4. Mozus

14 Tad visa tauta sāka skaļi vaimanāt, un ļaudis raudāja cauru nakti.+ 2 Visi izraēlieši kurnēja pret Mozu un Āronu+ un pārmeta viņiem, sacīdami: ”Kaut mēs būtu nomiruši Ēģiptē vai gājuši bojā šajā tuksnesī! 3 Kādēļ Jehova mūs ved uz šo zemi, kur mēs kritīsim no zobena?+ Mūsu sievas un bērni kļūs par laupījumu!+ Vai mums nebūtu labāk atgriezties Ēģiptē?”+ 4 Tie pat runāja savā starpā: ”Iecelsim sev vadoni un dosimies atpakaļ uz Ēģipti!”+

5 Tad Mozus un Ārons visas sapulcētās izraēliešu tautas priekšā nometās ar seju pie zemes, 6 bet Jozua,+ Nūna dēls, un Kālebs,+ Jefunnes dēls, divi no tiem, kas bija gājuši izlūkos, saplēsa savas drēbes 7 un teica izraēliešiem: ”Tā zeme, kuru mēs izlūkodami pārstaigājām, ir ļoti, ļoti laba!+ 8 Ja vien būsim Jehovam patīkami, viņš mūs tur ievedīs un dos mums šo zemi, kur plūst piens un medus.+ 9 Tikai nesacelieties pret Jehovu un nebaidieties no tās iedzīvotājiem,+ jo mēs tos uzveiksim kā nieku. Tiem vairs nav glābiņa, bet ar mums ir Jehova!+ Nebaidieties no tiem!”

10 Taču visa tauta draudēja nomētāt viņus ar akmeņiem.+ Tad virs saiešanas telts izraēliešiem parādījās Jehovas spožums*.+

11 Un Jehova sacīja Mozum: ”Cik ilgi šī tauta mani nicinās?+ Cik ilgi tā man neticēs par spīti visiem brīnumiem, ko es esmu darījis viņu vidū?+ 12 Es viņus sodīšu ar sērgu un iznīcināšu, bet no tevis es likšu celties tautai, kas būs lielāka un varenāka nekā viņi.”+

13 Bet Mozus teica Jehovam: ”Tad ēģiptieši, no kuru vidus tu ar savu spēku izvedi šo tautu, to uzzinās+ 14 un izstāstīs šīs zemes iedzīvotājiem. Arī tie ir dzirdējuši, ka tu, Jehova, esi ar šo tautu+ un esi ļāvis tevi skatīt vaigu vaigā,+ ka tu esi Jehova un tavs mākonis stāv pār šiem ļaudīm, ka dienā tu ej viņiem pa priekšu mākoņu stabā, bet naktī — uguns stabā.+ 15 Ja tu viņus visus kā vienu iznīcināsi, tad tautas, kas ir dzirdējušas par tavu slavu, teiks: 16 ”Jehova nespēja ievest šo tautu zemē, ko bija zvērējis tai dot, tāpēc viņš tos visus nonāvēja tuksnesī.”+ 17 Jehova, izpaud jel savu vareno spēku, kā tu solīji, sacīdams: 18 ”Jehova ir pacietīgs* un bagāts uzticīgā mīlestībā,+ viņš piedod nodarījumus un pārkāpumus, bet vainīgos neatstāj nesodītus, bērnus sodīdams par tēvu grēkiem līdz trešajai un ceturtajai paaudzei.”+ 19 Lūdzu, piedod šīs tautas pārkāpumus savā lielajā mīlestībā*, kā tu tai esi piedevis kopš Ēģiptes laikiem līdz pat šai dienai.”+

