Kā paskubināt uz mīlestību un labiem darbiem

”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, ..cits citu paskubinādami [”iedrošinādami”, NW], un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (EBRĒJIEM 10:24, 25)

 1., 2. a) Kāpēc agrīnajiem kristiešiem savās sapulcēs bija svarīgi gūt mierinājumu un uzmundrinājumu? b) Kāds Pāvila padoms norādīja uz vajadzību sapulcēties?

VIŅI satikās slepenībā, saspiedušies cieši kopā aiz aizslēgtām durvīm. Ārpusē visapkārt draudēja briesmas. Viņu Vadonim, Jēzum, tikko publiski bija izpildīts nāvessods, un viņš savus sekotājus bija brīdinājis, ka pret tiem neizturēsies labāk kā pret viņu. (Jāņa 15:20; 20:19.) Bet mācekļi noteikti vismaz jutās drošāk, kad bija kopā un pusbalsī runāja par Jēzu, ko viņi visi bija mīlējuši.

² Gadiem ritot, kristieši sastapās ar visdažādākajiem pārbaudījumiem un vajāšanām. Viņi, tāpat kā pirmie mācekļi, sapulcēdamies guva mierinājumu un uzmundrinājumu. Tāpēc apustulis Pāvils rakstīja Ebrējiem 10:24, 25: ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami [”iedrošinādami”, NW], un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.”

 3. Kāpēc tu teiktu, ka vārdi Ebrējiem 10:24, 25 nozīmē vairāk nekā tikai pavēli, lai kristieši pulcētos?

³ Šie vārdi nozīmē daudz vairāk nekā tikai pavēli pulcēties arī turpmāk. Šie vārdi ir Dieva noteiktas normas, kas attiecas uz visām kristiešu sapulcēm, faktiski, uz katru reizi, kad kristieši sanāk kopā. Mūsdienās, kad mēs skaidri redzam to, ka tuvojas Jehovas diena, mūsu sapulcēm vairāk nekā jebkad jābūt drošam patvērumam, stiprinājuma un uzmundrinājuma avotam, jo pieaug šīs ļaunās sistēmas izraisītais spiediens un briesmas. Ko mēs varam darīt, lai tas tā būtu? Lai to uzzinātu, rūpīgi izpētīsim Pāvila vārdus, uzdodot trīs galvenos jautājumus: ko nozīmē ’vērot citam citu’? Ko nozīmē ’paskubināt uz mīlestību un labiem darbiem’? Un kā mēs šajos grūtajos laikos varam ’iedrošināt cits citu’?

”Vērosim cits citu”

 4. Ko nozīmē ’vērot citam citu’?

⁴ Kad Pāvils kristiešus rosināja ’vērot citam citu’, viņš izmantoja grieķu valodas darbības vārdu katanoeō, kas ir vispārzināmā vārda ievērot pastiprinātā forma. Izdevumā Theological Dictionary of the New Testament ir rakstīts, ka šis vārds nozīmē ’ar visu savu prātu pievērsties kādam objektam’. Pēc V. E. Vaina vārdiem, tas var nozīmēt arī ’pilnīgi izprast, rūpīgi pārdomāt’. Tātad kristieši, ’vērojot cits citu’, ne tikai virspusēji raugās uz otru, bet izmanto visas savas prāta spējas un cenšas ieskatīties dziļāk. (Salīdzināt Ebrējiem 3:1.)

 5. Kādas ir dažas cilvēku rakstura iezīmes, ko varbūt nav tik viegli ievērot, bet kāpēc mums tās jāņem vērā?

⁵ Mums būtu jāatceras, ka cilvēkā ir daudz kas vairāk nekā tikai tas, ko var uzzināt, pavirši paskatoties uz viņa vai viņas ārējo izskatu, darbiem un personību. (1. Samuēla 16:7.) Bieži aiz klusas dabas var slēpties dziļas jūtas vai brīnišķīga humora izjūta. Turklāt cilvēku pagātne ir ļoti dažāda. Daži savā dzīvē ir pieredzējuši drausmīgus notikumus; citi tagad pārcieš kaut ko tādu, ko mums pat grūti būtu iedomāties. Cik gan bieži notiek, ka aizkaitinājums, ko izraisa kāda brāļa vai māsas rakstura iezīme, izgaist, kad mēs vairāk uzzinām par šī cilvēka pagātni vai viņa dzīves apstākļiem. (Salamana Pamācības 19:11.)

