Būt taktiskiem, tomēr principiāliem

TAKTISKUMS ir prasme izturēties tā, lai nevienu neaizvainotu. Būt taktiskam nozīmē zināt, ko un kad teikt ir piedienīgi. Taču tas nenozīmē pieļaut kompromisu principiālos jautājumos vai sagrozīt faktus. Taktiskumu nedrīkst jaukt arī ar bailēm no cilvēkiem. (Sal. Pam. 29:25.)

Vislabākais, ko cilvēks var darīt, lai veidotu takta izjūtu, ir attīstīt gara augļus. Ja cilvēka rīcības galvenais motīvs ir mīlestība, viņš cenšas nevienu neaizkaitināt un vienmēr ir gatavs palīdzēt. Cilvēks, kas ir laipns un lēnprātīgs, cenšas pret visiem būt labs. Miermīlīgs cilvēks dara visu iespējamo, lai saglabātu labas attiecības ar citiem. Un pacietīgs cilvēks spēj saglabāt mieru pat tad, kad citi pret viņu izturas netaktiski. (Gal. 5:22.)

Protams, lai cik taktiski sludinātājs prastu stāstīt labo vēsti, vienmēr būs kāds, kam tā nepatiks. Piemēram, lielākā daļa ebreju, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, bija nocietinājuši savu sirdi, tāpēc Jēzus Kristus viņiem bija kā ”akmens, pār kuŗu krīt, un klints, pie kuŗas piedauzās”. (1. Pēt. 2:7, 8.) Runādams par viņam uzticēto uzdevumu sludināt Valstību, Jēzus teica: ”Uguni esmu nācis mest uz zemi.” (Lūk. 12:49.) Arī mūsdienās vēsts par Jehovas Valstību ir kā uguns, jo tā liek cilvēkiem izvēlēties, vai viņi pakļausies Radītāja augstākajai varai vai ne. Liela daļa cilvēku jūtas aizvainoti, kad viņi uzzina, ka Dieva Valstība drīz iznīcinās ļauno pasauli. Lai kāda būtu cilvēku reakcija, mēs turpinām sludināt, jo gribam paklausīt Dieva pavēlei. Tomēr mēs vienmēr paturam prātā Bībeles padomu: ”Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Rom. 12:18, LB-65r.)

Taktiskums sludināšanā. Situācijas, kurās mums iznāk runāt par to, kam mēs ticam, ir ļoti dažādas. Par savu pārliecību mēs runājam ne tikai sludināšanā, bet arī tad, kad rodas izdevība par to runāt ar saviem radiniekiem un darba vai skolas biedriem. Lai kāda būtu situācija, mums vienmēr jābūt taktiskiem.

Ja mūsu sludināšana izklausīsies pēc morāles lasīšanas, cilvēki droši vien nevēlēsies uzklausīt vēsti par Valstību. Cilvēks, kas nav lūdzis padomu un neuzskata, ka viņam ir nepieciešama mūsu palīdzība, varētu apvainoties, ja viņam rastos priekšstats, ka mēs gribam viņu pamācīt. Lai cilvēkam nerastos šāds priekšstats, ir svarīgi iemācīties veidot draudzīgu sarunu.

Centies sākt sarunu ar kādu jautājumu, kas varētu cilvēku interesēt. Ja tu sarunājies ar darba vai skolas biedru vai ar kādu no radiniekiem, tu droši vien jau zini, par ko viņš interesējas. Ja tu satiec cilvēku pirmo reizi, tu vari sākt sarunu, pieminot kādu jaunumu, ko esi dzirdējis ziņu pārraidē vai lasījis laikrakstā. Ļoti daudziem cilvēkiem šādi jaunumi parasti paliek prātā. Kad tu sludini pa mājām, pievērs uzmanību videi, kādā cilvēki dzīvo. Ēkas apdare, bērnu rotaļlietas pagalmā, reliģiska simbolika, uzlīmes uz automašīnas un daudz kas cits palīdz noteikt, kas cilvēku varētu interesēt. Kad mājas iedzīvotājs ir atvēris durvis un ir sākusies saruna, uzmanīgi ieklausies viņā. Tas, ko viņš stāstīs, vai nu apstiprinās, vai arī liks mainīt priekšstatu par viņa interesēm un uzskatiem, kā arī palīdzēs saprast, kas vēl jāņem vērā, lai viņam būtu vieglāk uzklausīt labo vēsti.

