Ievads, kas izraisa interesi

RUNAS ievadam ir ārkārtīgi liela nozīme. Ja ar pašiem pirmajiem runas vārdiem tev izdosies ieinteresēt klausītājus, viņi daudz uzmanīgāk klausīsies visu tavu runu. Ja sludinot tev neizdosies ar savu ievadu izraisīt cilvēka interesi, var gadīties, ka tu nevarēsi turpināt sarunu. Ja tu neizraisīsi klausītāju interesi, sakot runu Valstības zālē, klausītāji neaizies prom, taču viņu domas droši vien sāks klīst apkārt.

Gatavojot runas ievadu, paturi prātā trīs mērķus, kas tev jāsasniedz: 1) tev jāpanāk, lai klausītāji tev pievērstu uzmanību, 2) tev skaidri jānorāda, kāda tēma tiks apskatīta, un 3) tev jāpalīdz klausītājiem saprast, kāpēc šis jautājums viņiem ir svarīgs. Reizēm šos trīs mērķus var sasniegt gandrīz vienlaikus. Bet ir arī tādas reizes, kad katram no tiem jāpievērš uzmanība atsevišķi, un to secība var mainīties.

Kā panākt, lai klausītāji pievērstu runai uzmanību. Tas vien, ka cilvēki ir sanākuši kopā, lai noklausītos runu, vēl nenozīmē, ka viņi ir gatavi tai pievērst visu savu uzmanību. Cilvēki saskaras ar problēmām, un viņu dzīvē daudz kas notiek, un tas viss pastāvīgi nodarbina viņu prātu. Varbūt viņi domā par ģimenes problēmām vai kaut ko citu, kas viņiem sagādā raizes. Oratora uzdevums ir iegūt un noturēt klausītāju uzmanību. Iespējas, kā to panākt, ir daudzas un dažādas.

Viena no visu laiku slavenākajām runām ir Kalna sprediķis. Kā rakstīts Lūkas evaņģēlijā, Jēzus šo runu sāka tā: ”Svētīgi jūs nabagi.. Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši.. Svētīgi jūs, kas tagad raudat.. Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst..” (Lūk. 6:20—22.) Šis runas ievads noteikti izraisīja cilvēku interesi, jo Jēzus dažos teikumos pieminēja to, kas viņa klausītājiem sagādāja raizes. Bet runas turpinājumā Jēzus nevis plaši iztirzāja problēmas, bet norādīja, ka cilvēki, kas ar tām saskaras, tomēr var būt laimīgi, turklāt Jēzus runāja tā, ka cilvēki viņā klausījās ar lielu interesi.

Jautājumi ir lielisks paņēmiens, kā izraisīt klausītāju interesi. Tiesa gan, jāpiebilst, ka jautājumiem jābūt labi pārdomātiem. Ja tu uzdosi jautājumus, kas klausītājiem liks domāt, ka tu stāstīsi kaut ko tādu, ko viņi jau ir dzirdējuši, interese var ātri zust. Neuzdod mulsinošus un aizskarošus jautājumus. Uzdod jautājumus, kas liek domāt. Pēc katra jautājuma ieturi nelielu pauzi, lai klausītāji paspētu domās uz to atbildēt. Ja klausītāji jutīsies tā, it kā tu viņus būtu iesaistījis sarunā, tev būs viegli noturēt viņu uzmanību.

Klausītāju interesi var uzturēt, stāstot reālus notikumus no cilvēku dzīves. Tomēr jāatceras, ka šādi var panākt arī pretējo efektu, ja tas, par ko tu stāsti, kādā klausītājā izraisa nepatīkamas izjūtas. Ja klausītājiem paliek prātā tas, ko tu stāstīji, bet viņi nevar atcerēties, kāpēc tu to stāstīji, tad ievads noteikti nav izdevies. Gadījumam, kas tiek stāstīts runas ievadā, jāsagatavo klausītāji kāda būtiska jautājuma apspriešanai runas galvenajā daļā. Lai stāstījums būtu interesants, to var papildināt ar dažām detaļām, tomēr nav labi, ja tas kļūst pārāk garš.

Reizēm oratori runas sākumā pastāsta kādu notikumu, kas nesen atspoguļots ziņās, min kādu citātu no vietējā laikraksta vai vārdus, ko teicis kāds cilvēks, kuru sabiedrība uzskata par autoritāti. Arī šāds ievads ir ļoti labs, ja vien tas atbilst runas tēmai un ir saprotams klausītājiem.

