Dzīvot saskaņā ar mūsu veltīšanos ’ik dienas’
”Ja kāds grib man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ.” (LŪKAS 9:23)
1. Kāds ir viens no veidiem, kā mēs, kristieši, varam noteikt savas sekmes?
”VAI mēs patiešām esam cilvēki, kas ir gatavi ziedoties?” Pēc Džona Kenedija, Amerikas Savienoto Valstu 35. prezidenta, vārdiem, atbilde uz šo jautājumu ir mēraukla, kā noteikt valstsvīra veiksmi. Šim jautājumam var būt arī dziļāka nozīme: tā var būt mēraukla, lai noteiktu, kādas sekmes mēs gūstam, būdami kristieši.
2. Kā vārds veltīšanās ir skaidrots kādā vārdnīcā?
2 Bet kas tad ir ziedošanās jeb veltīšanās? Vārdnīca Webster’s Ninth New Collegiate Dictionary atbilstošo angļu valodas vārdu skaidro šādi: ’nodošana dievišķai būtnei vai svētai izmantošanai vai ar to saistītais rituāls’, ’nodošana vai nošķiršana īpašam mērķim’, ’uzupurēšanās’. Šķiet, Džons Kenedijs izmantoja šo vārdu, domādams ”uzupurēšanos”. Kristietim veltīšanās nozīmē daudz vairāk.
3. Kas ir kristiešu veltīšanās?
3 Jēzus Kristus teica saviem mācekļiem: ”Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu [”moku stabu”, NW] un sekot man.” (Mateja 16:24.) Veltīt sevi Dieva gribas pildīšanai nenozīmē vienkārši svētdienā veikt kādu reliģisku rituālu vai darīt to, apmeklējot kādu pielūgsmes vietu. Dieva gribas pildīšanai jāpakārto visa dzīve. Būt par kristieti nozīmē aizliegt sevi jeb atteikties no sevis, kalpojot tam pašam Dievam, kam kalpoja Jēzus Kristus, — Jehovam. Turklāt kristietis nes savu ”moku stabu”, izturēdams jebkādas ciešanas, kas var rasties tāpēc, ka viņš ir Kristus sekotājs.
Pilnīga priekšzīme
4. Ko nozīmēja Jēzus kristīšanās?
4 Kad Jēzus bija uz Zemes, viņš parādīja, ko nozīmē sevi veltīt Jehovam. Viņa attieksmi izteica vārdi: ”Upuŗus un dāvanas tu neesi gribējis, bet miesu tu man esi radījis.” Tad viņš piebilda: ”Raugi, es nāku [—] grāmatā par mani ir rakstīts — tavu prātu darīt, ak Dievs!” (Ebrējiem 10:5—7.) Tā kā Jēzus piederēja pie tautas, kas jau bija veltījusies Jehovam, viņš bija veltīts Dievam jau no dzimšanas. Taču, sākdams savu kalpošanu uz Zemes, viņš lika sevi kristīt, ar to parādot, ka viņš ir gatavs pildīt Jehovas gribu, kas attiecībā uz viņu nozīmētu arī ziedot savu dzīvību kā izpirkuma upuri. Tādā veidā viņš parādīja kristiešiem priekšzīmi: darīt visu, kas ir Jehovas griba.
5. Kā Jēzus parādīja priekšzīmīgu viedokli par materiālām lietām?
5 Pēc savas kristīšanas Jēzus gāja tādu dzīves ceļu, kura iznākums bija upura nāve. Viņu neinteresēja tas, kā nopelnīt daudz naudas vai dzīvot vieglu dzīvi. Gluži pretēji, viņa dzīvē galvenā bija kalpošana. Jēzus mudināja savus mācekļus ’dzīties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības’, turklāt viņš pats dzīvoja saskaņā ar šiem vārdiem. (Mateja 6:33.) Reiz viņš pat teica: ”Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.” (Mateja 8:20.) Viņš būtu varējis pamainīt savas mācības tā, lai varētu izspiest naudu no saviem sekotājiem. Būdams namdaris, viņš būtu varējis veltīt kādu kalpošanai paredzētu laiku, lai izgatavotu brīnišķīgu koka izstrādājumu, tad to pārdot, un viņam papildus būtu daži sudraba gabali. Bet viņš neizmantoja savu prasmi, lai kļūtu turīgs. Vai mums, Dieva kalpotājiem, kas viņam esam veltījušies, ir tāds pats pareizs viedoklis par materiālām lietām, kāds bija Jēzum? (Mateja 6:24—34.)
