Nehemijas

9 Tā paša mēneša divdesmit ceturtajā dienā izraēlieši sapulcējās kopā un gavēja, tērpušies maisa drānās un uzbēruši zemi uz galvas.+ 2 Tad īstie Izraēla pēcnācēji nošķīrās no visiem sveštautiešiem,+ piecēlās kājās un atzinās savos un savu tēvu grēkos.+ 3 Nostājušies savās vietās, viņi ceturtdaļu dienas* lasīja sava Dieva Jehovas bauslības grāmatu,+ bet otru ceturtdaļu dienas atzinās grēkos, mezdamies zemē sava Dieva Jehovas priekšā.

4 Ješua, Bānijs, Kadmiēls, Šebanja, Bunnijs, Šērēbja,+ Bānijs un Kenānijs stāvēja uz levītu paaugstinājuma+ un skaļā balsī lūdza savu Dievu Jehovu. 5 Pēc tam levīti Ješua, Kadmiēls, Bānijs, Hašabneja, Šērēbja, Hodija, Šebanja un Petahja aicināja: ”Celieties un slavējiet Jehovu, savu Dievu, no mūžības līdz mūžībai!”+ Viņi teica: ”Lai slavēts tavs diženais vārds, ko nevar vien beigt slavēt un cildināt!

6 Jehova, tu tāds esi viens vienīgs!+ Tu esi radījis debesis — debesu debesis un visus to pulkus —, zemi un visu uz tās, jūras un visu, kas tajās. Tu to visu uzturi dzīvu, un debesu pulki tev klanās. 7 Tu esi Jehova — Dievs, kas izraudzījās Ābramu,+ aizveda viņu no haldiešu Ūras+ un nosauca par Ābrahāmu.+ 8 Tu redzēji, ka viņš tev ir no sirds uzticīgs,+ tāpēc tu noslēdzi ar viņu līgumu, ka dosi viņam un viņa pēcnācējiem kanaāniešu, hetiešu, amoriešu, periziešu, jebūsiešu un girgasiešu zemi,+ un tu pildīji savus solījumus, jo tu esi taisnīgs.

9 Kad tu redzēji mūsu tēvu ciešanas Ēģiptē+ un dzirdēji viņu vaimanas pie Sarkanās jūras, 10 tu sūtīji zīmes un darīji brīnumus, lai sodītu faraonu, viņa kalpus un visu viņa tautu,+ jo tu zināji, kā tie savā pašpaļāvībā+ apspiež mūsu tēvus. Tu sagādāji slavu savam vārdam, un tas tiek daudzināts vēl šodien.+ 11 Tu pāršķēli jūru mūsu tēvu priekšā, un viņi to šķērsoja pa sausumu,+ bet viņu vajātājus tu iemeti dzelmē kā akmeni bangainos ūdeņos.+ 12 Dienā tu viņus vadīji ar mākoņu stabu, bet naktī — ar uguns stabu, lai apgaismotu viņiem ceļu.+ 13 Tu nokāpi uz Sīnāja kalna+ un runāji ar viņiem no debesīm,+ tu viņiem devi taisnīgus spriedumus, uzticamus likumus, labus norādījumus un baušļus.+ 14 Tu viņiem mācīji ievērot tavu svēto sabatu+ un ar sava kalpa Mozus starpniecību viņiem pasludināji baušļus, norādījumus un likumus. 15 Kad viņi bija izsalkuši, tu viņus paēdināji ar maizi no debesīm,+ kad viņiem slāpa, tu viņus padzirdīji ar ūdeni no klints.+ Tu viņiem liki iet un iegūt īpašumā zemi, ko biji zvērējis viņiem dot.

16 Bet mūsu tēvi kļuva pašpaļāvīgi,+ viņi stūrgalvīgi+ neklausīja taviem likumiem. 17 Viņi atteicās paklausīt,+ aizmirsa brīnumus, ko tu biji darījis viņu vidū, un savā stūrgalvībā iecēla sev vadoni, lai atgrieztos Ēģiptes verdzībā.+ Bet tu esi Dievs, kas labprāt piedod, tu esi līdzjūtīgs un žēlsirdīgs, pacietīgs* un bagāts uzticīgā mīlestībā+ — tu viņus nepameti.+ 18 Pat tad, kad viņi uztaisīja teļa tēlu un sacīja: ”Šis ir mūsu Dievs, kas mūs izveda no Ēģiptes!”,+ un izrādīja tev galēju necieņu, — 19 pat tad tu savā lielajā žēlsirdībā nepameti viņus tuksnesī.+ Mākoņu stabs no viņiem neatkāpās, rādīdams ceļu dienā, un uguns stabs nepārstāja viņiem apgaismot ceļu naktī.+ 20 Tu devi savu labo garu, lai viņus mācītu,+ neliedzi viņiem mannu,+ ar ūdeni veldzēji viņu slāpes.+ 21 Četrdesmit gadus tu viņiem gādāji pārtiku tuksnesī,+ un viņiem nekā netrūka. Viņu drēbes nenovalkājās+ un kājas nepietūka.