20 Jehova atbildēja: ”Labi, es tiem piedodu, kā tu esi lūdzis.+ 21 Bet — tik tiešām, ka es esmu dzīvs! — Jehovas diženums piepildīs visu zemi,+ 22 taču neviens no tiem vīriem, kas ir redzējuši manu godu un brīnumus,+ kurus es darīju Ēģiptē un tuksnesī, un tomēr desmitiem reižu mani ir pārbaudījuši+ un nav man klausījuši,+ 23 neredzēs to zemi, kuru es esmu zvērējis dot viņu tēviem. Nē, neviens no tiem, kas mani nicina, to neredzēs!+ 24 Bet, tā kā manam kalpam Kālebam+ bija pavisam cits gars* un viņš man paklausīja no visas sirds, es viņu ievedīšu zemē, ko viņš izlūkoja, un viņa pēcnācēji to iemantos.+ 25 Ielejā dzīvo amalekieši un kanaānieši,+ tāpēc rīt griezieties atpakaļ un ejiet uz tuksnesi pa ceļu, kas ved uz Sarkano jūru.”+

26 Jehova teica Mozum un Āronam: 27 ”Cik ilgi šī ļaunā tauta kurnēs pret mani?+ Es esmu dzirdējis izraēliešu kurnēšanu.+ 28 Paziņo tiem: ””Tik tiešām, ka es esmu dzīvs!” saka Jehova. ”Kā jūs teicāt, tā es jums darīšu!+ 29 Jūs mirsiet šajā tuksnesī+ — visi saskaitītie, kam divdesmit gadu un vairāk, jūs visi, kas pret mani esat kurnējuši.+ 30 Neviens no jums neieies zemē, par kuru es zvērēju, ka ļaušu jums tur mājot,+ izņemot Kālebu, Jefunnes dēlu, un Jozuu, Nūna dēlu.+

31 Jūsu bērnus, par kuriem jūs teicāt, ka tie kļūšot par laupījumu,+ es tur ievedīšu, un viņi iepazīs zemi, ko jūs esat nonievājuši,+ 32 bet jūs mirsiet šajā tuksnesī. 33 Jūsu bērniem četrdesmit gadus būs jāgana lopi tuksnesī+ un jācieš jūsu neuzticības* dēļ, kamēr jūs visi līdz pēdējam būsiet miruši.+ 34 Tā kā jūs izlūkojāt zemi četrdesmit dienas,+ jums būs jāatbild par saviem pārkāpumiem četrdesmit gadus+ — gads par katru dienu —, lai jūs zinātu, ko nozīmē būt ar mani naidā.

35 Es, Jehova, to saku, un tā es arī darīšu ar šo ļauno tautu, ar visiem, kas ir nostājušies pret mani: šajā tuksnesī viņiem pienāks gals, šeit viņi mirs!+ 36 Tie vīri, kurus Mozus sūtīja izlūkos un kuru dēļ visa tauta sāka kurnēt pret viņu, jo atgriezušies tie sastāstīja par šo zemi daudz slikta,+ 37 jā, tie vīri, kas pēla šo zemi, saņems sodu un mirs Jehovas priekšā.+ 38 No visiem izlūkiem dzīvi paliks tikai Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls.”””+

39 Kad Mozus to izraēliešiem pavēstīja, ļaudis ļoti bēdājās. 40 Otrā dienā, piecēlušies agri no rīta, viņi grasījās doties augšup kalnos. ”Mēs esam grēkojuši,” viņi sacīja, ”bet nu gan mēs iesim uz to vietu, par kuru Jehova runāja.”+ 41 Taču Mozus teica: ”Kāpēc jūs pārkāpjat Jehovas pavēli? Jums nekas neizdosies! 42 Nekāpiet augšā, jo Jehova nav ar jums un ienaidnieki jūs sakaus!+ 43 Tur jums pretī stāsies amalekieši un kanaānieši,+ un jūs kritīsiet no zobena. Jūs esat novērsušies no Jehovas, tāpēc Jehova nebūs ar jums.”+

44 Tomēr tie pašpaļāvīgi devās augšup kalnos,+ bet ne Jehovas līguma šķirsts, ne Mozus neatstāja nometni.+ 45 Tad amalekieši un kanaānieši, kas dzīvoja kalnos, nāca lejup, sakāva izraēliešus un aizdzina līdz Hormai.+