2. Samuēla

3 Karš starp Saula dzimtas atbalstītājiem un Dāvida atbalstītājiem ieilga, un Dāvida vara nostiprinājās,+ turpretī Saula dzimta panīka.+

2 Hebronā Dāvidam piedzima dēli.+ Viņa pirmdzimtais bija Amnons+ no jezreēlietes Ahinoāmas.+ 3 Otrais bija Kileābs no karmelieša Nābala atraitnes Abigailas,+ un trešais — Absaloms,+ Gešūras ķēniņa Talmaja+ meitas Maahas dēls. 4 Ceturtais bija Adonja,+ Hagītas dēls, piektais — Šefatja, Abitalas dēls, 5 un sestais — Jitreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie Dāvidam piedzima Hebronā.

6 Karam starp Saula dzimtas atbalstītājiem un Dāvida atbalstītājiem turpinoties, Abners+ nostiprināja savu ietekmi Saula dzimtā. 7 Saulam bija bijusi blakussieva Ricpa,+ Ajas meita, un Īšbošets+ pārmeta Abneram: ”Kāpēc tu gulēji ar mana tēva blakussievu?”+ 8 Bet Abners šo vārdu dēļ aizsvilās dusmās un atcirta: ”Vai es kāds suņagalva no Jūdas? Līdz pat šai dienai es esmu bijis uzticīgs tava tēva Saula dzimtai*, viņa brāļiem un draugiem un neesmu tevi izdevis Dāvidam, bet tu tagad sievietes dēļ apsūdzi mani grēkā! 9 Lai Dievs mani pārmāca un soda,* ja es neizdarīšu Dāvida labā to, ko Jehova viņam ir zvērējis, apsolīdams+ 10 atņemt ķēniņa varu Saula dzimtai un nostiprināt Dāvida troni, lai viņš valdītu pār Izraēlu un Jūdu no Danas līdz Bēršebai.”+ 11 Īšbošets neuzdrošinājās ne vārda bilst Abneram pretī, jo baidījās no viņa.+

12 Abners uzreiz sūtīja pie Dāvida vēstnešus ar ziņu: ”Kam pieder šī zeme? Noslēdz ar mani vienošanos, un es sniegšu tev atbalstu, lai visu Izraēlu pārliecinātu nostāties tavā pusē.”+ 13 Dāvids atbildēja: ”Labi! Es slēgšu ar tevi vienošanos, bet ar vienu nosacījumu: atved pie manis Saula meitu Mihalu,+ citādi tu mani neredzēsi.” 14 Pēc tam Dāvids sūtīja vēstnešus pie Saula dēla Īšbošeta,+ prasīdams: ”Atdod man Mihalu, manu sievu, ar kuru es saderinājos par simt filistiešu priekšādām.”+ 15 Tad Īšbošets lika atņemt Mihalu viņas vīram Paltiēlam,+ Lajiša dēlam, 16 un tas raudādams sekoja viņai līdz pat Bahūrīmai.+ Visbeidzot Abners tam sacīja: ”Ej taču atpakaļ!”, un Paltiēls atgriezās mājās.

17 Bet Abners tikmēr bija sazinājies ar izraēliešu vecākajiem un tiem paziņojis: ”Jūs jau sen gribat Dāvidu sev par ķēniņu. 18 Nu tad rīkojieties, jo Jehova Dāvidam ir apsolījis: ”Ar sava kalpa Dāvida roku+ es izglābšu izraēliešus, savu tautu, no filistiešiem un visiem pārējiem ienaidniekiem.”” 19 Abners runāja arī ar benjamīniešiem+ un pēc tam devās uz Hebronu pastāstīt Dāvidam, par ko viņš ar izraēliešiem un benjamīniešiem bija vienojies.

