Bērnu audzināšana — ilgs un grūts uzdevums

Bērnu audzināšana ir sarežģīts, taču brīnišķīgs darbs. Mātes piedzīvo ļoti laimīgus brīžus, ko nebūtu ar mieru mainīt ne pret ko. Bet ir arī brīži, kad daudzas mātes jūtas uz sabrukuma robežas. Helēna salīdzina savu dzīvi ar barjerskrējienu. Viņai liekas, ka ”barjeru”, kas jāpārvar, ar laiku kļūst arvien vairāk un tās kļūst aizvien augstākas.

Mammas ziedo savu brīvo laiku un lielu daļu sabiedriskās dzīves, lai rūpētos par bērniem. ”Man vienmēr jābūt gatavai kādu uzklausīt vai kādam palīdzēt,” stāsta piecu bērnu māte Estere. ”Atpūtu vannā man ir aizstājusi ātra duša, romantiskas vakariņas — mikroviļņu krāsnī gatavots ēdiens. Ceļošana un iepazīšanās ar interesantām vietām ir atlikta, daudzi plāni ir palikuši neīstenoti, toties netīrā veļa vienmēr ir izmazgāta, izgludināta un glīti salocīta skapī!”

Protams, gandrīz visas mammas var pastāstīt par to neaizmirstamo prieku, ko viņas izjūt, audzinot bērnus. Lūk, ko teica Estere: ”Bērna smaids, mīļš paldies un mazas rociņas, kas apķeras tev ap kaklu, — tas man palīdz visu izturēt.”a

Mātes un algots darbs

Daudzām sievietēm ne tikai jāveic parastie mātes pienākumi, bet arī jāstrādā algots darbs, lai palīdzētu uzturēt ģimeni. Liela daļa strādā ne jau tāpēc, ka viņas to karsti vēlētos, bet nepieciešamības spiestas. Viņas zina, ka pretējā gadījumā ģimenei, īpaši bērniem, daudz kā pietrūktu. Kaut arī bieži sievietēm par līdzvērtīgu darbu maksā mazāk nekā vīriešiem, viņu algai ir liela nozīme ģimenes budžetā.

Piemēram, Brazīlijas pilsētā Sanpaulu 42 procenti strādājošo ir sievietes. Kādā laikrakstā bija minēts, ka tādas mātes, kas atsakās no algota darba par labu bērnu audzināšanai, ”pamazām izzūd”. Āfrikā laukos nav nekas neparasts pamanīt sievietes, kas uz galvas nes malku, bet uz muguras — bērnu.

Prasības darbā

Darba tirgū tagad arī no sievietēm prasa strādāt garu darba dienu, turklāt prasības ar to nebeidzas. Lūk, kas notika Grieķijā. Marijai, stājoties darbā, darba devējs lūdza parakstīt dokumentu, kurā viņa apsolītu turpmāko trīs gadu laikā nepalikt stāvoklī. Ja viņa tomēr paliktu stāvoklī, viņai būtu jāmaksā firmai kompensācija. Marija parakstīja šo dokumentu, taču pēc pusotra gada viņai iestājās grūtniecība, un priekšnieks atgādināja Marijai par parakstīto līgumu. Marija griezās tiesā, apstrīdot firmas rīcību, un patlaban viņa gaida, kādu lēmumu šajā jautājumā pieņems tiesa.

Protams, ne vienmēr pret sievietēm ir tik bezsirdīga attieksme, taču daudzās firmās sievietēm, kurām piedzimis bērns, liek pēc iespējas drīzāk atgriezties darbā. Parasti viņām darba diena netiek saīsināta un nekādi netiek ņemts vērā fakts, ka viņām tagad ir papildu pienākumi pret mazuli. Nepieciešamības gadījumā māmiņas nevar dabūt darbā pietiekami daudz brīvu dienu, neciezdamas finansiāli. Varbūt ir jāapmierinās arī ar sliktu bērnudārzu un maziem valsts pabalstiem.

