kur mājo sapratne?+
13 Tās vērtību nezina mirstīgie,+
to neatrast dzīvo zemē.
14 Dzelme saka: ”Manī tās nav!”
Jūra piebalso: ”Tās nav arī pie manis!”+
15 Pat ar tīru zeltu tā nav atsverama,
par to sudrabā nesamaksāt.+
16 Par Ofīras zeltu+ to nenopirkt,
nedz par dārgiem oniksiem un safīriem.
17 Zelts un stikls tai nevar līdzināties,
pret tīra zelta trauku to neiemainīt.+
19 Kušas topāzus+ ar to nevar salīdzināt,
to nevar iegūt par tīru zeltu.
20 Bet no kurienes nāk gudrība?
Kur mājo sapratne?+
21 Visu dzīvo acīm tā ir apslēpta,+
no debesu putniem noglabāta.
22 Iznīcība un nāve saka:
”Esam dzirdējušas vien runas par to.”
23 Bet Dievs zina ceļu pie tās,
viņš vienīgais zina, kur tā mīt,+
24 jo viņa skatiens sniedzas līdz pat zemes malām
un viņš redz visu zem debess.+