”Viņš mācījās paklausību”

1., 2. Kāpēc mīlošam tēvam ir prieks par sava dēla paklausību, un kā viņa jūtas var salīdzināt ar to, ko jūt Jehova?

TĒVS raugās laukā pa logu, vērodams savu dēlēnu, kas spēlē bumbu kopā ar draugiem. Pēkšņi bumba no pagalma izripo ārā uz ielas, un zēns ar žēlu skatienu to pavada. Viens no puikām viņu mudina skriet pakaļ bumbai, bet viņš pakrata galvu. ”Es nedrīkstu to darīt,” zēns saka. Tēvs klusībā pasmaida.

² Kāpēc dēla uzvedība tā iepriecina tēvu? Viņš savam dēlam ir piekodinājis vienam pašam neiet uz ielas. Ja puisēns paklausa šim aizliegumam, turklāt pat nezinot, ka tētis viņu vēro, tad tēvs var būt pārliecināts, ka viņa dēls mācās paklausību un līdz ar to ir pasargāts no daudzām briesmām. Tēva jūtas var salīdzināt ar to, ko jūt mūsu debesu Tēvs — Jehova. Dievs zina: lai mēs paliktu viņam uzticīgi un pieredzētu brīnišķīgo nākotni, ko viņš mums ir sagatavojis, mums ir jāiemācās paļauties uz viņu un būt paklausīgiem. (Salamana Pamācības 3:5, 6.) Tāpēc viņš mums ir devis vislabāko no visiem skolotājiem.

3., 4. Kādā ziņā Jēzus ”mācījās paklausību” un tika ”padarīts pilnīgs”? Paskaidrojiet ar piemēru.

³ Bībelē par Jēzu ir teikts kaut kas pārsteidzošs: ”Kaut arī viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību no tā, ko izcieta, un, padarīts pilnīgs, ir sagādājis mūžīgu glābšanu visiem, kas viņam paklausa.” (Ebrejiem 5:8, 9.) Šis Dēls neaprakstāmi ilgu laiku bija dzīvojis debesīs. Viņš bija redzējis, kā Sātans un citi dumpīgie eņģeļi kļūst nepaklausīgi Dievam, taču pats nebija tiem pievienojies. Dieva iedvesmotā pravietojumā uz pirmdzimto Dēlu ir attiecināti vārdi: ”Es neesmu bijis stūrgalvīgs.” (Jesajas 50:5, LB-26.) Bet kā Dēls, kas jau tā it visā bija paklausīgs, varēja ”mācīties paklausību”? Kā viņš, kas jau bija pilnīgs, tika ”padarīts pilnīgs”?

⁴ To var paskaidrot ar piemēru. Kādam kareivim ir dzelzs zobens. Kaut arī tas vēl nav pārbaudīts kaujā, tas ir parocīgs un prasmīgi veidots. Tomēr karavīrs apmaina šo zobenu pret citu, kas izgatavots no rūdīta tērauda. Jaunais zobens jau ir sekmīgi izmantots kaujā. Vai tā nav gudra maiņa? Līdzīgi ir ar Jēzu: pirms nākšanas uz zemi viņa paklausība Dievam bija nevainojama, taču pēc kalpošanas šeit viņa paklausība ieguva pilnīgi citu kvalitāti. Nu tā bija pārbaudīta, it kā ”rūdīta”, pierādīta pārbaudījumos, ar kādiem Jēzus nekad nebūtu saskāries debesīs.