6. Kā mēs, līdzīgi Jēzum, varam būt Dievam veltījušies kalpotāji, kas labprāt uzupurējas?
6 Uzskatīdams kalpošanu Dievam par vissvarīgāko dzīvē, Jēzus nemeklēja savu labumu. Viņa dzīve trīsarpus gadu ilgās kalpošanas laikā bija nepārtraukta uzupurēšanās. Reiz pēc aizņemtas dienas, kad nebija bijis laika pat paēst, Jēzus bija gatavs mācīt cilvēkus, kas ”bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”. (Mateja 9:36; Marka 6:31—34.) Lai gan Jēzus bija ”no ceļa piekusis”, viņš uzsāka sarunu ar samarieti, kas bija atnākusi pie Jēkaba akas Ziharā. (Jāņa 4:6, 7, 13—15.) Citu cilvēku labklājību Jēzus vienmēr uzskatīja par svarīgāku nekā savējo. (Jāņa 11:5—15.) Mēs varam viņam līdzināties, labprāt upurēdamies, lai kalpotu Dievam un citiem. (Jāņa 6:38.) Ja mēs domāsim nevis par to, kā izdarīt tikai pašu nepieciešamāko, bet gan par to, kā patiešām varam sagādāt prieku Dievam, tad mēs dzīvosim saskaņā ar mūsu veltīšanos.
7. Kā mēs, līdzīgi Jēzum, varam vienmēr sniegt godu Jehovam?
7 Palīdzēdams cilvēkiem, Jēzus nekādā ziņā nemēģināja pievērst uzmanību sev. Jēzus bija veltījies Dievam, lai pildītu viņa gribu. Tāpēc viņš vienmēr pārliecinājās, vai viņa Tēvs, Jehova, saņem visu godu par jebko, kas bija paveikts. Kad kāds priekšnieks viņu uzrunāja ar vārdiem ”Labo mācītāj”, lietodams vārdu ”labs” kā titulu, Jēzus viņam aizrādīja: ”Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu.” (Lūkas 18:18, 19; Jāņa 5:19, 30.) Vai mēs, līdzīgi Jēzum, nekavējoties atsakāmies pieņemt mums sniegto godu un sniedzam to Jehovam?
8. a) Kā Jēzus, būdams veltījies Dievam, nošķīrās no pasaules? b) Kā mums viņam jālīdzinās?
8 Visas savas pašaizliedzīgās dzīves laikā uz Zemes Jēzus parādīja, ka viņš ir nodevies kalpošanai Dievam. Viņš sevi saglabāja tīru, lai varētu sevi sniegt kā ’bezvainīgu un nevainojamu jēru’ par izpirkuma upuri. (1. Pētera 1:19; Ebrējiem 7:26.) Jēzus ievēroja visus Mozus Likuma priekšrakstus, tādā veidā izpildīdams Likumu. (Mateja 5:17; 2. Korintiešiem 1:20.) Viņš dzīvoja saskaņā ar paša mācīto morāli. (Mateja 5:27, 28.) Neviens nevarēja pamatoti apsūdzēt Jēzu, ka viņam būtu slikti motīvi. Tiešām, viņš ’ienīda netaisnību’. (Ebrējiem 1:9.) Būdami Dieva vergi, saglabāsim savu dzīvi un pat motīvus tīrus Jehovas acīs, tāpat kā to darīja Jēzus.
Brīdinoši piemēri
9. Uz kādiem brīdinošiem piemēriem Pāvils atsaucās, un kāpēc mums tie jāpārdomā?
9 Pretēji Jēzus piemēram notikumi ar israēliešiem mums ir par brīdinājumu. Pat pēc tam kad viņi paziņoja, ka darīs visu, ko Jehova viņiem licis, viņi nepildīja Dieva gribu. (Daniēla 9:11.) Apustulis Pāvils rosināja kristiešus mācīties no tā, kas notika ar israēliešiem. Tagad sīkāk apskatīsim dažus notikumus, uz kuriem Pāvils atsaucās savā pirmajā vēstulē korintiešiem, un padomāsim, no kādām lamatām mūsdienās jāizvairās Dieva kalpiem, kas viņam ir veltījušies. (1. Korintiešiem 10:1—6, 11.)
10. a) Kā israēlieši ’iekāroja ļaunu’? b) Kāpēc otrajā reizē, kad israēlieši kurnēja par ēdienu, no viņiem tika prasīta lielāka atbildība, un ko mēs no tā varam mācīties?
