Tiesnešu

11 Gileādietis Jefta+ bija varonīgs karotājs. Viņš bija prostitūtas dēls, un viņa tēvs bija Gileāds. 2 Bet arī Gileāda sieva dzemdēja viņam dēlus. Kad Gileāda sievas dēli izauga, tie padzina Jeftu. Tie viņam teica: ”Tu neko nemantosi no mūsu tēva, jo tu esi citas sievietes dēls!” 3 Jefta aizbēga no saviem brāļiem un apmetās Tobas zemē. Tur pie Jeftas sāka pulcēties bez darba palikuši vīri, un viņš kļuva par to vadoni.

4 Pēc kāda laika amonieši sāka karu ar Izraēlu.+ 5 Kad amonieši uzbruka izraēliešiem, Gileādas vecākie devās uz Tobas zemi, lai aicinātu Jeftu atpakaļ. 6 Viņi uzrunāja Jeftu: ”Nāc mums par vadoni karā pret amoniešiem!” 7 Bet Jefta Gileādas vecākajiem atbildēja: ”Vai tad jūs mani neienīdāt un nepadzināt no tēva nama?+ Kāpēc jūs nākat pie manis tagad, kad esat nelaimē?” 8 Gileādas vecākie sacīja: ”Tāpēc jau mēs esam ieradušies pie tevis: ja tu nāksi mums līdzi un cīnīsies ar amoniešiem, tu būsi visu Gileādas iedzīvotāju vadonis.”+ 9 Jefta Gileādas vecākajiem teica: ”Ja es iešu jums līdzi, lai cīnītos ar amoniešiem, un Jehova man piešķirs uzvaru, tad es kļūšu par jūsu vadoni.” 10 Gileādas vecākie Jeftam atbildēja: ”Lai Jehova liecina pret mums, ja mēs nedarīsim, kā tu saki!” 11 Tad Jefta devās līdzi Gileādas vecākajiem, un ļaudis viņu iecēla par savu vadītāju un par karavadoni. Micpā+ Jefta Jehovas priekšā atkārtoja visu, ko bija teicis.

12 Jefta sūtīja vēstnešus pie amoniešu+ ķēniņa ar ziņu: ”Kas tev ir pret mani, ka tu esi iebrucis manā zemē?” 13 Amoniešu ķēniņš Jeftas vēstnešiem atbildēja: ”Kad izraēlieši izgāja no Ēģiptes, tie man atņēma zemi+ no Arnonas+ līdz Jabokai un līdz pat Jordānai.+ Tad nu atdod to ar labu!” 14 Bet Jefta sūtīja vēstnešus atpakaļ pie amoniešu ķēniņa 15 un lika tam teikt: ”Lūk, ko saka Jefta: ”Izraēlieši nav atņēmuši zemi ne moābiešiem,+ ne amoniešiem,+ 16 jo, iznākuši no Ēģiptes, izraēlieši gāja pa tuksnesi līdz pat Sarkanajai jūrai+ un nonāca Kadešā.+ 17 Tad izraēlieši sūtīja vēstnešus pie Edomas+ ķēniņa ar lūgumu: ”Lūdzu, ļauj mums šķērsot tavu zemi!”, bet Edomas ķēniņš to neļāva. Viņi sūtīja ziņu arī Moābas+ ķēniņam, bet arī tas nebija ar mieru. Tā izraēlieši palika Kadešā.+ 18 Iedami pa tuksnesi, viņi apgāja apkārt Edoma zemei+ un Moāba zemei. Apgājuši Moāba zemi+ gar tās austrumu robežu, viņi uzcēla nometni pie Arnonas. Viņi neiegāja Moāba zemē, jo Arnona bija Moāba zemes robeža.+