Bet ir arī tādas mātes, kas darbā meklē sevis piepildījumu, nevis materiālu gandarījumu. Piemēram, lūk, kā savu lēmumu atgriezties darbā abas reizes pēc bērna piedzimšanas motivēja Sandra — viņa teica, ka bijis grūti visu laiku dzīvot mājās vienai ar bērnu un ka dažreiz viņa stāvējusi pie loga un domājusi: ”Ko gan tagad dara citi cilvēki?” Dažas sievietes sāk strādāt tāpēc, ka vēlas atrauties no mājas rūpēm un raizēm. Lielbritānijas laikrakstā Daily Telegraph bija konstatēts: ”Daži vecāki labprāt paliek darbā ilgāk, jo tur valda mierīgāka atmosfēra nekā mājās. Bet tā rodas it kā apburts loks, jo paliek vēl mazāk laika bērniem, kuri savukārt kļūst arvien vienaldzīgāki, agresīvāki un kuriem attīstās dažādi traucējumi.”

Cik grūti ir saglabāt līdzsvaru

Nav viegli līdzsvarot darbu un pienākumus mājās. Kāda nīderlandiete, kurai ir bērni, izteica to, ko jūt daudzas māmiņas: ”Nogurums, pastāvīgs nogurums. Es pat no rītiem mostos nogurusi. Kad es pārnāku no darba mājās, esmu pārgurusi. Bērni jau ir sākuši teikt: ”Mamma vienmēr ir piekususi,” — un tas man liek justies vainīgai. Es nevēlos atteikties no darba, bet es gribu būt arī enerģiska mamma, kas nodarbojas ar saviem bērniem. Tomēr es šai ziņā neesmu nekāds ideāls, lai cik ļoti man to gribētos.”

Viņa ir viena no miljoniem sieviešu, kas gan strādā, gan audzina bērnus un kas ir sapratušas, ka neilgs, ”kvalitatīvi” pavadīts laiks kopā ar bērniem nekompensē mātes biežo prombūtni. Daudzas mātes atzīst, ka, pūloties līdzsvarot darbu un pienākumus mājās, viņas pārstrādājas, izjūt pārmērīgu spriedzi un turklāt nevar saņemt arī pienācīgu atalgojumu.

Ja māte daudzas stundas dienā atstāj bērnus, viņi nesaņem to, kas viņiem vajadzīgs visvairāk, proti — mātes laiku un uzmanību. Bērnu psiholoģe Fernanda Lima (Brazīlija) norāda, ka mātes lomu neviens nevar pildīt tik labi kā pati māte. ”Pirmie divi gadi bērna mūžā ir paši nozīmīgākie,” psiholoģe uzsver. ”Bērns vēl ir pārāk mazs, lai saprastu, kāpēc mātes nav blakus.” Kāds cits cilvēks, kas bērnu pieskata, var zināmā mērā apmierināt bērna vajadzības, taču nevar aizstāt māti. ”Mazulis jūt, ka viņš nesaņem mātes mīlestību un rūpes,” raksta F. Lima.

Ketija, mazas meitiņas māte, kas strādā pilnu slodzi, stāstīja: ”Es jutos bezgala vainīga, tā, it kā es viņu pamestu [mazbērnu novietnē]. Ir sāpīgi apzināties, ka es pati nevaru novērot, kā mans bērns aug un attīstās, un šķiet dīvaini, ka viņai vairāk patīk pie auklītēm nekā pie manis.” Kāda meksikāniete, kas strādā par stjuarti, piebilda: ”Paiet laiks, un bērns vairs tevi, liekas, nepazīst un pat nerespektē, turklāt tikai tāpēc, ka tā neesi tu, kas viņu audzina. Bērni zina, kas ir viņu māte, bet viņiem labāk patīk būt kopā ar aukli.”

