TV — ”neuzkrītošais skolotājs”

TELEVĪZIJA dod iespēju daudz ko uzzināt un iemācīties. Ar tās starpniecību mēs iepazīstam zemes, uz kurām paši nekad neaizbrauktu, un cilvēkus, kurus klātienē nekad nesatiktu. Mēs ”ceļojam” pa džungļiem un polārajiem ledus laukiem, pa visaugstākajiem kalniem un okeānu dzīlēm, un mūsu acīm paveras gan bezgala niecīgo atomu pasaule, gan zvaigžņotais izplatījums. Mēs vērojam, kas notiek otrā pasaules malā. Mēs gūstam ieskatu politikā, vēsturē, jaunākajos notikumos un kultūrā. Televīzija atspoguļo cilvēku dzīvi kā spožākajos triumfa brīžos, tā arī pašos traģiskākajos mirkļos. Tā izklaidē, izglīto un reizēm pat iedvesmo.

Tomēr liela daļa TV filmu un raidījumu nav ne labi, ne izglītojoši. Šķiet, visasāko kritiku televīzija saņem tāpēc, ka tajā bagātīgi un klaji tiek rādīts sekss un vardarbība. Piemēram, ASV kādā pētījumā tika konstatēts, ka gandrīz divas trešdaļas TV pārraižu satur vardarbīgas ainas un caurmērā šādas ainas ir vērojamas sešas reizes stundā. Līdz tam laikam, kad jaunietis kļūst pieaudzis, viņš jau ir paspējis noskatīties tūkstošiem epizožu, kurās rādīta vardarbība un slepkavības. Arī seksuālas dabas materiāla televīzijā netrūkst. Divās trešdaļās no visām TV pārraidēm tiek runāts par seksu, un 35 procentos pārraižu rāda seksuālas ainas, turklāt sekss parasti tiek attēlots kā spontāna rīcība, kas nav saistīta ne ar kādu risku un kurā piedalās cilvēki, kas nav precējušies viens ar otru.a

Filmas un raidījumi, kur tiek rādīts sekss un vardarbība, pasaulē ir ļoti pieprasīti. Amerikā ražotās asa sižeta filmas kādu laiku pēc iznākšanas uz lielā ekrāna tiek demonstrētas arī televīzijā, un citu valstu telekompānijas ļoti labprāt pērk to demonstrēšanas tiesības. Šīm filmām nav nepieciešama ne laba aktieru spēle, ne meistarīgi izstrādāts sižets, un tās ir visiem viegli saprotamas. Tajās galvenais ir cīņas, slepkavības, specefekti un sekss, kas notur skatītāju uzmanību. Taču, lai neļautu šai uzmanībai atslābt ilgāku laiku, allaž ir vajadzīgs kaut kas jauns. Skatītājiem viss ātri apnīk, un sensacionālais drīz vien kļūst ikdienišķs. Lai atkal uzkurinātu viņu interesi, filmu ražotāji ķeras pie aizvien lielākām galējībām, cenšoties šokēt un sajūsmināt, un iekļauj filmās aizvien sadistiskākus vardarbības skatus un vētrainākas un klajākas seksa ainas.

Strīdi par TV ietekmi

Kā šāda rakstura filmas un pārraides ietekmē skatītājus? TV kritizētāji uzskata, ka ekrānā vērojamā vardarbība padara cilvēkus agresīvus un mazina viņu līdzjūtību pret vardarbības upuriem reālajā dzīvē. Pēc viņu domām, televīzijā demonstrētās seksa ainas veicina netikumību un grauj morāles principus.

Vai televīzijas skatīšanās tiešām izraisa tādas sekas? Par šo jautājumu jau vairākus gadu desmitus risinās karstas debates. Mēģinot noskaidrot atbildi, ir veikti simtiem pētījumu, un šim tematam ir veltīts tūkstošiem grāmatu un rakstu presē. Strīdi nerimst, jo ir grūti pierādīt, ka viena parādība ir otras parādības cēlonis — piemēram, ka TV vardarbības ainu skatīšanās agrīnā vecumā izraisa fizisku agresivitāti vēlākajos dzīves posmos. To, cik sarežģīti dažkārt ir pierādīt cēlonisko sakarību starp divām parādībām, var ilustrēt ar šādu piemēru: ja cilvēks pirmo reizi mūžā lieto kādas zāles un pēc dažām stundām viņa āda pārklājas ar izsitumiem, ir viegli izdarīt secinājumu, ka alerģisko reakciju ir izraisījušas tieši šīs zāles. Bet reizēm alerģija veidojas pakāpeniski, un tādā gadījumā saskatīt saikni starp alerģiju un konkrēto medikamentu ir daudz grūtāk, jo alerģijai var būt daudzi un dažādi cēloņi.

