Ījaba
37 Tāpēc sirds man dauzās
un lec vai ārā no krūtīm.
2 Ieklausieties taču viņa balss dunā,
pērkongrandos no viņa mutes!
3 Zem visām debesīm viņš ļauj tiem vaļu
un sūta savus zibeņus+ līdz zemes malām.
4 Tad atskan dārds,
grand viņa varenā balss.+
Tai skanot, viņš neaiztur zibeņus.
5 Cik brīnumaini grand Dieva balss!+
Viņš dara varenus darbus, ko mums neaptvert.+
7 Tā viņš pārtrauc ļaužu rosmi,
lai ikviens mirstīgais iepazītu viņa darbus.
8 Zvēri ielien savās migās
un paliek savās slēptuvēs.
9 Viesulis brāž no sava kambara,+
un ziemeļvēji+ atnes salu,
10 no Dieva elpas rodas ledus,+
un plašie ūdeņi aizsalst.+
11 Viņš piesātina mākoņus ar valgmi,
izkaisa padebešos savus zibeņus,+
12 mākoņvāli veļas, kurp viņš tos virza,
pa visu zemi tie pilda, ko vien viņš pavēl.+
15 Vai tu zini, kā Dievs pārvalda padebešus,
kā viņš mākonī zibeni šķiļ?
16 Vai zini, kā mākoņi peld debesīs?+
Šos dižos darbus dara tas, kurš zina visu!+
17 Kāpēc sakarst tavs apģērbs,
kad dienvidvējš+ zemei liek pieklust?
18 Vai tu vari kā viņš izplest debesis,+
tās izkalt kā cietu metāla spoguli?
19 Pastāsti, ko mums viņam teikt, —
mēs atbildi nerodam, jo esam tumsā.
20 Vai man pavēstīt Dievam, ka gribu ar viņu parunāt?
Vai kāds ir pateicis kaut ko tik svarīgu, ka viņam tas būtu jādzird?+
21 Kamēr nepārskrien vējš un neizdzenā mākoņus,
cilvēki pat neredz saules gaismu,
lai cik spoži tā spīdētu debesīs.
22 No ziemeļiem staro zelta spozme,
Dieva diženums+ vieš bijību.
23 Visvareno mums neizzināt;+
viņš ir varens spēkā,+
viņš neatkāpjas no sava taisnīguma,+ nekad nerīkojas netaisni.+
24 Tāpēc lai ļaudis viņu bīstas!+
Bet tie, kas paši sev šķiet gudri, viņam nav patīkami.”+