10 Pirmām kārtām Pāvils mūs brīdināja, lai ”neiekārojam ļaunu”. (1. Korintiešiem 10:6.) Šis brīdinājums mums, iespējams, atgādina to reizi, kad israēlieši žēlojās, ka viņu vienīgais ēdiens ir manna. Jehova viņiem sūtīja paipalas. Līdzīgs notikums bija bijis apmēram gadu iepriekš Sina tuksnesī — tieši pirms tam, kad israēlieši paziņoja par savu veltīšanos Jehovam. (2. Mozus 16:1—3, 12, 13.) Bet šajā reizē situācija nebija gluži tāda pati. Kad Jehova pirmo reizi bija sagādājis paipalas, viņš nebija saucis israēliešus pie atbildības par kurnēšanu. Taču šoreiz apstākļi bija atšķirīgi. ”Gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms kā tā bija apēsta, kad tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām.” (4. Mozus 11:4—6, 31—34.) Kas bija mainījies? Viņi tagad piederēja pie tautas, kas bija veltījusies Dievam, un viņiem bija jāatbild par savu rīcību. Tāpēc, ka viņi nenovērtēja Jehovas gādību, viņi sāka žēloties par Jehovu, lai gan bija solījušies darīt visu, ko Jehova bija teicis! Mūsdienās ir līdzīga žēlošanās par Jehovas galdu. Daži nenovērtē to, kā Jehova mūs apgādā garīgi ar ’uzticīgā un gudrā kalpa’ starpniecību. (Mateja 24:45—47.) Taču atceries: tas, ka esam veltījuši sevi Dievam, mums liek ar pateicību pieminēt, ko Jehova ir darījis mūsu labā, un pieņemt Jehovas sniegto garīgo barību.
11. a) Kā israēlieši apgānīja Jehovas pielūgsmi, kalpodami elkiem? b) Kā mūs var ietekmēt kaut kas līdzīgs elku pielūgsmei?
11 Tālāk Pāvils brīdināja: ”Netopiet arī par elku kalpiem, kā daži no tiem.” (1. Korintiešiem 10:7.) Ir skaidrs, ka šeit apustulis atsaucās uz to reizi, kad israēlieši pielūdza teļu tieši pēc tam, kad bija noslēguši derību ar Jehovu pie Sinaja kalna. Tu varbūt saki: ”Es sevi esmu veltījis Jehovam, es nekad nepielūgšu kādu elku.” Taču pievērs uzmanību, ka israēlieši, pēc viņu domām, nepārtrauca pielūgt Jehovu; tomēr viņi sāka darīt kaut ko Dieva acīs pretīgu — pielūgt teļu. Kas bija saistīts ar šo pielūgsmi? Cilvēki upurēja teļa priekšā, un tad viņi ”apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties”. (2. Mozus 32:4—6.) Mūsdienās daži varbūt apgalvo, ka pielūdzot Jehovu. Taču viņu dzīvē vissvarīgākais, iespējams, ir nevis pielūgt Jehovu, bet gan baudīt to, ko piedāvā pasaule, un viņi mēģina tam pakārtot savu kalpošanu Jehovam. Tiesa, tā nav tik liela galējība kā zelta teļa godināšana, bet būtībā atšķirība nav liela. Ja kāds padara par dievu pats savas iekāres, tas nozīmē, ka viņš nepavisam nedzīvo saskaņā ar savu veltīšanos Jehovam. (Filipiešiem 3:19.)
12. Ko mēs, apskatot notikumu, kad israēlieši pielūdza Baālu Peoru, mācāmies par to, ko nozīmē aizliegt sevi?
12 Nākamais gadījums, ko Pāvils minēja par brīdinājumu, arī bija saistīts ar sava veida izklaidēšanos. ”Arī nepadosimies netiklībai, kā daži no tiem darījuši un krita vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši.” (1. Korintiešiem 10:8.) Israēlieši, moābiešu meitu piedāvātās amorālās baudas vilināti, sāka pielūgt Baālu Peoru Sitimā. (4. Mozus 25:1—3, 9.) Aizliegt sevi, lai pildītu Jehovas gribu, nozīmē arī pieņemt viņa normas par to, kas ir tīrs morālā ziņā. (Mateja 5:27—30.) Šajā pagrimušo normu laikmetā mums tiek atgādināts, ka mums jābūt tīriem, mēs nedrīkstam aptraipīties ne ar kādu amorālu rīcību un mums jāpakļaujas Jehovas varai izlemt, kas ir labs un kas — slikts. (1. Korintiešiem 6:9—11.)