Tāpat ir grūti neapgāžami pierādīt, ka vardarbība televīzijā izraisa noziedzību un antisociālu uzvedību. Tomēr daudzu pētījumu rezultāti vedina uz domām, ka šāda saikne pastāv. Turklāt reizēm paši noziedznieki atzīst, ka viņu priekšstatus un vardarbīgo rīcību ir iespaidojis televīzijā redzētais paraugs. Bet, no otras puses, dzīves gaitā cilvēki ir pakļauti daudzām ietekmēm. Vardarbīgas datorspēles, draugu un ģimenes locekļu sociālās vērtības, dzīves apstākļi — visi šie faktori var iespaidot noslieci uz agresivitāti.

Ņemot to visu vērā, nav grūti saprast, kāpēc šajā jautājumā pastāv tik pretēji viedokļi. Piemēram, kāds kanādiešu psihologs rakstīja: ”Nekādi zinātniski pierādījumi neapstiprina, ka vardarbība televīzijā padara skatītājus agresīvus vai notrulina viņu reakciju uz vardarbību.” Turpretī Amerikas Psihologu asociācijas Plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības komiteja uzsvēra: ”Nav nekādu šaubu, ka pastāv sakarība starp pastiprinātu vardarbības vērošanu televīzijā un lielāku gatavību akceptēt agresīvu attieksmi un uzvedību.”

Padomāsim par TV

Jāpatur prātā, ka eksperti debatē par pierādījumiem — proti, par to, vai ir iespējams pierādīt, ka vardarbības skatīšanās izraisa vardarbīgu rīcību. Taču nez vai atradīsies daudz cilvēku, kas apgalvotu, ka televīzija nekādi neietekmē mūsu domāšanu un rīcību. Padomāsim par dažiem vienkāršiem faktiem. Reizēm pat viena vienīga fotogrāfija spēj izraisīt mūsos dusmas, sāpes vai prieku. Arī mūzika spēj mūs dziļi saviļņot. Vārdi, pat ja tie ir tikai iespiesti uz papīra, liek mums domāt, just un rīkoties. Cik lielai ir jābūt ietekmei, ja kustīgi attēli, mūzika un vārdi ir meistarīgi savienoti kopā! Nav brīnums, ka zilais ekrāns ir tik valdzinošs. Turklāt tas ir tik viegli pieejams. Kādā grāmatā sacīts: ”Kopš tā laika, kad cilvēki iemācījās izteikt savas domas rakstveidā.., neviens cits no jaunajiem ideju izplatīšanas paņēmieniem nav tik spēcīgi ietekmējis civilizāciju [kā televīzija].”

Uzņēmumi tērē reklāmai miljardiem dolāru gadā, jo viņi zina, ka skatītājus ietekmē tas, ko viņi redz un dzird. Viņi netērētu tādu naudu, ja tikai cerētu, ka reklāmas iedarbosies, — viņi zina, ka tās iedarbojas. Tās pārliecina cilvēkus pirkt viņu produktus. Piemēram, 2004. gadā kokakolas ražotāji savas produkcijas drukātajai, radio un televīzijas reklāmai pasaulē kopumā iztērēja 2,2 miljardus dolāru. Vai iztērētā summa atmaksājās? Togad uzņēmuma ieņēmumi sasniedza gandrīz 22 miljardus dolāru. Reklāmdevēji labi zina, ka viena atsevišķa reklāma varbūt arī neietekmēs cilvēku rīcību, bet, ja publiku turpina apbērt ar reklāmām gadiem ilgi, reklāmas iespaids var būt milzīgs.

Ja 30 sekundes gari reklāmas klipi iespaido mūsu priekšstatus un uzvedību, mēs varam būt droši, ka stundām ilga TV skatīšanās noteikti arī mūs ietekmē. ”Ārēji izskatoties kā pati ikdienišķākā un banālākā izklaide, [televīzija] darbojas kā neuzkrītošs skolotājs,” teikts kādā grāmatā par televīzijas vēsturi (Television—An International History). Citā grāmatā uzsvērts: ”Televīzija maina mūsu domāšanas veidu.” (A Pictorial History of Television.) Ir vērts pajautāt sev: ”Vai man patīk, kā tas, ko es skatos, ietekmē manu domāšanu?”

Tiem, kas kalpo Dievam, šis jautājums ir īpaši svarīgs. Liela daļa no tā, ko rāda televīzijā, ir pretrunā augstajiem principiem un morāles normām, ko māca Bībele. Dzīvesveids un paradumi, kas Bībelē ir nosodīti, televīzijā bieži tiek attēloti kā pieņemami, normāli un mūsdienīgi, turpretī kristīgās vērtības un cilvēki, kas pie tām turas, tiek nonievāti un izsmieti. Kāds pazīstams jurists rakstīja: ”Nepietiek ar to, ka nenormālais tiek padarīts par normu, bet normālais turklāt ir jāpasludina par nenormālu.” Diemžēl ”neuzkrītošais skolotājs” bieži vien čukst ausī: ”Labs ir slikts, un slikts ir labs.” (Jesajas 5:20.)

