Jesajas

Vienā naktī Moābas Āra+ ir nopostīta,

tā guļ drupās.

Vienā naktī Moābas Kīra+ ir nopostīta,

tā guļ drupās.

 2 Ļaudis dodas uz templi un uz Dībonu,+

dodas uz upurvietām* raudāt.

Uz jumtiem un pilsētas laukumos tie vaimanā

un sakņūp raudās.+

 4 Hešbona un Eleāle+ kliedz,

to balss ir dzirdama līdz pat Jahacai.+

Nerimstas moābiešu karavīru kliedzieni,

ļaudis bailēs dreb.

Tie raud, kāpdami augšup uz Luhītu,

ceļā uz Horonaimu tie vaimanā par savu nelaimi.+

 6 Nimrīmas ūdeņi ir izsusējuši,

zāle ir nokaltusi,

zālāji izdeguši, un nekas vairs nezaļo.

 7 Tāpēc to, kas vēl atlicis no mantas un krājumiem, ļaudis nes prom,

dodamies cauri papeļu ielejai.

 8 Visā Moābā dzirdamas žēlabas,+

vaimanas ir saklausāmas Eglaimā,

vaimanas ir saklausāmas Beēr-Ēlīmā,

 9 jo Dīmonas ūdeņi sajaucas ar asinīm.

Bet, lūk, kas vēl gaida Dīmonu:

moābiešu bēgļiem un tiem, kas vēl atlikuši zemē,

uzklups lauvas.+