 6. Kā mēs varam labāk iepazīt cits citu, un kāds var būt tā iznākums?

⁶ Protams, tas nenozīmē, ka mums nelūgtiem būtu jājaucas citu personiskajās darīšanās. (1. Tesaloniķiešiem 4:11.) Tomēr mēs noteikti varam parādīt, ka interesējamies par citiem. Tas nozīmē vairāk nekā tikai apsveicināties Ķēniņvalsts zālē. Kāpēc gan neizvēlēties kādu, ko tu gribētu labāk iepazīt, un neparunāt ar viņu pāris minūtes pirms vai pēc sapulces? Vēl labāk to darīt, ’parādot viesmīlību’ un uzaicinot savās mājās vienu vai divus draugus uz kādu vieglu maltīti. (Romiešiem 12:13.) Parādi interesi. Klausies. Daudz ko var uzzināt, tikai pajautājot, kā brālis vai māsa ir iepazinuši un iemīlējuši Jehovu. Vēl vairāk tu vari uzzināt, sadarbojoties kalpošanā no mājas uz māju. Ja mēs šādi vērosim cits citu, tad mums būs vieglāk attīstīt patiesas brālīgas jūtas un savstarpēju sapratni. (Filipiešiem 2:4; 1. Pētera 3:8.)

’Paskubiniet cits citu’

 7. a) Kā cilvēkus ietekmēja Jēzus mācīšanas veids? b) Kas padarīja viņa mācīšanas veidu tik iespaidīgu?

⁷ Ja mēs vērojam cits citu, tad mēs labāk varam paskubināt, rosināt kādu rīkoties. Kristiešu vecākajiem šajā ziņā ir īpaši svarīga nozīme. Par kādu reizi, kad Jēzus runāja ar daudziem cilvēkiem, mēs lasām: ”Ļaudis izbrīnījās par viņa mācību.” (Mateja 7:28.) Kādu citu reizi pat tie karavīri, kas bija sūtīti, lai Jēzu arestētu, devās atpakaļ un teica: ”Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” (Jāņa 7:46.) Kas Jēzus mācīšanas veidu padarīja tik iespaidīgu? Vai pārmērīga emocionalitāte? Nē, Jēzus runāja ar cieņu. Taču viņš vienmēr centās aizsniegt savu klausītāju sirdis. Tāpēc, ka Jēzus vēroja cilvēkus, viņš precīzi zināja, kā viņus iedvesmot. Viņš izmantoja spilgtas, vienkāršas līdzības, kuras atspoguļoja ikdienas dzīves notikumus. (Mateja 13:34.) Tāpat arī tiem, kam mūsu sapulcēs ir uzdevumi, jālīdzinās Jēzum, pasniedzot viņiem uzticētās programmas daļas ar siltumu un entuziasmu, — tā šīs runas pamudinās klausītājus. Tāpat kā Jēzus, mēs varam veltīt laiku, lai atrastu tādas līdzības, kas ir atbilstošas mūsu klausītājiem un aizsniegtu viņu sirdis.

 8. Kā Jēzus paskubināja ar savu priekšzīmi, un kā mēs šajā ziņā viņam varam līdzināties?

⁸ Kalpojot mūsu Dievam, mēs visi varam cits citu paskubināt ar savu piemēru. Jēzus noteikti paskubināja savus klausītājus. Viņš mīlēja kristīgo kalpošanu un to cildināja. Jēzus teica, ka tā viņam ir kā ēdiens. (Jāņa 4:34; Romiešiem 11:13.) Tāds entuziasms var aizraut. Vai tu arī vari parādīt savu prieku kalpošanā? Stāsti citiem draudzē uzmundrinošus gadījumus, bet pievērs sevišķu uzmanību tam, lai nerunātu lielīgā tonī. Kad tu citus uzaicini strādāt kopā ar tevi, centies viņiem palīdzēt patiesi priecāties par iespēju stāstīt par mūsu vareno Radītāju — Jehovu. (Salamana Pamācības 25:25.)

 9. a) Kā mums nevajadzētu paskubināt citus un kāpēc? b) Kam jābūt mūsu motīvam, kad veltījam savus spēkus kalpošanā Jehovam?