Turpretī tās sievietes, kas visu savu laiku veltī bērnu audzināšanai, apgalvo, ka citi izturas pret viņām ar žēlumu un viņu pūles netiek novērtētas, jo sabiedrībā tiek akcentēts algots darbs un karjera. Dažās zemēs tiek uzskatīts, ka sievietei nepienākas būt tikai mājsaimniecei, tāpēc sievietes jūtas spiestas strādāt pat tad, ja ģimenei nav vajadzīgi papildu ienākumi.

Mājas rūpes — uz sievas pleciem

Kad māte, nogurusi no garās darba dienas, pārrodas mājās, viņa nevar atpūsties, jo viņu gaida mājas solis. Joprojām pastāv viedoklis, ka rūpes par māju un bērniem galvenokārt atrodas mātes ziņā, vienalga, vai viņa strādā algotu darbu vai ne.

Lai gan aizvien vairāk sieviešu, kurām ir bērni, strādā garu darba dienu, vīri ne vienmēr cenšas viņām palīdzēt. Londonas laikrakstā The Sunday Times bija konstatēts: ”Britu tēvi neinteresējas par bērniem — saskaņā ar kādu jaunu pētījumu, vīrieši pavada ar saviem bērniem tikai 15 minūtes dienā. [..] Daudziem vīriešiem nemaz nepatīk pavadīt laiku kopā ar ģimeni. [..] Salīdzinājumam: strādājoša britu sieviete pavada ar saviem bērniem pusotru stundu dienā.”

Daži vīri neapmierināti bilst, ka sievas nelabprāt ļauj vīriem kaut ko darīt, jo raizējas, ka vīri neizdarīs visu tik labi kā viņas. ”Ja nav izdarīts tieši tā, kā sieva grib, tad ir nepareizi,” vīri apgalvo. Tātad nogurušām māmiņām, ja viņas vēlas, lai vīri palīdzētu, nav jāuzstāj, lai vīri visu darītu tieši tā, kā viņas to ir paradušas. Bet vīriem šādas sievu raizes nebūtu jāizmanto par attaisnojumu, lai nedarītu vispār neko.

Kas vēl vairāk sarežģī situāciju

Papildu grūtības var radīt dziļi iesakņojušās tradīcijas. Japānā valda uzskats, ka visi bērni jāaudzina līdzīgi. Ja citi bērni apgūst klavierspēli vai zīmēšanu, mātei jāgādā, lai arī viņas bērni nodarbotos ar to pašu. Skolas mudina vecākus iesaistīt bērnus tajās pašās ārpusklases nodarbībās, kuras apmeklē citi bērni. Tos, kuri nodarbojas ar kaut ko citu, apsmej ne tikai pārējie bērni, bet arī skolotāji, citu bērnu vecāki un pašu radinieki. Līdzīga situācija pastāv arī citās valstīs.

Bērnus iespaido arī reklāmas un sabiedrībā valdošā patērētāju psiholoģija, un tāpēc viņi, iespējams, pieprasa, lai vecāki viņiem pirktu dažādas mantas. Attīstītajās valstīs mātēm var rasties domas, ka viņām jāspēj sagādāt saviem bērniem viss, ko tie vēlas, jo citas mātes tā dara. Ja tas neizdodas, viņas jūtas kā neveiksminieces.

Miljoniem strādīgu, pašaizliedzīgu sieviešu ir uzslavas cienīgas, jo viņas veic vienu no pašiem cildenākajiem darbiem — audzina nākamo cilvēces paaudzi. Tā ir priekšrocība. Bībelē rakstīts: ”Bērni ir tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība.” (Psalms 127:3.) Lūk, ko teica divu bērnu māte Mirjama: ”Kaut arī audzināt bērnus ir grūti, prieks, ko tas sniedz, nav salīdzināms ne ar ko. Mēs, mātes, jūtamies gandarītas, redzot, ka tas, ko esam centušās bērniem iemācīt, nekur nepazūd un ka bērni izaug par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.”