13. Kā mēs no Pinehasa piemēra varam saprast, ko sevī ietver veltīšanās Jehovam?
13 Lai gan daudzi iekrita netiklības lamatās Sitimā, daži dzīvoja atbilstoši tam, ka tauta bija veltījusies Jehovam. Viens no viņiem — Pinehass — izcēlās ar savu dedzību. Kad Pinehass ieraudzīja kādu israēliešu virsaiti atvedam uz savu telti midianiešu sievieti, viņš uzreiz paņēma savā rokā šķēpu un izdūra tiem abiem cauri. Jehova teica Mozum: ”Pinehass.. ir novērsis manu dusmu kvēli no Israēla bērniem ar to, ka viņš iedegās savā dusmu kaislībā [”nepacieta pilnīgi nekādu sāncensību ar mani”, NW] viņu vidū; tāpēc, neskatoties uz manu dusmu kvēli, Es neesmu pilnīgi iznīcinājis Israēla bērnus.” (4. Mozus 25:11.) Nepaciest pilnīgi nekādu sāncensību ar Jehovu — lūk, ko nozīmē ziedošanās. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka to vietu, kas mums savās sirdīs jāatvēl Jehovam, aizņemtu kaut kas cits. Dedzība par Jehovu mūs arī mudinās saglabāt draudzi tīru — nepaciest rupjus morāles normu pārkāpumus, bet darīt tos zināmus vecākajiem.
14. a) Kā israēlieši kārdināja Jehovu? b) Kā pilnīga veltīšanās Jehovam mums palīdz ’nepagurt’?
14 Pāvils norādīja vēl uz citu brīdinošu piemēru: ”Nekārdināsim to Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām.” (1. Korintiešiem 10:9.) Pāvils te runāja par to reizi, kad israēlieši, ’ceļā kļuvuši nepacietīgi’, žēlojās Mozum par Dievu. (4. Mozus 21:4.) Vai tu kādreiz pieļauj tādu kļūdu? Kad tu veltījies Jehovam, vai tu domāji, ka Harmagedons ir ar roku aizsniedzams? Vai ir izrādījies, ka Jehovas pacietība ir lielāka, nekā tu biji domājis? Atceries, ka mēs sevi neesam veltījuši Jehovam tikai uz kādu laiku vai tikai līdz Harmagedonam. Mēs sevi esam veltījuši uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc ”nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim”. (Galatiešiem 6:9.)
15. a) Pret ko israēlieši kurnēja? b) Kā tas, ka esam veltījušies Jehovam, mūs mudinās cienīt teokrātisko vadību?
15 Beigās Pāvils brīdināja no kurnēšanas pret Jehovas ieceltiem kalpiem. (1. Korintiešiem 10:10.) Kad 10 no 12 izlūkiem, kas bija aizsūtīti uz Kanaānas zemi, atnesa sliktas ziņas, israēlieši sāka ļoti kurnēt pret Mozu un Āronu. Viņi pat runāja, ka jāieceļ cits vadītājs Mozus vietā un jādodas atpakaļ uz Ēģipti. (4. Mozus 14:1—4.) Vai mūsdienās mēs atzīstam to vadību, ko Jehova mums sniedz, izmantojot svēto garu? Redzot bagātīgi klāto garīgo galdu, par ko gādā uzticīgā un gudrā kalpa grupa, mums ir skaidrs, ko Jēzus izmanto, lai izdalītu ”barību savā laikā”. (Mateja 24:45.) Ja mēs no visas sirds esam veltījušies Jehovam, tad mums jāciena viņa ieceltie kalpi. Nekad nekļūsim līdzīgi dažiem mūsdienu kurnētājiem, kas ir pievērsušies kādam jaunam vadītājam, lai viņš tos, tēlaini izsakoties, vestu atpakaļ pasaulē.
Vai es daru visu iespējamo?