⁹ Taču uzmanies, lai tu citus nepaskubinātu nepareizi. Piemēram, mēs, paši to neapzinādamies, citiem varam likt sajusties vainīgiem, ka viņi nedara vairāk. Iespējams, mēs netīši viņus varam nokaunināt, nelabvēlīgi salīdzinādami ar citiem, kuru kalpošana ir redzamāka, vai mēs varbūt pat nosakām stingras normas un noniecinām tos, kas tās nesasniedz. Izmantojot jebkuru no šīm metodēm, cilvēku var pamudināt kādu laiku rīkoties, tomēr Pāvils nerakstīja, ka ’jāpaskubina uz vainas apziņu un labiem darbiem’. Nē, mums jāpaskubina uz mīlestību, tad sekos darbi, kas tiks paveikti ar labiem motīviem. Nevienam galvenais motīvs nedrīkst būt domas: ko citi draudzē nodomātu par viņu, ja viņš pilnīgi neattaisnotu to cerības. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 9:6, 7.)

10. Kāpēc mums jāatceras, ka mēs nevaldām pār citu cilvēku ticību?

¹⁰ Paskubināt nenozīmē citam citu kontrolēt. Lai gan Dievs apustulim Pāvilam bija devis lielu varu, Pāvils pazemīgi atgādināja korintiešu draudzei: ’Mēs nevaldām pār jūsu ticību.’ (2. Korintiešiem 1:24.) Ja mēs, līdzīgi viņam, pazemīgi atzīsim, ka mūsu pienākums nav noteikt, cik daudz citiem jādara kalpošanā Jehovam, vai arī viņu vietā pieņemt personiskas dabas lēmumus, kas katram jāpieņem saskaņā ar savu sirdsapziņu, tad mēs nekļūsim ’pārliecīgi taisni’, nezaudēsim prieku, nekļūsim pārlieku stingri, negatīvi vai tādi, kam patīk izvirzīt visādus noteikumus. (Salamans Mācītājs 7:16.) Šādas īpašības neuzmundrina, tās nomāc.

11. Kas israēliešus pamudināja dot ziedojumus, kad tika celta saiešanas telts, un kā kaut kas līdzīgs var notikt mūsdienās?

¹¹ Mēs vēlamies kalpošanā Jehovam visus savus spēkus veltīt ar tādu pašu garu, ar kādu senie israēlieši deva ziedojumus, kad tie bija vajadzīgi, lai uzceltu saiešanas telti. Otrā Mozus 35:21 var lasīt: ”Ikviens, ko sirds skubināja un kam bija labs prāts, nāca un atnesa savu upuŗa dāvanu saiešanas telts celšanai.” Viņus nebija piespiedis kāds ārējs spēks, bet bija pamudinājis iekšējs spēks, kas nāca no sirds. Patiesībā ebreju valodā šo vārdu tiešā nozīme ir šāda: ”ikviens, kura sirds viņu iedvesmoja,” deva šādas dāvanas. (Kursīvs mūsu.) Centīsimies arī turpmāk iedvesmot cits cita sirdi, kad vien mēs esam kopā. Jehovas gars var izdarīt pārējo.

’Iedrošiniet cits citu’

12. a) Kādas ir dažas grieķu valodas vārda nozīmes, kurš tulkots kā iedrošināt? b) Kā Ījaba draugi parādīja, ka viņi nav spējīgi Ījabu iedrošināt? c) Kāpēc mums jāatturas tiesāt citam citu?

¹² Kad Pāvils rakstīja, ka mums ’jāiedrošina citam citu’, viņš izmantoja grieķu vārda parakaleō formu, kurš var nozīmēt arī ’stiprināt, mierināt’. Grieķu valodas tulkojumā Septuaginta šis pats vārds ir lietots Ījaba 29:25, kur par Ījabu ir teikts, ka viņš iepriecina noskumušos. Taču, kad pats Ījabs atradās smagos pārbaudījumos, viņš nesaņēma šādu uzmundrinājumu. Ījaba trīs ”mierinātāji” bija tā aizrāvušies ar tiesāšanu un moralizēšanu, ka viņi Ījabu nesaprata un arī neizjuta pret viņu līdzjūtību. Nevienā savā runā viņi ne reizi negriezās pie Ījaba, uzrunājot viņu vārdā. (Pretstatīt Ījaba 33:1, 31.) Šie trīs ”mierinātāji” neapšaubāmi raudzījās uz Ījabu vairāk kā uz problēmu, nevis kā uz cilvēku. Nav brīnums, ka Ījabs vīlies izsaucās: ”Kaut tikai jūsu dvēseles būtu manas dvēseles vietā.” (Ījaba 16:4.) Tāpēc, ja tu vēlies kādu iedrošināt, jūti līdzi! Netiesā. Romiešiem 14:4 ir teikts: ”Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs [”Jehova”, NW] spēj viņu stiprināt.”

