Lasītāju jautājumi
Kā jāizturas, kad notiek kristīšana?
Šis ir interesants jautājums, kas skar visus: gan tos daudzos mūsu lasītājus, kuri jau ir kristīti, gan tos, kuri tiks kristīti. Vispirms pārrunāsim jautājumus, kas skar tos, kuri tiks kristīti — pilnīgi iegremdēti ūdenī. Kādai jābūt viņu attieksmei pret šo notikumu?
Mateja 28:19, 20 mēs lasām, ka Jēzus lika saviem sekotājiem iet un gatavot mācekļus — mācīt un kristīt cilvēkus. Viņš nenorādīja uz to, ka kristīšanās būtu sevišķi emocionāls pārdzīvojums, pēkšņa rīcība acumirklīga uzbudinājuma ietekmē. Kā mēs redzam no Jēzus piemēra, tas ir nopietns solis. Lūkas 3:21 teikts: ”Arī Jēzus bija kristīts, tad viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās.” Jā, mūsu Paraugs pret kristīšanos izturējās nopietni, pārdomāja to lūgšanā. Mēs nevaram iztēloties, ka viņš nāktu ārā no ūdens, izdarot kādu žestu, kas simbolizē uzvaru, kliedzot vai arī triecot dūri gaisā, kā daži pēdējā laikā ir rīkojušies. Jēzus griezās lūgšanā pie sava Tēva, kad klāt bija tikai Jānis Kristītājs.
Bībelē arī nav teikts, ka kristīšanai jābūt drūmam un nospiedošam notikumam, kad jāieņem kāda īpaša poza vai skaļi jāatkārto kādas frāzes, kā mūsdienās tiek prasīts dažās kristīgās pasaules baznīcās. Padomā par Piecdesmitās dienas svētkiem, kad vairāki tūkstoši jūdu un prozelītu tika kristīti un kļuva par kristiešiem. Viņi jau bija studējuši Dieva Likumu un nodibinājuši attiecības ar Dievu. Tāpēc viņiem bija jāuzzina tikai par Mesiju, Jēzu, un viņš jāpieņem. Līdzko viņi to bija izdarījuši, viņi varēja kristīties.
Apustuļu darbos 2:41 ir teikts: ”Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja.” Veimuta Bībeles tulkojumā mēs lasām: ”Tie, kas ar prieku pieņēma viņa vārdus, kristījās.” Viņi rada prieku, dzirdot saviļņojošo vēsti par Mesiju, un, protams, šis dziļais prieks valdīja arī tad, kad notika pati kristīšana — pasākums, kam bija tūkstošiem priecīgu novērotāju. To vēroja un par to priecājās pat eņģeļi debesīs. Atceries Jēzus teiktos vārdus: ”Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lūkas 15:10.)
Ikviens no mums ļoti dažādi var parādīt nopietnu attieksmi un arī paust prieku par kristīšanu. Dažās baznīcās tie, kas tiek kristīti, ģērbjas baltās vai melnās drānās. Taču šī prasība nekādi nav pamatota uz Rakstiem. Tomēr kā vīriešiem, tā arī sievietēm nebūtu piemērots peldtērps, kas pārāk atkailina ķermeni. Un jaunajam kristietim, nākot ārā no ūdens, nav jāizdara kādi īpaši žesti vai jāuzvedas tā, it kā viņš būtu guvis lielu uzvaru. Visi, kas pieder pie kristīgās brāļu saimes, ir priecīgi par tikko kristīto. Viņam būtu jāsaprot, ka šis ticības apliecinājums ir tikai sākums garajam ceļam, pa kuru ejot viņam būs jāsaglabā pilnīga nevainojamība, lai iegūtu Dieva atzinību. (Mateja 16:24.)
Novērojot publisko kristīšanu, arī mēs baudām šī pasākuma prieku, it īpaši tad, ja kāds no tiem, kas tiek kristīti, ir mūsu radinieks vai arī kāds, ar ko mēs studējam Bībeli. Tomēr, lai pilnībā varētu baudīt prieku, mums kopā ar kristīšanās kandidātiem būtu jānoklausās visa runa, jādzird, kā viņi visu priekšā atbild uz jautājumiem, kas viņiem tiek uzdoti, un jābūt vienotiem ar viņiem lūgšanā. Ja mēs tā rīkosimies, tas mums palīdzēs saglabāt pareizu viedokli par kristīšanu; mums par to būs tāds pats viedoklis kā Dievam. Pēc kristīšanas mums nav jāizrāda savs prieks tā, it kā mēs svinētu uzvaru, nav vajadzīgi puķu pušķi vai svinības, ko rīko par godu cilvēkam, kas ir kristījies. Bet mēs varētu pieiet pie mūsu jaunā brāļa vai māsas un izteikt prieku par to, kādu brīnišķīgu soli viņš ir spēris, un viņu silti uzņemt mūsu kristīgajā brāļu saimē.
To visu apkopojot, varētu teikt: mums visiem, arī tiem, kas tiks iegremdēti ūdenī, pret kristīšanu būtu jāizturas ar pienācīgu nopietnību. Tas nav laiks, kad skaļi jāizpauž savas jūtas, tas nav laiks svinībām, kā arī jokiem. Bet tas arī nav laiks, kad mums jābūt drūmiem un nospiestiem. Mēs patiešām varam būt laimīgi, redzot, ka arvien jauni cilvēki mums pievienojas ceļā uz mūžīgo dzīvi. Un mēs varam priecīgi pieņemt mūsu jaunos brāļus un māsas.