20 Divdesmit vīru pavadībā viņš ieradās pie Dāvida Hebronā, un Dāvids viņiem sarīkoja dzīres. 21 Abners teica Dāvidam: ”Es iešu un sapulcēšu tev, mans kungs un ķēniņ, visu Izraēlu, lai tauta slēgtu ar tevi vienošanos, un tava valsts būs tik plaša, cik vien tu vēlēsies.” Tad Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja ar mieru.

22 Tieši tobrīd, guvis lielu laupījumu, Joābs ar Dāvida vīriem atgriezās no sirojuma, bet Abnera vairs nebija Hebronā, jo Dāvids viņu bija atlaidis ar mieru. 23 Kad Joābs+ ar karotāju pulku bija pārradies, viņam pavēstīja: ”Pie ķēniņa bija atnācis Abners,+ Nera+ dēls, bet ķēniņš viņu atlaida, un viņš aizgāja ar mieru.” 24 Tad Joābs devās pie ķēniņa un sacīja: ”Ko tu esi izdarījis? Abners bija šeit, bet tu viņu palaidi! Kāpēc tu viņam ļāvi mierīgi aiziet? 25 Tu taču pazīsti Abneru, Nera dēlu! Viņš bija ieradies tevi apmānīt. Viņa nolūks bija izdibināt katru tavu soli un izpētīt visu, ko tu dari.”

26 Aizgājis no Dāvida, Joābs aizsūtīja vīrus pēc Abnera, un tie viņu atveda no Sīras avota*, bet Dāvids to nezināja. 27 Kad Abners atgriezās Hebronā,+ Joābs viņu ieaicināja pilsētas vārtos, it kā gribētu divatā aprunāties. Bet tur Joābs iedūra zobenu Abneram vēderā un nogalināja viņu,+ lai atriebtu sava brāļa Asahēla nāvi*.+ 28 Vēlāk, kad Dāvids to uzzināja, viņš teica: ”Jehova zina, ka es un mana valsts neesam vainīgi Abnera, Nera dēla, nāvē.+ 29 Lai vaina gulstas uz Joābu+ un viņa tēva dzimtu! Lai Joāba dzimtā netrūkst vīru, kam ir izdalījumi,+ kas slimo ar spitālību,+ kas vērpj dziju,* kas krīt no zobena un kam nepietiek maizes!”+ 30 Tā Joābs un viņa brālis Abišajs+ nogalināja Abneru,+ jo kaujā pie Gibeonas tas bija nonāvējis viņu brāli Asahēlu.+

31 Tad Dāvids sacīja Joābam un visiem viņa vīriem: ”Saplēsiet savas drēbes, tērpieties maisa drānās un sērojiet par Abneru!” Un ķēniņš Dāvids pats gāja aiz bēru nestuvēm. 32 Abneru apglabāja Hebronā. Ķēniņš skaļi raudāja pie Abnera kapa, un visi ļaudis vaimanāja. 33 Ķēniņš dziedāja raudu dziesmu par Abneru:

”Vai Abneram bija jāmirst tik necienīgā nāvē?

Tad visi atkal sāka raudāt.

35 Ļaudis nāca pie Dāvida, lai pierunātu viņu kaut ko ieēst, kamēr vēl gaišs, bet Dāvids zvērēja: ”Lai Dievs mani pārmāca un soda, ja pirms saulrieta es ēdīšu maizi vai ko citu!”+ 36 Visi to ievēroja, un ļaudīm tas patika. Tautai patika arī viss pārējais, ko ķēniņš darīja. 37 Dāvida ļaudis un visa Izraēla tauta todien saprata, ka ķēniņš nav atbildīgs par Abnera, Nera dēla, nāvi.+ 38 Ķēniņš teica saviem kalpiem: ”Šodien Izraēlā ir kritis vadonis, izcils vīrs!+ 39 Es gan esmu svaidīts par ķēniņu,+ tomēr šobrīd es vēl esmu vājš, bet Cerūjas dēli+ ir pārāk nežēlīgi.+ Lai Jehova atmaksā ļaundarim pēc nopelniem!”+