Ko māmiņas var darīt, lai izjustu vēl lielāku prieku? Nākamajā rakstā ir sniegti daži praktiski ieteikumi.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 6. lpp.]

”Mātes diena”

Galēja nabadzība, neizglītotība, bezatbildīgi vīrieši, varmācība un AIDS epidēmija — lūk, kas apdraud mātes Dienvidāfrikā. Šīs valsts laikrakstā The Citizen nesen bija teikts: ”Mātes dienā tūkstošiem sieviešu piekaus vai izvaros to partneri un dažas pat ies bojā.” Šādu problēmu dēļ Dienvidāfrikā ik gadus tūkstošiem māšu pamet jaundzimušos. Pēdējos divos gados pamesto zīdaiņu skaits ir palielinājies par 25 procentiem. Taču vēl straujāk pieaug to sieviešu skaits, kuras izdara pašnāvību. Nesen kāda nabadzīga sieviete nostājās uz sliedēm un, piespiedusi sev klāt trīs bērnus, gaidīja pretimnākošo vilcienu. Visi — gan māte, gan bērni — gāja bojā. Dažas mātes, cenzdamās nopelnīt iztiku, kļūst par prostitūtām un narkotiku tirgonēm vai arī mudina uz to savas meitas.

No Honkongas tiek ziņots, ka ”dažas jaunas mātes savus bērnus pēc piedzimšanas nogalina vai izmet atkritumu kastē, jo nespēj pārvarēt milzīgās grūtības, ar kurām saskaras”. Kā bija minēts laikrakstā South China Morning Post, daudzas jaunas precētas sievietes Honkongā ”izjūt tik lielu spriedzi, ka pasliktinās viņu psihiskā veselība un viņas var izdarīt pašnāvību”.

[Papildmateriāls 7. lpp.]

Sieviešu situācija dažādās valstīs

Laika trūkums

❖ Kāds pētījums Honkongā atklāja, ka 60 procenti strādājošu māmiņu, pēc viņu domām, neveltī bērniem pietiekami daudz laika. 20 procenti bērnu vecumā līdz trīs gadiem darba dienās nedzīvo mājās — parasti viņi atrodas pie vecvecākiem.

❖ Meksikā sievietes apmēram 13 sava mūža gadus pavada, rūpēdamās par vismaz vienu bērnu, jaunāku par pieciem gadiem.

Mātes un darbs

❖ Īrijā 60 procenti sieviešu, audzinot bērnus, nestrādā algotu darbu, bet Grieķijā, Itālijā un Spānijā — aptuveni 40 procenti sieviešu.

Palīdzība mājās

❖ Japānā 80 procenti mājsaimnieču apgalvo, ka vēlētos, lai kāds ģimenes loceklis viņām palīdzētu veikt mājas darbus — īpaši tad, kad viņas ir slimas.

❖ Nīderlandē vīrieši pavada ar bērniem aptuveni 2 stundas dienā, bet 40 minūtes veltī mājas darbiem. Sievietes ar bērniem pavada apmēram 3 stundas, bet māju kopj stundu un 40 minūtes dienā.

Mātes un spriedze

❖ Vācijā vairāk nekā 70 procenti sieviešu, kurām ir bērni, izjūt pārmērīgu spriedzi. 51 procents sūdzas par sāpēm mugurā un starpskriemeļu disku problēmām. Vairāk nekā trešā daļa izjūt pastāvīgu nogurumu un nomāktību. Gandrīz 30 procenti cieš no galvassāpēm, arī migrēnas.

Mātes un varmācība

❖ Honkongā 4 procenti aptaujāto sieviešu atzina, ka grūtniecības laikā ir piekautas.

❖ Žurnāla Focus veiktā aptauja Vācijā liecināja, ka gandrīz sestajai daļai māšu vismaz vienu reizi ir uzbrucis viņu bērns.

[Attēls 7. lpp.]

Nav viegli būt mātei, jo daudzām sievietēm ir jālīdzsvaro darbs un ģimenes dzīve