”Jehova mani nebija aizmirsis”

Es piedzimu 1983. gadā. Pirmajos dzīves gados es biju vesels bērns, bet, kad man apritēja desmit gadu, es sāku just spēcīgas sāpes visā ķermenī. Kādus divus gadus vēlāk es, no rīta pamodies, vairs nespēju pakustēties. Lai kā es centos pakustināt kājas, man tas neizdevās. Kopš tās dienas es vairs neesmu staigājis. Slimības dēļ es pārstāju augt, un tagad es esmu tāda paša auguma kā bērnībā.

Reiz pie mums ieradās divas sievietes, Jehovas liecinieces. Ap to laiku es jau vairākus mēnešus nebiju bijis laukā no mājām. Parasti es slēpos no viesiem, taču šajā reizē es ļāvu atnācējām ar mani parunāt. Kad viņas man stāstīja par paradīzi, man atausa atmiņā tas, ko es biju dzirdējis aptuveni piecu gadu vecumā. Tajā laikā reizi mēnesī mūsu ciemu apmeklēja kāds misionārs, kuru sauca Džetro un kurš dzīvoja Surinamā. Viņš manam tēvam mācīja Bībeli. Džetro pret mani bija izturējies draudzīgi un laipni. Man viņš ļoti patika. Turklāt vecvecāki mani dažreiz bija ņēmuši līdzi uz Jehovas liecinieku sapulcēm, kas notika mūsu ciemā. Tāpēc tad, kad Florensa — tā sauca Jehovas liecinieci, kas ar mani runāja, — man pajautāja, vai es nevēlētos uzzināt vairāk, es atbildēju apstiprinoši.

Nākamajā reizē Florensa atnāca kopā ar savu vīru Džastusu, un viņi man sāka mācīt Bībeli. Pamanījuši, ka es neprotu lasīt, viņi man palīdzēja apgūt lasītprasmi. Pēc kāda laika es jau varēju lasīt pats. Kādu dienu šie dzīvesbiedri man pateica, ka ir norīkoti kalpot Surinamā. Diemžēl Oreolā nebija neviena, kas varētu man mācīt Bībeli. Tomēr Jehova mani neaizmirsa.

Pēc neilga laika mūsu ciemā ieradās kāds pionieris, vārdā Floids. Viņš satika mani, sludinot pa mājām. Kad viņš man ieminējās par Bībeles nodarbībām, es sāku smaidīt. ”Kāpēc tu smaidi?” viņš man jautāja. Es viņam pastāstīju, ka jau esmu izstudējis brošūru Ko Dievs no mums prasa? un biju sācis studēt grāmatu Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvia. Es paskaidroju, kāpēc Bībeles nodarbības bija pārtrūkušas. Floids kopā ar mani izskatīja līdz galam grāmatu Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi, bet tad arī viņš tika norīkots kalpot citur. Es atkal biju palicis bez Bībeles skolotāja.

Tad, 2004. gadā, uz Oreolu tika atsūtīti divi speciālie pionieri — Grenvils un Džošua. Sludinot pa mājām, viņi iegriezās arī pie manis. Kad viņi man jautāja, vai es nevēlētos mācīties Bībeli, es atkal smaidīju. Es viņiem palūdzu kopā ar mani apskatīt grāmatu Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi, turklāt no paša sākuma. Es vēlējos redzēt, vai viņi man mācīs to pašu, ko man bija mācījuši mani iepriekšējie skolotāji. Grenvils man teica, ka mūsu ciemā notiek Jehovas liecinieku sapulces. Kaut gan es gandrīz desmit gadus nebiju atstājis mājas, es vēlējos apmeklēt sapulci. Tāpēc Grenvils ieradās man pakaļ, ielika mani ratiņkrēslā un aizstūma uz valstības zāli.

Pagāja kāds laiks, un Grenvils man mudināja iestāties teokrātiskajā kalpošanas skolā. Viņš teica: ”Tu nevari paiet, bet tu vari runāt. Kādu dienu tu uzstāsies ar publisko runu. Es zinu — tā būs.” Viņa vārdi mani ļoti stiprināja.

Kopā ar Grenvilu es sāku sludināt. Taču daudzi ceļi mūsu ciemā bija pārāk grambaini, lai pa tiem varētu stumt ratiņkrēslu. Tāpēc es palūdzu, lai Grenvils mani vadā ķerrā. Tas bija labs risinājums. 2005. gada aprīlī es kristījos. Drīz pēc tam brāļi man iemācīja gādāt par literatūru un skaņu aparatūru valstības zālē.

2007. gadā pēc negadījuma ar laivu nomira mans tēvs. Mūsu ģimene bija satriekta. Grenvils lūdza Dievu kopā ar mums un lasīja mums mierinošas domas no Bībeles. Divus gadus vēlāk mēs piedzīvojām vēl vienu traģēdiju. Laiva, ar kuru brauca Grenvils, apgāzās, un viņš noslīka.

Mūsu nelielajā skumstošajā draudzē vairs nebija neviena draudzes vecākā un bija tikai viens draudzes kalpotājs. Es ļoti sēroju par Grenvilu; viņš man bija bijis tuvs draugs. Viņš vienmēr bija man līdzās, kad man bija vajadzīga palīdzība vai nu garīgā vai kādā citā ziņā. Pirmajā sapulcē pēc viņa nāves man bija jālasa rindkopas Sargtorņa apspriešanā. Izlasījis pirmās divas rindkopas, es sāku raudāt un vairs nespēju apturēt asaras. Man bija jāatstāj skatuve.

Es sāku justies labāk, kad brāļi no citas draudzes ieradās Oreolā mums palīdzēt. Un Jehovas liecinieku filiāle pie mums atsūtīja kādu speciālo pionieri, vārdā Kodžo. Man par lielu prieku, mana māte un viens no maniem jaunākajiem brāļiem sāka mācīties Bībeli un kristījās. 2015. gada martā es tiku iecelts par draudzes kalpotāju. Neilgi pēc tam es uzstājos ar savu pirmo publisko runu. Tajā dienā es ar smaidu un pateicības asarām atcerējos vārdus, ko man pirms gadiem bija teicis Grenvils: ”Kādu dienu tu uzstāsies ar publisko runu. Es zinu — tā būs.”

Skatoties JW Broadcasting^® ikmēneša pārraides, es esmu uzzinājis par ticības biedriem, kuru situācija līdzinās manējai. Taču, par spīti visām grūtībām, viņi dzīvo aktīvi un laimīgi. Arī es spēju kaut ko darīt. Es vēlējos veltīt kalpošanai Jehovam visus spēkus, kādi man vēl ir, tāpēc kļuvu par pionieri. Un 2019. gada septembrī es saņēmu pavisam negaidītu vēsti — es uzzināju, ka esmu iecelts par draudzes vecāko mūsu draudzē, kurā ir aptuveni 40 sludinātāji.

Es esmu pateicīgs visiem dārgajiem brāļiem un māsām, kas man ir mācījuši Bībeli un palīdzējuši kalpot Jehovam. Taču visvairāk es esmu pateicīgs pašam Jehovam, ka viņš mani nebija aizmirsis.