 5. Kāpēc Jēzus paklausībai bija tik liela nozīme, un kas tālāk apskatīts šajā nodaļā?

⁵ Paklausībai bija ļoti liela nozīme tajā, kas Jēzum bija jāpaveic uz zemes. Jēzus bija ”pēdējais Ādams”, un viņam bija jāizdara tas, ko neizdarīja pirmais cilvēks, — jāpaliek paklausīgam Dievam Jehovam, turklāt arī pārbaudījumos. (1. Korintiešiem 15:45.) Taču Jēzus paklausība nebija mehāniska. Viņš paklausīja ar visu savu prātu, sirdi un dvēseli un darīja to ar prieku. Tēva gribas pildīšana viņam bija svarīgāka pat par ēdienu! (Jāņa 4:34.) Kas mums palīdzēs būt tikpat paklausīgiem kā Jēzus? Ļoti vērtīgi ir pārdomāt viņa motīvus. Ja mūsu rīcības motīvi būs tādi paši kā viņam, tad mums būs vieglāk pretoties kārdinājumiem un pildīt Dieva gribu. Vēl šajā nodaļā stāstīts, ko iegūst cilvēks, kas paklausībā līdzinās Kristum.

6., 7. Kāpēc Jēzus bija paklausīgs Dievam?

⁶ Jēzus paklausība nāca no sirds. Kā uzzinājām trešajā nodaļā, viņš bija sirdī pazemīgs. Lepni un augstprātīgi cilvēki domu par vajadzību kādam paklausīt uztver ar nicinājumu, turpretī pazemība palīdz labprāt paklausīt Jehovam. (2. Mozus 5:1, 2; 1. Pētera 5:5, 6.) Jēzus paklausības pamatā bija arī tas, ko viņš mīlēja un ko viņš ienīda.

⁷ Par visu vairāk Jēzus mīlēja savu debesu Tēvu Jehovu; par to sīkāk stāstīts trīspadsmitajā nodaļā. Tieši šī mīlestība Jēzum lika izjust bijību pret Dievu. Viņa mīlestība pret Jehovu bija tik liela un godbijība tik dziļa, ka viņš bijās izdarīt kaut ko tādu, kas nebūtu patīkams viņa Tēvam. Bijība pret Dievu bija viens no iemesliem, kāpēc Jēzus lūgšanas tika uzklausītas. (Ebrejiem 5:7.) Bijība pret Jehovu spilgti iezīmē arī Jēzus, mesiāniskā ķēniņa, valdīšanu. (Jesajas 11:3.)

8., 9. Kāda, atbilstoši pravietojumam, bija Jēzus attieksme pret taisnību un netaisnību, un kā tā kļuva redzama?

⁸ Mīlestība pret Jehovu sevī ietver arī naidu pret to, ko Jehova nīst. Lūk, piemēram, kā pravietiski tiek uzrunāts mesiāniskais ķēniņš: ”Tu mīli taisnību un ienīsti netaisnību, tāpēc tas Kungs, tavs Dievs, tevi svaidījis ar prieka eļļu kā nevienu no taviem bērniem [”biedriem”, LB-26].” (Psalms 45:8; Ebrejiem 1:9.) Jēzus ”biedri” bija citi valdnieki no ķēniņa Dāvida dzimtas. Jēzum ir iemesls priecāties par savu svaidīšanu vairāk nekā jebkuram no tiem. Kāpēc tā ir? Viņš saņem daudz lielāku balvu, un viņa valdīšana dod nesalīdzināmi lielāku labumu. Viņš tiek atalgots, jo mīlestība pret taisnību un naids pret netaisnību viņu mudina visā paklausīt Dievam.

⁹ Kā kļuva redzama Jēzus attieksme pret taisnību un netaisnību? Varam atcerēties, cik līksms Jēzus kļuva, kad viņa sekotāji sludināšanā paklausīja viņa norādījumiem un guva labas sekmes. (Lūkas 10:1, 17, 21.) Savukārt tad, kad Jeruzālemes iedzīvotāji atkal un atkal nevēlējās viņam paklausīt un noraidīja viņa mēģinājumus tiem palīdzēt, Jēzus izjūtas bija pilnīgi pretējas — viņš raudāja pilsētas dumpīguma dēļ. (Lūkas 19:41, 42.) Ne laba, ne slikta rīcība Jēzu neatstāja vienaldzīgu.