Tā kā tas, ko mēs skatāmies, ietekmē mūsu domāšanu, ir ļoti uzmanīgi jāizvēlas, ko skatīties un ko ne. Bībelē sacīts: ”Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi.” (Salamana Pamācības 13:20.) Bībeles pētnieks Adams Klārks atzīmēja, ka šie vārdi norāda uz attiecībām, ko raksturo mīlestība un pieķeršanās, un ka cilvēkiem piemīt spēcīga slieksme atdarināt tos, ko viņi mīl. Viņš rakstīja: ”Mēdz teikt: ”Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas tu esi.” Ja mēs zinām, kādu sabiedrību cilvēks sev izvēlas, nav grūti pateikt, kāda ir viņa morāle.” Kā jau bija minēts, vairākums cilvēku daudz laika pavada televīzijas varoņu sabiedrībā, bet šie ”varoņi” lielākoties nekādi nav nosaucami par ”zinīgiem”, — tie ir cilvēki, kurus godprātīgam kristietim pat prātā nenāktu aicināt pie sevis ciemos, ja viņš tos satiktu reālajā dzīvē.

Ja ārsts mums būtu parakstījis spēcīgas zāles, mēs droši vien rūpīgi apsvērtu gan to, kādu labumu tās dos, gan risku, kas varētu būt saistīts ar šī medikamenta lietošanu. Ja mēs iedzertu nepareizās zāles — vai varbūt pat pareizās, tikai pārāk lielā devā —, tās varētu kaitēt mūsu veselībai. To pašu var teikt arī par TV skatīšanos. Secinājums ir viens: ir jābūt ļoti apdomīgiem attiecībā uz to, ko mēs skatāmies.

Dieva iedvesmots, apustulis Pāvils mudināja kristiešus domāt par to, kas ir patiess, svēts, taisns, šķīsts un patīkams, kam laba slava, kas ir tikumīgs un cildināms. (Filipiešiem 4:6—8.) Ja mēs paklausīsim šim padomam, tas palīdzēs mums justies laimīgiem.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 5. lpp.]

”Televīzija ir izgudrojums, kas rada iespēju, ka mūsu pašu dzīvojamā istabā mūs izklaidē cilvēki, kurus mēs negribētu aicināt pie sevis uz mājām.” (Deivids Frosts, britu televīzijas darbinieks.)

[Papildmateriāls 5. lpp.]

KĀPĒC ARĪ BĪBELĒ IR STĀSTĪTS PAR SEKSUĀLĀM ATTIECĪBĀM UN VARDARBĪBU?

Kāda ir starpība starp vardarbības un seksa attēlojumu televīzijā un šo pašu parādību atspoguļojumu Bībelē? Bībelē par vardarbību un seksuālām attiecībām ir stāstīts, lai pamācītu, nevis lai izklaidētu. (Romiešiem 15:4.) Šajā grāmatā ir aprakstīti vēsturiski fakti. Tā mums palīdz saprast Dieva viedokli par dažādiem jautājumiem un mācīties no citu kļūdām.

Lielākajā daļā valstu, kur televīzijā raida reklāmas, sekss un vardarbība TV ekrānos parādās nevis tādēļ, lai kādam kaut ko mācītu, bet gan tādēļ, lai pildītu kāda kabatas. Reklamētāji vēlas piesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, un sekss un vardarbība skatītājiem liek kā apburtiem vērties ekrānā. Iznākums ir likumsakarīgs: cilvēki skatās reklāmas un pērk lietas, kas tiek reklamētas. Ziņu pārraidēs spēkā ir princips ”jo asiņaināk, jo labāk”. Citiem vārdiem, galvenā uzmanība tiek pievērsta tādiem notikumiem kā noziegumi, katastrofas un kari, citus jaunumus atstājot otrajā plānā.

Bībelē tiešām ir aprakstīta arī varmācīga rīcība, taču šī grāmata mudina cilvēkus būt miermīlīgiem un nevis atriebt pāridarījumus, bet risināt konfliktus mierīgā ceļā. Tā konsekventi aizstāv tikumīgu dzīvi. Turpretī par lielu daļu filmu un raidījumu, ko rāda televīzijā, to gan nevar teikt. (Jesajas 2:2—4; 1. Korintiešiem 13:4—8; Efeziešiem 4:32.)

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

TELEVĪZIJA UN BĒRNI

”Balstoties uz pierādījumiem, kas vairāku gadu desmitu garumā uzkrāti zinātniskajos pētījumos, absolūtais vairākums zinātnisko organizāciju un sabiedrības veselības iestāžu ir nonākušas pie secinājuma, ka vardarbības vērošana televīzijā atstāj kaitīgu ietekmi uz bērniem.” (Henrija Kaizera Ģimenes fonds, ASV.)

”[Mēs piekrītam] Amerikas Pediatrijas akadēmijas secinājumam, ka bērni līdz divu gadu vecumam vispār nedrīkstētu skatīties televīziju. Šajā vecumposmā, kad ārkārtīgi intensīvi attīstās smadzenes, bērniem ir vajadzīgas aktīvas rotaļas un saskare ar īstiem cilvēkiem, lai tiktu sekmēta viņu fizisko un sociālo iemaņu attīstība.” (Nacionālais Plašsaziņas līdzekļu un ģimenes institūts, ASV.)

[Attēls 6., 7. lpp.]

Vai man patīk, kā tas, ko es skatos, ietekmē manu domāšanu?