Sarunas gaitā pievērs cilvēka uzmanību tām domām no Bībeles un bībeliskajām publikācijām, kuras attiecas uz jūsu sarunas tematu. Atceries, ka tu nedrīksti būt vienīgais runātājs. (Sal. Māc. 3:7.) Ja cilvēks ir gatavs iesaistīties sarunā, ļauj viņam to darīt. Centies uzzināt viņa viedokli, tad tev būs vieglāk izturēties taktiski.

Pirms tu kaut ko saki, padomā, kā cilvēks to uztvers. Salamana Pamācībās 12:8 ir minēts ”zinīga vīra padoms”. Senebreju izteiciens, kas lietots šajā pantā, liek domāt par tādiem jēdzieniem kā izpratne un apdoma. Tātad ”zinīgs” ir tāds cilvēks, kas rīkojas gudri un labi apdomā, ko viņš teiks. Tās pašas nodaļas 18. pantā ir norādīts, ka cilvēks, ”kas paradis neapdomīgi runāt.., nereti ieduŗ kā ar zobenu”. Aizstāvēt Bībeles patiesību ir iespējams, neaizskarot citu jūtas.

Vienkāršs paņēmiens, kā saglabāt labu kontaktu ar cilvēku, ir uzmanīga vārdu izvēle. Ja tu jūti, ka vārds ”Bībele” atgrūdīs cilvēku, tu vari teikt ”Svētie raksti” vai ”grāmata, kas izdota vairāk nekā 2000 valodās”. Ja tu tomēr atsaucies uz Bībeli, tu vari pajautāt, kāds ir cilvēka viedoklis par šo grāmatu, un turpmākās sarunas gaitā ņemt to vērā.

Būt taktiskam nozīmē arī zināt īsto laiku, kad runāt. (Sal. Pam. 25:11.) Pat ja tu nevari piekrist tam, ko cilvēks saka, nav nekādas vajadzības iebilst pret katru apgalvojumu, kas nav saskaņā ar Bībeli. Tāpat nav saprātīgi mēģināt vienā reizē izstāstīt visu, kas cilvēkam būtu jāzina. Jēzus saviem mācekļiem reiz teica: ”Vēl daudz kas man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest.” (Jāņa 16:12.)

Kad vien tas iespējams, veltī savam sarunas biedram atzinīgus vārdus. Pat tad, ja cilvēki apstrīd to, ko tu saki, bieži vien ir iespējams pateikt kaut ko labu par viņu uzskatiem. Tā rīkojās apustulis Pāvils, kad viņš Atēnu areopāgā sarunājās ar dažādu filozofisku uzskatu piekritējiem, kas apstrīdēja viņa teikto. Vai Pāvils varēja aizstāvēt savus uzskatus, neaizvainojot klausītājus? Pirms šīs sarunas Pāvils bija redzējis daudzos altārus, ko Atēnu iedzīvotāji bija izveidojuši par godu saviem dieviem. Taču Pāvils nevis nosodīja atēniešus par elkdievību, bet uzslavēja viņus par reliģiozitāti. Viņš sacīja: ”Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi.” Ar šiem vārdiem Pāvils panāca to, ka klātesošie bija ar mieru viņu uzklausīt, un daži pēc viņa runas kļuva ticīgi. (Ap. d. 17:18, 22, 34.)

Ja cilvēks tev nepiekrīt, nereaģē pārāk asi. Saglabā mieru un raugies uz iebildumiem kā uz iespēju uzzināt kaut ko vairāk par cilvēka uzskatiem. Izsaki pateicību par to, ka viņš tev atklāti pauž savas domas. Ja cilvēks nesaka neko vairāk kā tikai ”Man ir sava reliģija”, tu vari viņam pieklājīgi pavaicāt: ”Sakiet, lūdzu, vai jūs ticat Dievam kopš bērnības?” Kad cilvēks ir atbildējis, pajautā: ”Kā jūs domājat, vai pienāks laiks, kad visiem cilvēkiem būs viena reliģija?” Tā tev varbūt izdosies aizsākt labu sarunu.