Runai, kas ir daļa no runu sērijas vai kalpošanas sapulces, vislabāk noder īss un kodolīgs ievads. Publiskajā runā ir svarīgi precīzi ievērot ievadam atvēlēto laiku. Apjomīgāko un svarīgāko informāciju klausītāji dzirdēs tavas runas galvenajā daļā.

Reizēm var gadīties, ka tev jāuzrunā klausītāji, kas ir noskaņoti skeptiski vai pat naidīgi. Ko tu varētu darīt, lai iegūtu viņu uzmanību? Kad Stefans — kristietis, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā un tika raksturots kā ”Svēta Gara un gudrības pilns”, — tika ar varu aizvests uz ebreju augstāko tiesu, viņš ļoti prasmīgi aizstāvēja kristiešu uzskatus. Stefans runāja pieklājīgi un vispirms pieminēja faktu, ko atzina gan viņš, gan viņa klausītāji. Viņš sāka runu ar vārdiem: ”Brāļi un tēvi, klausaities. Dievs savā godībā parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam.” (Ap. d. 6:3; 7:2.) Kad apustulim Pāvilam bija jāuzrunā cilvēki, kas bija sapulcējušies Atēnu areopāgā, viņš sāka šādi: ”Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi.” (Ap. d. 17:22.) Abos gadījumos ar labu ievadu tika panākts tas, ka cilvēki bija ar mieru klausīties.

Arī sludinot ir ļoti svarīgi izraisīt cilvēku interesi. Ja tikšanās nav norunāta jau iepriekš, cilvēks droši vien būs aizņemts ar savām darīšanām. Daudzās pasaules zemēs no svešinieka tiek gaidīts, lai viņš uzreiz izklāstītu apciemojuma mērķi. Bet ir arī tādas zemes, kur saruna jāsāk, ievērojot pieņemtās tradīcijas, un tikai tad var runāt par sava nāciena mērķi. (Lūk. 10:5.)

Jebkurā gadījumā ir svarīgi sākt sarunu draudzīgi, lai tā risinātos patīkamā gaisotnē. Viens no labākajiem veidiem, kā sākt sarunu, ir pieminēt kaut ko tādu, par ko cilvēks varētu būt domājis. Bet kā lai to izsecina? Pievērs uzmanību tam, ko cilvēks dara. Vai viņš strādā dārzā, dara kaut ko pagalmā, labo automašīnu, gatavo ēst, mazgā veļu vai auklē bērnu? Varbūt viņš lasa avīzi vai vēro, kas notiek uz ielas. Vai kaut kas neliecina par to, ka cilvēkam ir kāda īpaša aizraušanās, piemēram, makšķerēšana, sports, mūzika, ceļošana, datori? Cilvēku prātu parasti nodarbina tas, ko viņi nesen ir dzirdējuši pa radio vai redzējuši televīzijā. Jautājums vai īsa piezīme par to, kas interesē cilvēku, var kļūt par draudzīgas sarunas sākumu.

Jēzus saruna ar samarieti pie kādas akas netālu no Ziharas ir lielisks piemērs, kas parāda, kā var sākt sarunu ar mērķi sludināt. (Jāņa 4:5—26.)

Sarunas ievads jāsagatavo ļoti rūpīgi — it sevišķi svarīgi tas ir tad, ja cilvēki draudzes sludināšanas teritorijā tiek apmeklēti bieži. Ja tu pienācīgi nesagatavo ievadu, var iznākt, ka tev neizdodas sludināt nevienam cilvēkam.

Norādi, par kādu tēmu tu runāsi. Draudzes sapulcēs runas parasti tiek pieteiktas. Lai arī runas nosaukums jau ir paziņots, tomēr ir labi ievadā atgādināt klausītājiem runas tēmu. Tas nenozīmē, ka vārds vārdā jāatkārto runas nosaukums, kaut gan, protams, var darīt arī tā. Galvenais ir panākt, lai runas gaitā tās tēma iezīmētos arvien skaidrāk. Lai kādu paņēmienu tu izmantotu, tev jāpanāk, lai jau ar pašu runas sākumu klausītāju uzmanība tiktu pievērsta tās galvenajai tēmai.