10. Kādas jūtas mums sevī jāveido pret labo un pret ļauno, un kā tas ir iespējams?

¹⁰ Pārdomājot, kā jutās Jēzus, mēs varam pārbaudīt sevi un izdibināt, kas mūs rosina paklausīt Jehovam. Lai gan esam nepilnīgi, mēs varam attīstīt īstu mīlestību pret labo un patiesu naidu pret ļauno. Mums jālūdz Jehova, lai viņš mums palīdz izjust to pašu, ko izjūt viņš un viņa Dēls. (Psalms 51:12.) Bez tam mums jāvairās no visa, kas šīs jūtas vājinātu. Ļoti būtiski ir rūpīgi izvēlēties, kā mēs izklaidējamies un ar kādiem cilvēkiem kopā pavadām laiku. (Salamana Pamācības 13:20; Filipiešiem 4:8.) Ja mums izdosies panākt, ka mūsu motīvi ir tādi paši kā Kristum, tad mūsu paklausība Dievam nebūs tikai formāla. Mēs darīsim to, kas ir pareizs, jo no sirds to vēlēsimies, un sargāsimies no sliktas rīcības nevis aiz bailēm, ka mūs pieķers, bet aiz patiesas nepatikas pret ļaunumu.

11., 12. a) Kas ar Jēzu notika viņa kalpošanas sākumā? b) Kā Sātans vispirms kārdināja Jēzu, un kādu viltību viņš izmantoja?

¹¹ Jēzus naids pret grēku tika pārbaudīts jau pašā viņa kalpošanas sākumā. Pēc savas kristīšanas viņš 40 dienas un naktis pavadīja tuksnesī un neko neēda. Neilgi pirms šī laikposma beigām ieradās Sātans, lai kārdinātu Jēzu, turklāt darīja to ļoti viltīgi. (Mateja 4:1—11.)

¹² Vispirms Sātans sacīja: ”Ja tu esi Dieva dēls, liec šiem akmeņiem kļūt par maizi!” (Mateja 4:3.) Kā Jēzus jutās pēc ilgās gavēšanas? Bībelē ir skaidri teikts: ”Viņš sajutās izsalcis.” (Mateja 4:2.) Tātad Sātans izmantoja cilvēka dabisko vēlmi būt paēdušam, tīšuprāt izvēlēdamies tādu brīdi, kad Jēzus bija fiziski novājināts. Jāpievērš uzmanība arī Sātana dzēlīgajai frāzei: ”Ja tu esi Dieva dēls...” Sātans lieliski zināja, ka Jēzus ir ”pirmdzimtais no visa radītā”. (Kolosiešiem 1:15.) Taču Jēzus nepieļāva, ka Sātans viņu izaicinātu uz nepaklausību. Viņš zināja, ka Dieva griba nav tāda, lai viņš izmantotu savu varu savtīgos nolūkos, tāpēc viņš atteicās to darīt, apliecinādams, ka pazemīgi paļaujas uz Jehovas gādību un vadību. (Mateja 4:4.)

13.—15. a) Kā Sātans otro un trešo reizi kārdināja Jēzu, un kāda bija Jēzus reakcija? b) Kas liecina, ka Jēzus ne uz mirkli nedrīkstēja zaudēt modrību, lai Sātans viņu neuzveiktu?

¹³ Lai kārdinātu Jēzu otro reizi, Sātans viņu aizveda augstu uz tempļa mūra. Tur, viltīgi sagrozīdams Dieva Rakstos teikto, Sātans mudināja Jēzu sarīkot izrādi un mesties lejā, tā ka palīgā vajadzētu steigties eņģeļiem. Kurš gan no ļaudīm, kas bija sapulcējušies templī, pēc šāda brīnuma vēl uzdrīkstētos apšaubīt, ka Jēzus ir apsolītais Mesija? Un, ja cilvēki, redzot kaut ko tik iespaidīgu, atzītu Jēzu par Mesiju, vai gan viņš nevarētu izvairīties no daudzām grūtībām un ciešanām? Droši vien tā arī būtu. Taču Jēzus zināja, ka Jehovas griba ir tāda, lai Mesija veiktu savu darbu pazemīgi, nevis ar dažādām ārišķībām censtos panākt, lai cilvēki viņam notic. (Jesajas 42:1, 2.) Arī šoreiz Jēzus nebija ar mieru neklausīt Jehovam. Slava viņam neko nenozīmēja.

