Psalmi

42 Kā briedis alkst pēc ūdens straumēm,

tā mana dvēsele* alkst pēc tevis, Dievs.

 3 Asaras ir mana maize dienu un nakti,

mani bez apstājas izsmej: ”Kur tad ir tavs Dievs?”+

 4 Lūk, ko es atceros, un mana sirds plūst pāri:

kā es reiz gāju ļaužu pulkā,

svinīgi gāju to priekšā uz Dieva namu,

gavilēm un pateicībai skanot

līksmā svinētāju pūlī.+

Gaidi uz Dievu,+

jo es viņu vēl slavēšu — savu diženo Glābēju!+

 6 Mans Dievs, mani ir pārņēmis izmisums,+

tāpēc es pieminu tevi+

gan Jordānas krastos, gan Hermona virsotnēs,

Micāra kalnā*.

 7 Dzelme sasaucas ar dzelmi

tavu ūdenskritumu dunā,

visi tavi bangojošie viļņi gāžas pār mani.+

 8 Dienā Jehova dāvās man savu uzticīgo mīlestību,

naktī es dziedāšu viņam, lūgšu Dievu, savu dzīvības devēju.+

 9 Es teikšu Dievam, savam klintsragam:

”Kāpēc tu mani esi aizmirsis?+

10 Spīvā naidā* tie mani zākā,

bez apstājas mani izsmej: ”Kur tad ir tavs Dievs?”+

Gaidi uz Dievu,+

jo es viņu vēl slavēšu — savu diženo Glābēju, savu Dievu!+