Maleahija

1 Vēstījums.

Jehovas vēsts, ko Maleahijs* paziņoja izraēliešiem.

2 ”Es jūs mīlu,”+ saka Jehova.

Bet jūs prasāt: ”Kā tu esi apliecinājis savu mīlestību?”

”Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis?”+ vaicā Jehova. ”Bet es iemīlēju Jēkabu, 3 savukārt Ēsavu ienīdu.+ Es padarīju viņa kalnu zemi par tukšaini,+ viņa mantoto zemi nodevu tuksneša iemītniekiem šakāļiem.+

4 Edomieši saka: ”Mūsu zeme guļ drupās, bet mēs atgriezīsimies un visu atjaunosim,” — taču karapulku Pavēlnieks* Jehova saka: ”Viņi gan būvēs, bet es jaukšu nost. Viņu zemi sauks par ļaunuma zemi, bet viņus pašus — par tautu, ko Jehova nolādējis uz mūžiem.+ 5 Jūs to redzēsiet un teiksiet: ”Lai Jehova ir daudzināts visā Izraēla zemē!””

6 ”Dēls godā tēvu,+ un kalps — kungu. Ja jau es esmu tēvs,+ kāpēc jūs mani negodājat?+ Ja jau es esmu kungs, kāpēc neizjūtat pret mani bijību*?” tā es, karapulku Pavēlnieks Jehova, saku jums, priesteri, kas nicināt manu vārdu.+

Bet jūs prasāt: ”Kā tad mēs nicinām tavu vārdu?”

7 Jūs to darāt, ziedojot uz mana altāra netīru maizi*.

Turklāt jūs prasāt: ”Kā mēs tev sagādājam negodu?”

Jūs to darāt, teikdami: ”Jehovas galds+ nav nekā vērts.” 8 Kad jūs upurējat aklu dzīvnieku, jūs spriežat: ”Kas gan tur slikts?” Arī tad, kad upurējat klibu vai slimu dzīvnieku, jūs spriežat: ”Kas gan tur slikts?”+

Pamēģiniet tādus uzdāvināt pārvaldniekam! Vai viņš būs priecīgs? Vai viņš raudzīsies uz jums labvēlīgi?” vaicā karapulku Pavēlnieks Jehova.

9 ”Lūdziet Dievu, lai viņš apžēlotos! Vai, nesot šādus upurus, jūs izpelnīsieties viņa labvēlību?” saka Jehova, karapulku Pavēlnieks.

10 ”Vai kāds no jums ir ar mieru vērt ciet durvis*?+ Bez samaksas jūs negribat pat uguni kurt uz mana altāra!+ Man par jums nav nekāda prieka,” saka Jehova, karapulku Pavēlnieks, ”un man nav patīkami jūsu upuri.”+

11 ”No austrumiem līdz rietumiem* mans vārds būs dižs tautu starpā.+ It visur, godājot manu vārdu, dedzinās upurus un nesīs ziedojumus — tā būs tīra dāvana —, jo mans vārds būs dižs tautu starpā,”+ saka Jehova, karapulku Pavēlnieks.

12 ”Bet jūs to* zaimojat,+ teikdami: ”Jehovas galds ir netīrs, un upuri — uz tā uzliktais ēdiens — nav nekā vērti.”+ 13 Vēl jūs sakāt: ”Cik apnicīgi!” un par to visu raucat degunu,” saka Jehova, karapulku Pavēlnieks. ”Jūs atvedat zagtus, klibus un slimus dzīvniekus. Un tā ir jūsu dāvana?! Vai lai es kaut ko tādu pieņemu?”+ vaicā Jehova.

14 ”Lai nolādēts krāpnieks, kas, devis Jehovam solījumu, upurē dzīvnieku, kam ir kāda vaina, lai gan viņa sīklopu ganāmpulkā ir pilnīgi vesels tēviņš!” saka Jehova, karapulku Pavēlnieks. ”Es taču esmu dižais Ķēniņš,+ un mans vārds tautās iedvesīs bijību.”+