Sūtīdams mācekļus sludināt, Jēzus skaidri norādīja, par ko viņiem jārunā. Jēzus teica: ”Ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” (Mat. 10:7.) Stāstot par mūsu dienām, Jēzus sacīja: ”Šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mat. 24:14.) Mēs tiekam mudināti sludināt ”Dieva vārdus”, un tas nozīmē, ka sludinot mums jābalstās uz Bībeli. (2. Tim. 4:2.) Bet, pirms tu šķir vaļā Bībeli vai sāc stāstīt par Valstību, bieži vien ir nepieciešams pieminēt kādu jautājumu, kas pašreiz uztrauc cilvēkus. Tu varētu pieminēt noziedzību, bezdarbu, netaisnības, karus, jauniešu problēmas, slimības vai nāvi. Taču nekavējies ilgi pie drūmām tēmām, jo vēsts, ko tu sludini, ir laba vēsts. Centies pievērst cilvēka uzmanību Dieva vārdiem un faktiem par Dieva Valstību.

Paskaidro, kāpēc klausītājiem jādzird tas, par ko tu runāsi. Ja tev jārunā draudzes sapulcē, tu vari būt diezgan drošs, ka klausītājus interesē jautājumi, kurus tu apskatīsi. Bet vai viņi klausīsies ar tādu attieksmi kā cilvēki, kas saprot, ka runas temats attiecas tieši uz viņiem? Vai klausītāji pievērsīs uzmanību tavai runai tāpēc, ka viņi dzirdēs informāciju, kas ir noderīga viņu apstākļos, un tāpēc, ka tu viņus mudināsi uz konkrētu rīcību? To tu varēsi panākt vienīgi tad, ja runas gatavošanas laikā uzmanīgi pārdomāsi, kas ir tavi klausītāji un kādi ir viņu dzīves apstākļi, rūpes un domas. Ja tu esi ņēmis vērā klausītāju vajadzības, tad iekļauj ievadā kaut ko tādu, kas par to liecina.

Vienalga, vai tu uzstājies ar runu vai esi devies sludināt, viens no labākajiem paņēmieniem, kā sakāpināt interesi par runu, ir aizraut klausītājus. Palīdzi cilvēkiem ieraudzīt apskatāmās tēmas saistību ar viņu problēmām, vajadzībām un jautājumiem, kas viņus nodarbina. Liec viņiem saprast, ka tu nerunāsi par šo tēmu vispārīgi, bet apskatīsi konkrētus tās aspektus. Tā tu radīsi klausītājos vēlēšanos uzmanīgi noklausīties tavu runu. Noteikti sagatavo ievadu labi.

Kā runāt ievadā. Svarīgākais, protams, ir tas, ko tu teiksi ievadā, taču, lai ievads izraisītu interesi, ir jādomā arī par to, kā tu to pateiksi. Tāpēc gatavot ievadu nozīmē apsvērt ne tikai to, ko tu sacīsi, bet arī to, kā tu grasies to teikt.

Lai tu varētu sasniegt savu mērķi, ļoti svarīga ir pareiza vārdu izvēle, tāpēc būtu labi pirmos divus vai trīs teikumus sagatavot sevišķi rūpīgi. Parasti ievadam vislabāk noder īsi, vienkārši teikumi. Ja tev jāuzstājas ar runu draudzē, tu vari pierakstīt šos teikumus vai iemācīties tos no galvas, lai ievadā teiktie vārdi panāktu vajadzīgo iespaidu. Labs, nesasteigts ievads tev pašam palīdzēs noskaņoties visai turpmākajai runai.

Kad gatavot ievadu. Šajā jautājumā viedokļi šķiras. Daudzi pieredzējuši oratori uzskata, ka runas gatavošana jāsāk ar ievadu. Citi, kas ir apguvuši publiskās runas mākslu, uzskata, ka ievads jāgatavo tikai pēc tam, kad ir sagatavota runas galvenā daļa.

Nevar noliegt, ka piemērotu ievadu var sagatavot vienīgi tad, ja ir skaidra runas tēma un atrastas galvenās domas. Bet, ja tev ir dots iepriekš sagatavots uzmetums un, to lasot, tev ienāk prātā labs ievads, nebūs nekas slikts, ja tu to tūlīt arī pierakstīsi. Un neaizmirsti, ka ievads būs labs tad, ja tu ņemsi vērā gan klausītājus, gan arī runas saturu.