¹⁴ Bet varbūt iedarbīgāks būtu kārdinājums ar varu? Sātans mēģināja vēl trešo reizi un piedāvāja Jēzum visas pasaules valstis, ja Jēzus viņu vienu reizi pielūgtu. Vai Jēzus nopietni apsvēra šo piedāvājumu? Viņa atbilde skanēja: ”Ej projām, Sātan!” Pēc tam Jēzus piebilda: ”Ir rakstīts: ”Pielūdz tikai Jehovu, savu Dievu, un kalpo vienīgi viņam.”” (Mateja 4:10.) Nekas nevarēja Jēzu piespiest pielūgt citu dievu. Lai kāda vara un ietekme šajā pasaulē viņam tiktu piedāvāta, tas viņu nevarēja pamudināt uz nepaklausību.

¹⁵ Vai Sātana uzbrukumi līdz ar to bija galā? Tajā brīdī viņš devās projām, kā Jēzus bija pavēlējis. Taču Lūkas evaņģēlijā minēts, ka Sātans ”atstāja viņu līdz citam izdevīgam brīdim”. (Lūkas 4:13.) Vēlāk Sātans meklēja citas izdevības pārbaudīt un kārdināt Jēzu, un tā tas turpinājās līdz pašām beigām. Bībelē sacīts, ka Jēzus tika ”visādi pārbaudīts”. (Ebrejiem 4:15.) Viņš ne uz mirkli nedrīkstēja zaudēt modrību, un to pašu var teikt par mums.

16. Kā Sātans mūsdienās kārdina Dieva kalpus, un kā mēs varam stāties viņam pretī?

¹⁶ Arī tagad Sātans kārdina Dieva kalpus. Diemžēl savas nepilnības dēļ mēs bieži kļūstam par vieglu mērķi šādiem uzbrukumiem. Sātans viltīgi izmanto cilvēku savtīgumu, lepnumu un varaskāri. Cenzdamies ievilināt mūs materiālisma slazdā, viņš var pat apelēt pie visām šīm īpašībām vienlaikus. Tāpēc ir svarīgi laiku pa laikam mierīgi un godīgi pārbaudīt sevi. Būtu ieteicams pārdomāt, kas ir teikts 1. Jāņa vēstules 2. nodaļas 15.—17. pantā. Vai nav noticis tā, ka šai pasaulei raksturīgās miesas vēlmes, tiekšanās pēc mantas un vēlēšanās iespaidot citus kaut kādā mērā ir vājinājušas mūsu mīlestību pret debesu Tēvu? Mēs nedrīkstam aizmirst, ka šīs pasaules dienas ir skaitītas, un tas pats attiecas uz tās valdnieku — Sātanu. Noraidīsim viņa viltīgos mēģinājumus panākt, ka mēs sagrēkotu! Sekosim mūsu Kunga piemēram, jo viņš ”neizdarīja nevienu grēku”. (1. Pētera 2:22.)

17. Ar kādu attieksmi Jēzus paklausīja savam Tēvam, un kādu iebildumu daži varbūt izsaka?

¹⁷ Paklausība nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai negrēkot — Kristus darīja visu, ko Tēvs viņam lika. Viņš pats sacīja: ”Es allaž daru to, kas viņam patīk.” (Jāņa 8:29.) Paklausība Jēzum sagādāja patiesu prieku. Tiesa, kāds varētu iebilst: Jēzum nemaz nebija tik grūti būt paklausīgam, jo viņš bija atbildīgs tikai Jehovas priekšā un Jehova ir pilnīgs, savukārt mums bieži nākas paklausīt nepilnīgiem cilvēkiem, kam pieder vara. Taču patiesībā arī Jēzus bija paklausīgs nepilnīgiem cilvēkiem, kam piederēja vara.