16. Kādus jautājumus Dievam veltījušies kalpotāji, iespējams, vēlētos sev uzdot?
16 Ja israēlieši būtu atcerējušies, ka viņu veltīšanās Jehovam ir bezierunu veltīšanās, tad viņi nebūtu izdarījuši tādas smagas kļūdas. Pretēji neuzticīgajiem israēliešiem Jēzus Kristus līdz galam dzīvoja saskaņā ar savu veltīšanos. Būdami Kristus sekotāji, mēs cenšamies ziedoties no visas sirds, tāpat kā to darīja Jēzus, un tāpēc mēs ’vairs nedzīvojam cilvēku kārībām, bet Dieva gribai’. (1. Pētera 4:2; salīdzināt 2. Korintiešiem 5:15.) Mūsdienās Jehovas griba ir tāda, lai ”visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”. (1. Timotejam 2:4.) Ar tādu domu prātā mums jāsludina ”šis valstības evanģelijs”, pirms nāk gals. (Mateja 24:14.) Cik daudz spēka mēs veltījam kalpošanai? Iespējams, mēs vēlamies sev uzdot jautājumu: ”Vai es daru visu iespējamo?” (2. Timotejam 2:15.) Apstākļi ir atšķirīgi. Jehova ir priecīgs, ja cilvēks viņam kalpo ”pēc tā, kas viņam ir, ne pēc tā, kas viņam nav”. (2. Korintiešiem 8:12, LB-26; Lūkas 21:1—4.) Nevienam nebūtu jāspriež, cik dziļi un patiesi kāds cits cilvēks sevi veltī Dievam. Katram pašam jāapsver, kādā mērā viņš veltījas Jehovam. (Galatiešiem 6:4.) Mūsu mīlestībai pret Jehovu mūs jāpamudina sev uzdot jautājumu: ”Kā es varu iepriecināt Jehovu?”
17. Kā savstarpēji ir saistīta vēlēšanās ziedoties un pateicība? Mini piemēru.
17 Pieaugot mūsu pateicībai Jehovam, mūsu vēlēšanās viņam ziedoties kļūst spēcīgāka. Kāds 14 gadu vecs zēns Japānā sevi veltīja Jehovam un simboliski to attēloja ar kristīšanos ūdenī. Vēlāk viņš vēlējās iegūt augstāko izglītību un kļūt par zinātnieku. Viņam nekad nenāca prātā doma par pilnas slodzes kalpošanu, bet, būdams Dievam veltījies kalpotājs, viņš nevēlējās pamest Jehovu un viņa redzamo organizāciju. Lai īstenotu savu ar karjeru saistīto mērķi, viņš mācījās universitātē. Tur viņš redzēja, ka universitātes absolventi ir spiesti veltīt visu dzīvi saviem uzņēmumiem vai studijām. Viņš sev jautāja: ”Ko gan es šeit daru? Vai tiešām es varu dzīvot tādu pašu dzīvi un ziedoties laicīgajam darbam? Vai tad es jau neesmu veltījis sevi Jehovam?” Atjaunojis pateicību, viņš kļuva par pastāvīgo pionieri. Izpratne par veltīšanos bija kļuvusi dziļāka, un tā viņu pamudināja sirdī apņemties, ka viņš dosies uz jebkuru vietu, kur viņš būtu vajadzīgs. Šis kristietis apmeklēja Kalpošanas mācību skolu, pēc kuras viņš saņēma norīkojumu kalpot par misionāru citā valstī.
18. a) Kādā mērā mūsu veltīšanās Jehovam skar mūsu dzīvi? b) Kādu atalgojumu mēs varam saņemt, veltījot sevi Jehovam?
18 Veltīšanās skar visu mūsu dzīvi. Mums jāaizliedz sevi un ’ik dienas’ jālīdzinās Jēzum. (Lūkas 9:23.) Tā kā esam aizlieguši sevi, mēs neprasīsim Jehovam, lai viņš mums dotu atvaļinājumu. Mēs dzīvojam atbilstoši tiem principiem, ko Jehova ir devis saviem kalpiem. Pat tādās jomās, kur mēs paši varam izdarīt izvēli, būtu derīgi vērst uzmanību uz to, vai mēs no visas sirds ziedojam savu dzīvi Jehovam. Ja mēs kalpojam Jehovam ik dienas, darot visu iespējamo, lai viņam sagādātu prieku, mēs gūsim sekmes kristiešu dzīvē, un Jehova — Tas, kas ir cienīgs, lai viņam veltītos no visas sirds, — mūs svētīs, atzinīgi uzsmaidot.
Vai tu vari paskaidrot?
◻ Ko veltīšanās nozīmēja Jēzum Kristum?
◻ Kāpēc mēs nedrīkstam kurnēt pret Jehovu?
◻ Kā mēs varam izvairīties no tā, lai, pašiem nemanot, nekļūtu par elku kalpiem?
◻ Kas mums jāatceras, lai ’nepagurtu’, pildot Dieva gribu?
[Attēls 16. lpp.]
Kristieši, kas sevi ir veltījuši Dievam, ’nepiekūst, labu darīdami’