Bībeles viedoklis

Kā mums jāizturas pret veciem cilvēkiem?

PAGĀJUŠĀ gada vasarā, kad Eiropu piemeklēja viens no spēcīgākajiem karstuma viļņiem pēdējos 60 gados, dzīvību zaudēja tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairākums bija padzīvojuši cilvēki. Daļa no viņiem bija palikuši mājās vieni paši, kad pārējie tuvinieki bija aizbraukuši atvaļinājumā, savukārt citiem pārmērīgi noslogotie slimnīcu un pansionātu darbinieki nebija pievērsuši pietiekamu uzmanību. Laikraksts Le Parisien rakstīja, ka Parīzē vien neviens nebija pieprasījis 450 cilvēku mirstīgās atliekas. ”Kā gan mēs dzīvojam, ja aizmirstam savus tēvus, mātes un vecvecākus?” jautāja laikraksts, runājot par tiem, kas bija miruši vieni un neviena neatpazīti.

Pasaulē nepieredzēti strauji pieaug to iedzīvotāju skaits, kuru vecums pārsniedz 65 gadus, — katru mēnesi šai vecuma grupai pievienojas 795 tūkstoši cilvēku, tāpēc rūpes par padzīvojušiem cilvēkiem ir kļuvušas par vienu no aktuālākajiem jautājumiem mūsdienās. ”Globālā iedzīvotāju novecošana noris tik strauji kā nekad agrāk, un mums būs rūpīgi jāseko līdzi tam, kā valstis reaģē uz problēmām un iespējām, kuras rodas, tām novecojot,” atzina ASV Tautas skaitīšanas biroja demogrāfisko programmu direktora vietniece Nensija Gordone.

Arī mūsu Radītājam rūp gados veci cilvēki. Tāpēc viņa Rakstos, Bībelē, ir doti norādījumi, kā jāizturas pret padzīvojušiem cilvēkiem.

Cieņa pret veciem cilvēkiem

Mozum dotā Dieva bauslība mācīja cienīt vecus cilvēkus. Tajā bija teikts: ”Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku, bīsties savu Dievu.” (3. Mozus 19:32.) Dieva kalpiem bija jāpieceļas sirmgalvju priekšā, pirmkārt, aiz cieņas pret veciem cilvēkiem un, otrkārt, aiz bijības pret Dievu. Padzīvojuši cilvēki bija jāgodā un jāuzskata par vērtīgiem sabiedrības locekļiem. (Salamana Pamācības 16:31; 23:22.)

Kaut arī mūsdienās kristiešiem nav jāievēro Mozus bauslība, tajā ietvertie principi ļauj saprast, kādas ir Jehovas domas un vērtības, un līdz ar to nav šaubu, ka viņš augstu vērtē padzīvojušus cilvēkus. Šos principus saprata pirmā gadsimta kristieši, kā par to liecina Apustuļu darbu grāmatā aprakstīts gadījums no agrīnās kristiešu draudzes vēstures. Tajā laikā Jeruzalemes kristiešu vidū bija trūcīgas atraitnes, no kurām daļa noteikti bija jau gados. Uzskatīdami, ka draudzes pienākums ir gādāt par atraitnēm, apustuļi iecēla ”septiņus vīrus”, kam bija jārūpējas par to, lai šīs atraitnes ik dienas saņemtu pārtiku. (Apustuļu darbi 6:1—7.)

Apustulis Pāvils uz kristiešu draudzi attiecināja principu ”Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties”. Gados jaunākajam kristiešu pārraugam Timotejam viņš teica: ”Vecāku vīru nerāj, bet pamāci laipni kā tēvu, ..vecākas sievas kā mātes.” (1. Timotejam 5:1, 2.) Lai gan Timotejam bija uzticēta zināma vara arī pār padzīvojušiem kristiešiem, viņš nedrīkstēja izturēties nevērīgi pret vecākiem vīriešiem. Viņam bija jāizturas pret tiem ar cieņu, kā pret tēviem, un līdzīga cieņa viņam draudzē bija jāparāda vecākām sievietēm. Var teikt, ka apustulis Pāvils mudināja Timoteju un tātad arī visus kristiešu draudzes locekļus ”sirmas galvas priekšā piecelties”.

Protams, dievbijīgiem cilvēkiem nav vajadzīgi likumi, lai saprastu, ka pret vecākiem cilvēkiem jāizturas ar cieņu. Piemēram, Bībelē stāstīts par Jāzepu, kas nežēloja līdzekļus, lai uz Ēģipti atvestu savu 130 gadus veco tēvu Jēkabu un paglābtu viņu no bada, kas toreiz plosījās plašā apkaimē. Bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, kopš Jāzeps pēdējo reizi bija redzējis tēvu, un tagad, kad viņi atkal satikās, Jāzeps ”krita viņam ap kaklu un ilgi raudāja pie viņa krūts”. (1. Mozus 46:29.) Izturēdamies ar līdzjūtību un dziļu cieņu pret savu tēvu, kaut arī tolaik par to vēl nebija dots likums, Jāzeps atspoguļoja Dieva viedokli.

Savas kalpošanas laikā arī Jēzus apliecināja rūpes par veciem cilvēkiem. Viņš asi nosodīja reliģiskos vadītājus, kuri uzskatīja par pieņemamu nerūpēties par saviem padzīvojušiem vecākiem reliģisko tradīciju vārdā. (Mateja 15:3—9.) Jēzus ar mīlestību gādāja par savu māti. Kaut gan viņš cieta neaprakstāmas sāpes pie moku staba, viņš parūpējās par to, lai viņa sirmo māti savā gādībā paņemtu apustulis Jānis. (Jāņa 19:26, 27.)

Dievs nepamet savus uzticīgos kalpus

Psalmu dziesminieks lūdza Dievu: ”Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd!” (Psalms 71:9.) Dievs nekad nepamet savus uzticīgos kalpus, pat tad ne, kad viņiem pašiem šķiet, ka viņi vairs nav noderīgi. Psalmu dziesminieks nejutās Jehovas pamests, viņš tikai atzina, ka, gadu nastai pieaugot, viņam pašam aizvien stiprāk jāpaļaujas uz Radītāju. Jehova atbild uz šādu uzticību, atbalstīdams savus kalpus visu viņu mūžu. (Psalms 18:26.) Bieži šāds atbalsts tiek sniegts ar citu kristiešu starpniecību.

Īsi apkopojot, var teikt, ka visiem, kas vēlas godāt Dievu, ir jāgodā veci cilvēki. Padzīvojuši cilvēki ir dārgi Radītāja acīs. Būdami radīti pēc Dieva tēla, centīsimies vienmēr atspoguļot Dieva viedokli šajā jautājumā. (Psalms 71:18.)

[Attēls 23. lpp.]

Kristieši izturas ar cieņu pret gados vecākiem cilvēkiem