Jehova ir uzticīgs
PASTĀSTĪJIS PĪTERS PELISERS
Bija 1985. gada decembris. Mūsu satraukums auga augumā, kad sākām nolaisties Nairobi (Kenija) starptautiskajā lidostā. Iebraucot pilsētā uzplūda atmiņas, ko bija pamodinājušas pazīstamas ainavas un skaņas.
MĒS bijām ieradušies Kenijā, lai apmeklētu Jehovas liecinieku apgabala kopsanāksmi ”Uzticīgie kalpotāji”. Pirms divpadsmit gadiem mēs ar sievu bijām spiesti atstāt Keniju, jo mūsu sludināšana tika aizliegta. Toreiz mēs te dzīvojām Bētelē — tā sauc Jehovas liecinieku filiāles. Mūs gaidīja patiešām patīkams pārsteigums, kad to atkal apmeklējām!
Bētelē gatavot pusdienas palīdzēja kāda jauna lieciniece, kuru mēs pazinām kopš tā laika, kad viņai bija divi gadi. Vismaz seši cilvēki Bēteles ģimenes locekļu vidū bija tādi, ko mēs pazinām, kad viņi vēl bija bērni. Kāds tas bija prieks — redzēt viņus jau pieaugušus kopā ar savām ģimenēm un visus vēl arvien aktīvus kalpošanā! Mūsu Dievs Jehova bija rūpējies par viņiem, kā apsolīts Bībelē: ”Labajam Tu parādi sevi kā labu.” (2. Samuēla 22:26.) Es redzēju, kāds pretstats ir starp jaunību, kāda bija man, un šo jauniešu pilnvērtīgo dzīvi.
Bezmērķīga jaunība
Es piedzimu 1918. gada 14. augustā Anglijā, Skārboro. Divus gadus vēlāk mana māte un pusmāsa aizbrauca uz Kanādu, un nākamos trīs gadus es dzīvoju kopā ar tēvu, viņa māsu un māti. Kad man bija pieci gadi, māte mani nolaupīja un aizveda uz Monreālu (Kanāda). Pēc četriem gadiem viņa mani atsūtīja atpakaļ uz Angliju, lai es dzīvotu pie tēva un ietu skolā.
Māte un pusmāsa man rakstīja apmēram divreiz gadā. Vēstuļu nobeigumā viņas mēdza izteikt vēlēšanos, lai es būtu labs pilsonis un būtu uzticīgs karalim un valstij. Manas atbildes droši vien viņām lika vilties, jo es rakstīju, ka uzskatu nacionālismu un karu par nejēdzību. Tomēr, būdams bez skaidras vadības, pusaudža gados es vienkārši peldēju pa straumi.
Tad 1939. gada jūlijā, sešas nedēļas pirms 2. pasaules kara sākuma, mani iesauca Lielbritānijas armijā. Man bija tikai 20 gadu. Pulku, kurā es dienēju, drīz nosūtīja uz Francijas ziemeļiem. Kad mums uzbruka vācu lidmašīnas, mēs, jauni puiši, tēmējām uz tām un šāvām. Tā bija drausmīga dzīve. Mēs atkāpāmies uzbrūkošā vācu karaspēka priekšā, un es biju starp tiem, kurus 1940. gada jūnija pirmajā nedēļā evakuēja uz Denkerku. Es vēl aizvien ar šausmām atceros skatu, kad visa pludmale bija kā nosēta ar karavīru līķiem — tur bija vesels bataljons. Es paliku dzīvs šajās briesmās, kas līdzinājās murgam, un ar mazu preču kuģi ierados Anglijas austrumos, Heridžā.
Nākamā, 1941. gada martā mani nosūtīja uz Indiju. Tur es mācījos par navigācijas instrumentu mehāniķi. Kādu laiku es pavadīju hospitālī, jo biju saslimis ar infekcijas slimību, un pēc tam tiku nosūtīts uz armijas apakšvienību Deli — Indijas galvaspilsētā. Būdams tālu prom no mājām un vēl arvien nejuzdamies vesels, es sāku domāt par nākotni. It sevišķi manu prātu nodarbināja domas par to, kas ar mums notiek, kad mēs nomirstam.