18. Kādu paklausības piemēru Jēzus rādīja, kad vēl bija bērns?

¹⁸ Kamēr Jēzus nebija pieaudzis, vara pār viņu bija viņa vecākiem, Jāzepam un Marijai, kas bija nepilnīgi cilvēki. Jādomā, Jēzus labāk par citiem bērniem saskatīja savu vecāku trūkumus. Bet vai viņš izrādīja tiem savu nepatiku un rīkojās pretrunā ar Dieva norādījumiem par bērnu vietu ģimenē, sākdams pamācīt vecākus, kā būtu jārūpējas par ģimeni? Lūk, kas par divpadsmitgadīgo Jēzu lasāms Lūkas evaņģēlija 2. nodaļas 51. pantā: ”Viņš.. bija tiem paklausīgs.” Ar savu paklausību Jēzus rādīja lielisku priekšzīmi gados jauniem kristiešiem, kas cenšas klausīt saviem vecākiem un izturēties pret tiem ar pienācīgu cieņu. (Efesiešiem 6:1, 2.)

19., 20. a) Kādās situācijās Jēzum bija jāpakļaujas nepilnīgiem cilvēkiem, un kāpēc tas nebija viegli? b) Kāpēc patiesajiem kristiešiem mūsdienās jāklausa tiem, kas organizē draudzes darbību?

¹⁹ Ja runa ir par paklausību nepilnīgiem cilvēkiem, Jēzus saskārās ar grūtībām, kādas patiesajiem kristiešiem mūsdienās nav jāpieredz. Viņš dzīvoja īpašā laikā. Jehova ilgi bija atzinis jūdu reliģisko sistēmu ar tās templi Jeruzālemē un priesteriem, bet nu bija pienācis laiks, kad tai bija jātiek atmestai un tās vietā bija jānāk kristiešu draudzei. (Mateja 23:33—38.) Daudzi jūdu reliģiskie vadītāji mācīja no grieķu filozofijas aizgūtas nepatiesības. Templī iedzīvošanās kāre bija sasniegusi tādu pakāpi, ka Jēzus to nosauca par ”laupītāju midzeni”. (Marka 11:17.) Vai Jēzus tāpēc negāja templī un neapmeklēja sinagogas? Nē, viņš ņēma vērā, ka Jehova vēl nebija atcēlis pastāvošo kārtību. Līdz brīdim, kad Dievs iejaucās un ieviesa izmaiņas, Jēzus paklausīgi devās uz templi svētkos un gāja sinagogā. (Lūkas 4:16; Jāņa 5:1.)

²⁰ Ja Jēzus bija paklausīgs Dievam tādos apstākļos, patiesajiem kristiešiem mūsdienās vēl jo vairāk ir pamats būt paklausīgiem. Mēs dzīvojam pavisam citos laikos — tagad ir atjaunota tīrā pielūgsme, kā tas jau sen bija paredzēts. Dievs ir solījis, ka viņš nekad neļaus Sātanam aptraipīt savu tīro tautu. (Jesajas 2:1, 2; 54:17.) Protams, kristiešu draudzē dažkārt jāsastopas ar grēkiem un nepilnībām. Bet vai būtu pieļaujams, ka ar citu kļūdām kāds sāktu attaisnot savu nepaklausību Jehovam un, piemēram, pārstātu apmeklēt sapulces vai kļūtu kritiski noskaņots pret draudzes vecākajiem? Nekādā gadījumā! Mēs, gluži otrādi, no visas sirds atbalstām tos, kas organizē draudzes darbību. Mēs paklausīgi apmeklējam kristiešu sapulces un kongresus un liekam lietā tur dzirdētos padomus, kuru pamatā ir Bībele. (Ebrejiem 10:24, 25; 13:17.)