19 Pēc tam izraēlieši sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sīhona, kas valdīja Hešbonā, ar lūgumu: ”Lūdzu, ļauj mums šķērsot tavu zemi ceļā uz mums paredzēto dzīvesvietu!”+ 20 Bet Sīhons neuzticējās izraēliešiem un neļāva tiem šķērsot viņa zemi. Viņš sapulcēja karaspēku, uzcēla nometni Jahacā un uzbruka izraēliešiem.+ 21 Tad Jehova, Izraēla Dievs, nodeva Sīhonu un visus viņa karotājus izraēliešu varā — izraēlieši tos sakāva un iekaroja visu šo apgabalu, kurā dzīvoja amorieši.+ 22 Viņi ieguva īpašumā amoriešu zemi no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jordānai.+

23 Jehova, Izraēla Dievs, pats izdzina amoriešus no šīs zemes un atdeva to savai tautai, izraēliešiem.+ Un tagad tu gribi izraēliešus padzīt? 24 Vai tad tu atsakies no tā, ko tev piešķir tavs dievs Kemošs?+ Arī mēs izdzenam visus, ko, mums nākot, ir izdzinis Jehova, mūsu Dievs.+ 25 Vai tad tu esi labāks par Moābas ķēniņu Balaku,+ Cipora dēlu? Vai viņam kaut reizi bija radies strīds ar izraēliešiem, un vai viņš ar tiem karoja? 26 Trīssimt gadus izraēlieši dzīvoja Hešbonā un Aroērā un to apkārtējās mazpilsētās,+ kā arī visās pilsētās, kas ir Arnonas krastos. Kāpēc tajā laikā jūs nemēģinājāt tās atgūt?+ 27 Es neesmu grēkojis pret tevi, bet tu gan esi rīkojies nekrietni, man uzbrukdams. Lai Jehova, kas ir tiesnesis,+ tagad spriež tiesu starp izraēliešiem un amoniešiem!””

28 Taču amoniešu ķēniņš neuzklausīja Jeftas vēsti.

29 Pār Jeftu nāca Jehovas gars.+ Viņš pārstaigāja Gileādu un Manases zemi, nonāca Gileādas Micpā+ un no turienes devās cīņā pret amoniešiem.

30 Jefta deva šādu solījumu+ Jehovam: ”Ja tu nodosi amoniešus manās rokās, 31 tad to, kurš iznāks pa mana nama durvīm mani sagaidīt, kad es atgriezīšos, guvis uzvaru pār amoniešiem, es atdošu tev, Jehova,+ un ziedošu par dedzināmo upuri*.”+

32 Jefta devās karot ar amoniešiem, un Jehova tos nodeva viņa rokās. 33 Viņš tos sakāva varenā kaujā, daudzus nonāvēdams, un iekaroja zemi no Aroēras līdz Minnītai (viņš tur ieņēma divdesmit pilsētas) un līdz pat Ābel-Keramīmai. Tā izraēlieši pakļāva amoniešus.

34 Jefta atgriezās mājās Micpā.+ Viņu iznāca sagaidīt viņa meita, sizdama tamburīnu un dejodama. Viņa tam bija vienīgais bērns — bez viņas citu bērnu tam nebija. 35 Kad Jefta viņu ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: ”Ak nē, mana meita! Tu salauz manu sirdi, jo tieši tevi man jāsūta prom. Bet es esmu devis Jehovam solījumu, un es nevaru no tā atkāpties.”+

36 Jeftas meita atbildēja: ”Tēvs, ja tu esi devis Jehovam solījumu, tad dari ar mani tā, kā esi solījis,+ jo Jehova tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem amoniešiem.” 37 Pēc tam viņa piebilda: ”Man ir tikai viens lūgums: ļauj man doties kalnos uz diviem mēnešiem un kopā ar draudzenēm raudāt par to, ka man jāpaliek neprecētai.”

38 Jefta atbildēja: ”Ej!” un atlaida viņu uz diviem mēnešiem. Tad viņa kopā ar draudzenēm devās kalnos, lai raudātu par to, ka viņai būs jāpaliek neprecētai. 39 Pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie tēva, un tas izpildīja solījumu, ko bija devis par viņu.+ Jeftas meitai nekad nebija tuvības ar vīrieti. Un Izraēlā izveidojās tāda paraža, 40 ka jaunās izraēlietes ik gadu četras dienas gadā dodas cildināt gileādieša Jeftas meitu.