Būt taktiskiem palīdz pareizs viedoklis par sevi. Mēs ne mirkli nešaubāmies, ka Jehovas rīcība ir pareiza, prasības — taisnīgas un vārdi — patiesi, un par to mēs runājam ar pārliecību. Bet kļūt paštaisniem mums nav iemesla. (Sal. Māc. 7:15, 16.) Mēs esam priecīgi, ka zinām patiesību un varam pieredzēt Jehovas svētības, taču mēs apzināmies, ka Jehovas labvēlību pret mums nodrošina viņa lielā žēlastība un mūsu ticība Kristum, nevis mūsu taisnīgums. (Efez. 2:8, 9.) Mēs labi zinām, ka mums sevi pastāvīgi jāpārbauda, lai mēs varētu droši teikt, ka stāvam ticībā. (2. Kor. 13:5.) Tāpēc, stāstot citiem par Dieva prasībām, mēs pazemīgi attiecinām Bībeles padomus arī uz sevi. Mēs nedrīkstam tiesāt savu tuvāko. Jehova ”visu tiesu ir nodevis Dēlam”, un par visu, ko darām, mums būs jāatbild Dieva ieceltajam tiesnesim. (Jāņa 5:22; 2. Kor. 5:10.)

Taktiskums pret ģimenes un draudzes locekļiem. Pats par sevi saprotams, cilvēki, kam mēs sludinām, nav vienīgie, pret kuriem mums jāizturas taktiski. Takta izjūtai, kas veidojas Dieva gara augļu ietekmē, jāizpaužas arī attiecībās ar ģimenes locekļiem. Mīlestībai mūs jāmudina ņemt vērā citu jūtas. Mēs varam mācīties no ķēniņienes Esteres. Kaut arī Esteres vīrs nekalpoja Jehovam, viņa pret to izturējās ar cieņu un rīkojās ļoti gudri, kad viņai bija jārunā par jautājumiem, kas bija saistīti ar Jehovas kalpiem. (Esteres 3.—8. nod.) Taktiskums pret ģimenes locekļiem, kuri nav Jehovas liecinieki, prasa, lai mēs ar savu rīcību parādītu, kā patiesība mūs ir ietekmējusi, nevis uzstājīgi skaidrotu savus reliģiskos uzskatus. (1. Pēt. 3:1, 2.)

Tas pats attiecas uz mūsu attieksmi pret draudzes locekļiem. Mēs labi pazīstam savas draudzes locekļus, taču tas nenozīmē, ka drīkstam būt asi un nepieklājīgi pret viņiem. Būtu aplami domāt, ka draudzes locekļi neapvainosies, jo viņi ir garīgi nobrieduši kristieši. Tikpat nepareizi būtu vadīties pēc devīzes: ”Tāds nu es esmu — es tur neko nevaru darīt.” Tiklīdz mēs pamanām, ka mūsu runas veids aizskar cilvēkus, mums noteikti kaut kas jāmaina. Ja mums ir ”sirsnīga mīlestība citam pret citu”, mēs vienmēr cenšamies ”darīt labu.. ticības biedriem”. (1. Pēt. 4:8, 15; Gal. 6:10.)

Taktiska izturēšanās pret auditoriju. Par to, cik taktiska ir viņu izturēšanās, jādomā arī tiem, kas saka runas draudzes sapulcēs. Cilvēki, kas nāk uz draudzes sapulcēm, ir ļoti dažādi. Ne visi ir sasnieguši vienādu garīgu briedumu. Varbūt daži ir atnākuši uz Valstības zāli pirmo reizi. Iespējams, vairākus klātesošos pašlaik nomāc smagas problēmas, par kurām orators neko nezina. Kā lai viņš panāk, ka neviens no klausītājiem nejustos aizskarts?

Apustulis Pāvils vēstulē Titam rakstīja, lai brāļi ”nevienu nepulgo, ..izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību”. (Tit. 3:2.) Sargies, ka tavā runā neparādītos pazemojoši apzīmējumi, ko cilvēki lieto, runājot par citu tautību pārstāvjiem. (Atkl. 7:9, 10.) Runā atklāti par Jehovas prasībām un paskaidro, kāpēc ir labi tās ievērot, bet vairies no nievājošām piezīmēm, kas varētu aizskart cilvēkus, kuri vēl nav pilnībā saskaņojuši savu dzīvi ar Jehovas likumiem. Mudini klausītājus arvien labāk izprast, kāda ir Dieva griba, un darīt to, kas viņam patīkams. Iekļauj savā runā ne tikai padomus, bet arī sirsnīgus un atzinīgus vārdus. Centies panākt, lai tava runas maniere un balss tonis liecinātu par mīlestību, kādai jāpastāv starp ticības biedriem. (1. Tes. 4:1—12; 1. Pēt. 3:8.)