22 Tu piešķīri viņiem valstis un tautas, iedalīji viņiem zemes+ — tā viņi ieguva Hešbonas+ ķēniņa Sīhona zemi+ un Basanas ķēniņa Oga zemi.+ 23 Tu vairoji viņu pēcnācējus kā zvaigznes debesīs+ un ievedi viņus zemē, ko biji apsolījis viņu tēviem.+ 24 Viņu pēcnācēji iegāja tajā zemē un ieguva to īpašumā,+ un tu pakļāvi viņiem tās zemes iedzīvotājus kanaāniešus+ un nodevi viņu varā gan ķēniņus, gan vienkāršos ļaudis, lai viņi dara ar tiem, kā vēlas. 25 Viņi ieņēma nocietinātas pilsētas+ un auglīgu zemi,+ ieguva namus, kas pilni ar visādiem labumiem, izcirstas ūdenstvertnes, vīna dārzus, olīvkokus+ un augļu kokus lielā daudzumā. Viņi ēda līdz sātam un dzīvoja bez bēdu, baudīdami tavu lielo labestību.

26 Bet viņi kļuva nepaklausīgi, sacēlās pret tevi+ un novērsās no tavas bauslības, nogalināja tavus praviešus, kas viņus brīdināja, lai viņi atgrieztos pie tevis, un izrādīja tev galēju necieņu.+ 27 Tāpēc tu viņus nodevi pretiniekiem,+ kas viņus apspieda.+ Nonākuši nelaimē, viņi tevi piesauca, un tu no debesīm viņus uzklausīji un savā lielajā žēlsirdībā sūtīji viņiem glābējus, kas viņus atbrīvoja no pretiniekiem.+

28 Bet, tiklīdz viņiem sāka klāties labāk, viņi atkal darīja to, kas tev nepatīk,+ tāpēc tu viņus pameti ienaidnieku varā un tie viņus pakļāva.+ Tad viņi atgriezās pie tevis un sauca pēc tavas palīdzības,+ un tu no debesīm viņus uzklausīji un savā lielajā žēlsirdībā glābi arvien no jauna.+ 29 Kaut arī tu viņus brīdināji, lai viņi atgrieztos pie tavas bauslības, viņi bija pašpaļāvīgi un negribēja paklausīt taviem likumiem,+ un atkal grēkoja pret taviem norādījumiem, kas cilvēkam ir jāievēro, lai dzīvotu.+ Viņi stūrgalvīgi uzgrieza tev muguru, iecirtās un atteicās paklausīt. 30 Daudzus gadus tu biji pret viņiem pacietīgs+ un ar savu garu brīdināji viņus caur saviem praviešiem, bet viņi neklausīja, tādēļ tu viņus nodevi citu tautu rokās.+ 31 Tomēr savā lielajā žēlsirdībā tu viņus neiznīcināji+ un nepameti, jo tu esi līdzjūtīgs un žēlsirdīgs Dievs.+

32 Un tagad, mūsu Dievs, dižais un varenais Dievs, tu, kas iedves bijību, pildi savu līgumu un esi uzticīgs savā mīlestībā,+ — lūdzu, neatstāj bez ievērības visas tās grūtības, kas mums, mūsu ķēniņiem un augstmaņiem,+ mūsu priesteriem+ un praviešiem,+ mūsu tēviem un visai tavai tautai ir bijis jāizcieš kopš Asīrijas ķēniņu laikiem!+ 33 Tu esi bijis taisnīgs, ļaudams mums to visu pieredzēt, jo tu esi uzticīgs, bet mēs esam darījuši ļaunu.+ 34 Mūsu ķēniņi, augstmaņi, priesteri un mūsu tēvi nav pildījuši tavu bauslību un nav ņēmuši vērā tavus likumus un brīdinājumus*. 35 Pat paši savā valstī, kad viņi pārpilnībā baudīja tevis dāvātos labumus un dzīvoja plašā un auglīgā zemē, ko tu viņiem biji piešķīris, viņi tev nekalpoja+ un nenovērsās no saviem ļaunajiem darbiem. 36 Lūk, tāpēc mēs tagad esam kalpi+ — kalpi tajā zemē, ko tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās ražu un baudītu tās labumus. 37 Šīs zemes bagātā raža tiek ķēniņiem, kuru varai tu mūs esi pakļāvis mūsu grēku dēļ.+ Tie valda un izrīkojas ar mums un mūsu lopiem, kā pašiem tīk, un mēs esam lielā postā.

38 Tādēļ mēs dodam svinīgu solījumu,+ kas ir ierakstīts dokumentā un apstiprināts ar mūsu augstmaņu, levītu un priesteru zīmogiem.”+