13., 14. a) Par kādu pamatpatiesību mums jāpārliecina mūsu brāļi un māsas, lai viņus iepriecinātu? b) Kā eņģelis stiprināja Daniēlu?

¹³ Viena no vārda parakaleō formām un ar to saistītais lietvārds 2. Tesaloniķiešiem 2:16, 17 ir tulkots kā iepriecināt un ieprieca: ”Bet viņš pats, mūsu Kungs Jēzus Kristus, un Dievs mūsu Tēvs, kas mūs ir mīlējis un savā žēlastībā mums devis mūžīgo iepriecu un labu cerību, lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā.” Pievērs uzmanību — Pāvils domu par mūsu sirds iepriecināšanu saista ar pamatpatiesību, ka Jehova mūs mīl. Tātad mēs varam iedrošināt un iepriecināt cits citu, apstiprinot šo svarīgo patiesību.

¹⁴ Reiz pravietis Daniēls pēc tam, kad bija redzējis baismīgu parādību, bija tik ļoti satraukts, ka viņš teica: ”Mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs.” Jehova sūtīja eņģeli, kas vairākas reizes atgādināja Daniēlam, ka Dievam viņš ir ’ļoti mīļš’. Kā tas ietekmēja Daniēlu? Daniēls teica eņģelim: ”Tu mani stiprināji.” (Daniēla 10:8, 11, 19.)

15. Kā vecākajiem un ceļojošajiem pārraugiem jālīdzsvaro uzslavas un aizrādījumi?

¹⁵ Bet var arī citādi iedrošināt. Uzslavē! Ir ļoti viegli ļauties kritiskai un asai attieksmei. Tiesa, ir gadījumi, kad jāaizrāda, un it sevišķi šis pienākums ir draudžu vecākajiem un ceļojošajiem pārraugiem. Taču šiem brāļiem nāktu par labu, ja viņus cienītu tāpēc, ka viņi sniedz sirsnīgu uzmundrinājumu, nevis meklē kļūdas.

16. a) Kāpēc, uzmundrinot nomāktos, bieži vien nepietiek vienkārši paskubināt, lai viņi vairāk piedalās kalpošanā Jehovam? b) Kā Jehova palīdzēja Ēlijam, kad viņš jutās nomākts?

¹⁶ Iedrošinājums sevišķi ir vajadzīgs nomāktajiem, un Jehova gaida no mums, kristiešiem, īpaši no vecākajiem, lai mēs šādiem cilvēkiem palīdzētu. (Salamana Pamācības 21:13.) Ko mēs varam darīt? Iespējams, šādu situāciju nevar atrisināt, vienkārši iesakot darīt vairāk kalpošanā Jehovam. Kāpēc? Tāds ieteikums var likt saprast, ka viņu nomāktība ir tāpēc, ka viņi pietiekami nepiedalās kalpošanā. Bet parasti tas tā nav. Pravieti Ēliju reiz bija pārņēmusi tik dziļa nomāktība, ka viņš vēlējās mirt; taču tas bija laiks, kad viņš bija ārkārtīgi aizņemts kalpošanā Jehovam. Kā Jehova pret viņu izturējās? Viņš sūtīja eņģeli, lai sniegtu praktisku palīdzību. Ēlija izstāstīja Jehovam, kas uz sirds, atklādams, ka viņš jūtas tikpat nevērtīgs kā viņa mirušie tēvi un domā, ka viss viņa darbs ir bijis veltīgs un viņš ir pilnīgi viens. Jehova Ēliju uzklausīja un mierināja, parādot savu spēku bijību iedvesošā veidā un apliecinot, ka Ēlija nepavisam nav viens un ka darbs, ko viņš ir uzsācis, tiks pabeigts. Jehova arī apsolīja dot Ēlijam biedru, ko viņš varētu apmācīt, un kas vēlāk varētu viņu aizstāt. (1. Ķēniņu 19:1—21.)

