4. Mozus

11 Bet ļaudis sāka gausties, un Jehova to dzirdēja. Tad Jehova iedegās dusmās, uzliesmoja Jehovas uguns un sāka tos dedzināt nometnes malās. 2 Ļaudis sauca, lai Mozus tiem palīdz, un viņš lūdzās Jehovu,+ un uguns apdzisa. 3 Tāpēc to vietu nosauca par Tabēru*, jo tur starp viņiem bija uzliesmojusi Jehovas uguns.+

4 Sveštautiešus,+ kas bija kopā ar izraēliešiem, pārņēma negausīga kāre+ pēc cita ēdiena, un tad arī izraēlieši atkal sāka raudāt un žēloties: ”Kas mums dos gaļu?+ 5 Ak, kādas zivis mēs Ēģiptē ēdām par brīvu, kādus gurķus, arbūzus, puravus, sīpolus un ķiplokus!+ 6 Bet nu mēs nīkstam ārā! Mēs neredzam neko citu kā vienīgi mannu.”+

7 Manna+ bija līdzīga koriandra sēkliņām,+ tā izskatījās kā mirreskoka sveķi. 8 Aizgājuši un savākuši mannu, ļaudis to samala rokas dzirnavās vai sagrūda piestā un tad vārīja podos vai cepa no tās plāceņus,+ un tā garšoja kā cepumi ar eļļu. 9 Kad naktī nometni pārklāja rasa, parādījās arī manna.+

10 Mozus dzirdēja, kā ļaudis ar visām savām ģimenēm raud pie savām teltīm. Jehova bija ārkārtīgi sadusmots,+ un arī Mozum tas viss ļoti nepatika. 11 Mozus sacīja Jehovam: ”Kāpēc tu tā moki savu kalpu? Ar ko es esmu izpelnījies tavu nelabvēlību, ka tu man esi uzkrāvis tādu nastu — visu šo tautu?+ 12 Vai tad es šos ļaudis esmu ieņēmis, vai tad es viņus esmu dzemdējis, ka tu man liec, gluži kā auklei zīdaini, nest viņus pie savām krūtīm uz zemi, ko tu esi zvērējis dot viņu tēviem?+ 13 Kur lai es ņemu gaļu visiem šiem ļaudīm, kas raud un prasa: ”Dod mums gaļu!” 14 Es nespēju viens pats panest visu šo tautu — tas man ir par smagu!+ 15 Ja tu tā gribi ar mani rīkoties, tad jau labāk uzreiz mani nogalini!+ Ja esmu ieguvis tavu labvēlību, neliec man ilgāk mocīties!”

16 Jehova Mozum atbildēja: ”Izraugies no izraēliešu vecākajiem septiņdesmit vīrus, kuri, kā tu zini, ir tautas vecākie un priekšnieki,+ sapulcē viņus pie saiešanas telts un nostādi sev līdzās. 17 Es nonākšu lejā+ un runāšu ar tevi,+ un es paņemšu daļu no tev piešķirtā gara+ un došu to viņiem. Viņi tev palīdzēs nest atbildības nastu par šo tautu, lai tev tas nebūtu jādara vienam.+ 18 Saki tautai: ”Sagatavojieties, lai jūs rīt būtu svēti!+ Tad jūs ēdīsiet gaļu, jo jūs taču raudājāt, Jehovam dzirdot,+ un žēlojāties: ”Kas mums dos gaļu? Ēģiptē mums klājās labāk!”+ Nu tad Jehova dos jums gaļu, un jūs ēdīsiet!+ 19 Jūs ēdīsiet nevis vienu dienu, ne divas, ne piecas, ne desmit un ne divdesmit dienas, 20 bet veselu mēnesi, kamēr gaļa jums pa nāsīm nāks ārā un šķebinās,+ jo jūs atmetāt Jehovu, kas bija jūsu vidū, un raudājāt viņa priekšā, sacīdami: ”Kāpēc mēs aizgājām no Ēģiptes?”””+

21 Taču Mozus teica: ”Šajā tautā ir sešsimt tūkstoši vīru,+ bet tu soli tik daudz gaļas, ka tie varēs ēst veselu mēnesi! 22 Pat ja nokautu visus lopus, vai ar to viņiem pietiktu? Ja izzvejotu visas zivis no jūras, vai ar to būtu diezgan?”

23 Jehova Mozum sacīja: ”Vai tad Jehovas roka ir par īsu?+ Tagad tu redzēsi, vai mani vārdi piepildīsies vai ne.”

24 Izgājis pie tautas, Mozus tai izstāstīja, ko Jehova bija teicis. Viņš sapulcēja septiņdesmit tautas vecākos un nostādīja tos ap telti.+ 25 Tad Jehova mākonī nonāca lejā+ un runāja ar viņu,+ un, paņēmis daļu no Mozum piešķirtā gara,+ Dievs to deva septiņdesmit vecākajiem. Tiklīdz vecākie saņēma garu, viņi sāka pravietot*,+ bet tā notika tikai tajā reizē.

26 Taču divi no šiem vīriem, Eldāds un Mēdāds, bija palikuši nometnē, un arī viņi saņēma garu, jo viņi bija sarakstā, kaut gan nebija aizgājuši uz telti. Tāpēc viņi nometnē sāka pravietot. 27 Tad kāds jauneklis aizskrēja un paziņoja Mozum: ”Eldāds un Mēdāds nometnē pravieto!” 28 To izdzirdējis, Jozua,+ Nūna dēls, kas kalpoja Mozum kopš jaunības, izsaucās: ”Mozu, mans kungs, apturi viņus!”+ 29 Bet Mozus atteica: ”Vai tu uztraucies* manis dēļ? Kaut Jehovas tautā visi būtu pravieši un Jehova viņiem visiem dotu savu garu!” 30 Pēc tam Mozus kopā ar izraēliešu vecākajiem atgriezās nometnē.

31 Tad sacēlās Jehovas sūtīts vējš, kas atpūta no jūras puses paipalas, un tās sakrita visapkārt nometnei+ dienas gājumā gan vienā, gan otrā pusē, nosedzot zemi aptuveni divu olekšu* biezumā. 32 Visu to dienu un nakti un vēl arī visu nākamo dienu ļaudis vāca paipalas, un katrs savāca ne mazāk par desmit homeriem*. Viņi tās izklāja pa visu nometni. 33 Bet gaļa vēl bija viņiem starp zobiem un nebija pat sakošļāta, kad Jehova iedegās dusmās pret tautu, un Jehova tos bargi sodīja, daudzus nonāvēdams.+

34 Tāpēc to vietu nosauca par Kibrot-Taavu*,+ jo tur izraēlieši apglabāja tos, kas bija ļāvušies negausībai.+ 35 No Kibrot-Taavas tauta devās uz Hacērotu+ un tur apmetās.