21. Kā Jēzus rīkojās, kad cilvēki viņu mudināja neklausīt Dievam, un ko mēs no tā varam mācīties?

²¹ Jēzus nekad nepieļāva, ka cilvēki, pat draugi, kam bija vislabākie nodomi, traucētu viņam paklausīt Jehovam. Reiz, kad apustulis Pēteris mēģināja pārliecināt savu Kungu, ka viņam nav nepieciešams ciest un mirt, Jēzus izlēmīgi noraidīja Pētera labi domāto, bet aplamo padomu pasaudzēt sevi. (Mateja 16:21—23.) Arī mūsdienās Jēzus sekotāji bieži pieredz, ka viņu radinieki, gribēdami tikai labu, pūlas viņus atrunāt no paklausības Dieva likumiem un principiem. Bet mēs, tāpat kā Jēzus sekotāji pirmajā gadsimtā, esam pārliecināti, ka ”mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem”. (Apustuļu darbi 5:29.)

22. Uz kādu jautājumu Jēzus deva atbildi, un kā viņš to izdarīja?

²² Kad tuvojās Jēzus nāve, viņa paklausība tika pārbaudīta visaugstākajā mērā. Tajā drūmajā dienā ”viņš mācījās paklausību” vārda visdziļākajā nozīmē. Jēzus rīkojās nevis pēc sava, bet pēc sava Tēva prāta. (Lūkas 22:42.) Līdz ar to viņš visā pilnībā palika uzticīgs Dievam. (1. Timotejam 3:16.) Jēzus deva skaidru atbildi uz jautājumu, kas bija pastāvējis jau ilgi: vai pilnīgs cilvēks ir spējīgs paklausīt Jehovam pat pārbaudījumos? To nebija izdarījis ne Ādams, ne Ieva. Tad piedzima Jēzus, dzīvoja uz zemes un nomira, izgaisinādams visas šaubas, vai cilvēks spēj būt pilnībā paklausīgs. Tas, kurš ir izcilākais no visa, ko Jehova radījis, skaidrāk par skaidru parādīja, kāda ir atbilde uz strīdus jautājumu. Viņš bija paklausīgs pat tad, kad paklausība maksāja neiedomājami dārgi.

23.—25. a) Kā paklausība ir saistīta ar uzticību Dievam? Paskaidrojiet ar piemēru. b) Par ko stāstīts nākamajā nodaļā?

²³ Paklausība liecina par uzticību un padevību Jehovam. Būdams paklausīgs, Jēzus saglabāja nevainojamu uzticību Dievam, un tas nāca par labu visiem cilvēkiem. (Romiešiem 5:19.) Jehova bagātīgi atalgoja Jēzu. Ja klausīsim savam Kungam, Kristum, Jehova atalgos arī mūs. Paklausība Kristum var dot ”mūžīgu glābšanu”. (Ebrejiem 5:9.)

²⁴ Turklāt nevainojama uzticība jau pati par sevi ir ieguvums. Salamana Pamācību grāmatā, 10. nodaļas 9. pantā, ir teikts: ”Kas nevainīgi dzīvo, dzīvo droši.” Ja uzticību salīdzinātu ar māju, kas būvēta no ķieģeļiem, tad ikviens darbs, kurā izpaužas paklausība, būtu kā atsevišķs ķieģelis. Ķieģelis pats par sevi var likties nenozīmīgs, taču katram no tiem ir sava vieta un sava vērtība. Saliekot daudzus ķieģeļus kopā, veidojas kaut kas nesalīdzināmi vērtīgāks. Tāpat, ja mūsu rīcībā vienmēr atspoguļojas paklausība, vienā darbā pēc otra, dienu no dienas un gadu no gada, ar laiku mēs uzbūvējam skaistu ”māju” — tā ir mūsu uzticība Dievam.

²⁵ Paklausība, kas parādās ilgākā laikposmā, liek domāt par kādu citu īpašību — izturību. Nākamajā nodaļā stāstīts, ko no Jēzus var mācīties šajā ziņā.