17. Kā vecākais var uzmundrināt cilvēku, kas pret sevi ir pārmērīgi kritisks?

¹⁷ Cik tas bija uzmundrinoši! Arī mums līdzīgi jāuzmundrina tie mūsu vidū, kam ir pārdzīvojumi. Centies viņus izprast klausīdamies! (Jēkaba 1:19.) Sniedz mierinājumu no Rakstiem, pielāgodams to katra individuālajām vajadzībām. (Salamana Pamācības 25:11; 1. Tesaloniķiešiem 5:14.) Lai uzmundrinātu tos, kas ir pārmērīgi kritiski pret sevi, vecākie var laipni sniegt pierādījumus no Bībeles, ka Jehova viņus mīl un novērtē.a Pārrunas par izpirkuma maksu var ļoti iedrošināt tos, kas jūtas nekam nederīgi. Tādam cilvēkam, kas dziļi pārdzīvo kādu pagātnē izdarītu grēku, varbūt ir jāparāda, ka tad, ja viņš patiesi ir nožēlojis grēkus un pilnīgi pārtraucis šādu rīcību, viņš ir attīrīts ar izpirkuma maksas palīdzību. (Jesajas 1:18.)

18. Kā būtu jāizmanto mācība par izpirkumu, lai uzmundrinātu kādu, kas ir cietis no pāridarījuma, piemēram, izvarošanas?

¹⁸ Protams, vecākais pārdomās katru atsevišķu gadījumu, lai šo mācību izmantotu pareizi. Apdomā tādu piemēru: dzīvnieku upuri, kas tika prasīti Mozus Likumā, lai izpirktu visus grēkus, pravietiski norādīja uz Kristus izpirkuma upuri. (3. Mozus 4:27, 28.) Taču nebija nekādu prasību, ka personai, kas cietusi no izvarošanas, jāsniedz upuris par grēku. Likumā bija teikts, ka ’nekas nav jādara’, lai viņu sodītu. (5. Mozus 22:25—27.) Bet vai, runājot ar tādu māsu, kurai kāds ir uzbrucis un viņu izvarojis un kura tāpēc jūtas netīra un bezvērtīga, būtu pareizi uzsvērt, ka viņai ir vajadzīgs izpirkums, lai viņu attīrītu no šī grēka? Noteikti nē. Viņa nav izdarījusi grēku ar to, ka viņai uzbruka. Grēkoja izvarotājs, un viņam ir nepieciešama attīrīšana. Taču to mīlestību, ko parādīja Jehova un Kristus, sagādājot izpirkumu, var izmantot kā pierādījumu, ka citas personas grēks nav padarījis viņu netīru Dieva acīs, ka viņa ir dārga Jehovam un Dievs vēl arvien viņu mīl. (Salīdzināt Marka 7:18—23; 1. Jāņa 4:16.)

19. Kāpēc mums nebūtu jādomā, ka katra tikšanās ar mūsu brāļiem un māsām būs uzmundrinoša, bet kas mums jāapņemas?

¹⁹ Lai kādi apstākļi būtu cilvēka dzīvē, lai kādi sāpīgi pārdzīvojumi aptumšotu viņa pagātni, viņam būtu jāspēj rast uzmundrinājumu Jehovas tautas draudzē. Un viņš to varēs rast, ja ikviens no mums vienmēr, kad esam kopā, centīsies vērot, paskubināt un iedrošināt cits citu. Bet mēs esam nepilnīgi, un tāpēc mums visiem tomēr reizi pa reizei neizdodas tā rīkoties. Šad tad mēs neizbēgami sagādāsim citiem vilšanos un dažreiz pat sāpināsim cits citu. Centies nepievērst daudz uzmanības citu kļūdām šajā ziņā. Ja tavas uzmanības centrā būs pārējo trūkumi, tad tu riskēsi kļūt pārlieku kritisks pret draudzi un pat riskēsi iekrist tajā pašā slazdā, no kura Pāvils mūs sevišķi brīdināja, proti: mūsu sapulču pamešana. Lai tas nekad nenotiek! Tāpēc, ka šī vecā sistēma kļūst aizvien bīstamāka un nospiedošāka, cieši apņemsimies darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai padarītu mūsu satikšanās reizes sapulcēs stiprinošas — un jo vairāk, redzot tuvojamies Jehovas dienu!

[Zemsvītras piezīme]

Kā tu atbildētu?

◻ Kāpēc ir tik svarīgi, lai mūsu sapulces un tikšanās reizes šajās pēdējās dienās būtu uzmundrinošas?

◻ Ko nozīmē vērot citam citu?

◻ Ko nozīmē paskubināt citam citu?

◻ Ko sevī ietver citu iedrošināšana?

◻ Kā tam, kas ir nomākts un nospiests, var sniegt uzmundrinājumu?

[Attēls 15. lpp.]

Viesmīlība mums palīdz labāk iepazīt citam citu

[Attēls 17. lpp.]

Kad Ēlija bija nomākts, Jehova viņu laipni mierināja