Kļūstu uzticīgs kaut kam citam
Mans istabas biedrs Deli bija anglis Bērts Geils. Kādu dienu viņš sacīja, ka ”reliģija ir no Velna”, — šie vārdi mani ieinteresēja. Bērta sieva bija kļuvusi par Jehovas liecinieci, un laiku pa laikam viņa sūtīja vīram bībeliskas publikācijas. Viena no tām, brošūra Hope (Cerība), piesaistīja manu uzmanību. Tajā apspriestā cerība uz augšāmcelšanu man lika sajust patiesu mieru.
Reiz 1943. gada sākumā Berts sarunājās ar Tediju Grūbertu, angļu un indiešu izcelsmes civiliedzīvotāju, kas kopā ar mums strādāja karabāzē. Sev par pārsteigumu, uzzinājām, ka Tedijs ir Jehovas liecinieks. Kaut arī kopš 1941. gada Jehovas liecinieku publikācijas bija aizliegtas, viņš mūs paņēma līdzi uz sapulcēm, ko liecinieki rīkoja Deli. Šajā mazajā draudzē es pirmo reizi savā dzīvē sastapu patiesas, siltas attiecības cilvēku starpā. Basils Catoss, gados vecāks kristīgs brālis no Grieķijas, sāka rūpēties par mani un atbildēja uz maniem jautājumiem. Ar Bībeles palīdzību viņš man skaidri atbildēja, kāpēc mēs novecojam un mirstam, paskaidroja par augšāmcelšanu un Dieva apsolīto jauno pasauli, kur valdīs taisnība. (Apustuļu darbi 24:15; Romiešiem 5:12; 2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:3, 4.)
It īpaši manu uzmanību piesaistīja 1942. gadā publicētā brošūra Peace—Can It Last? (Vai miers var būt ilgstošs?). Tajā bija sacīts, ka ’sarkanais zvērs’ ir Tautu Savienība. (Atklāsmes 17:3.) Atsaucoties uz Atklāsmes grāmatas 17. nodaļas 11. pantu, brošūrā bija rakstīts: ”Pašlaik var teikt, ka Tautu Savienība ’ir bijusi un tās tagad nav’.” Tālāk bija sacīts: ”Pasaules tautu apvienība atkal parādīsies.” Vairāk nekā pēc trim gadiem, 1945. gadā, tieši tā arī notika — tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācija!
Kamēr Jehovas liecinieku literatūra bija aizliegta, es varēju palīdzēt saviem jaunajiem draugiem. Kad tika saņemta kartona kārba ar brošūrām Peace—Can It Last?, draudze to nodeva man, lai tā glabātos drošībā. Kas gan iedomātos meklēt karaspēka nometnē aizliegtu literatūru? Katrreiz, kad devos uz sapulci, es paņēmu līdzi dažas brošūras, lai brāļiem tās vienmēr būtu pietiekamā daudzumā. Es pat slēpu pie sevis brāļu personisko Bībeles literatūru, kad viņi baidījās, ka viņu mājas tiks pārmeklētas. Beidzot 1944. gada 11. decembrī aizliegums tika atcelts.
Mana uzticība kristīgajām mācībām tika pārbaudīta 1943. gada Ziemassvētku svinību laikā, kuras tika organizētas mūsu karaspēka nodaļai. Es atteicos tajās piedalīties, jo biju uzzinājis, ka Jēzus nebija piedzimis decembra aukstumā un ka agrīnie kristieši nesvinēja Ziemassvētkus. (Salīdzināt Lūkas 2:8—12.)
Kad Džabalpūrā no 1944. gada 27. decembra līdz 31. decembrim notika kopsanāksme ”Vienoti sludinātāji”, arī es biju starp apmeklētājiem, kuru bija apmēram 150. Daudzi uz kopsanāksmi bija braukuši ar vilcienu no Deli, un tas ir vairāk nekā 600 kilometru garš ceļš. Es nekad neaizmirsīšu brīnišķīgo atmosfēru, kāda valdīja zem klajām debesīm notiekošajā kopsanāksmē, kur es redzēju Jehovas organizāciju darbībā.
Kopsanāksmes delegāti bija izmitināti skolu guļamtelpās, un mēs tur dziedājām Ķēniņvalsts dziesmas un priecājāmies par jauko kristiešu sabiedrību. Šīs kopsanāksmes laikā es sāku piedalīties publiskajā sludināšanā — darbā, kas kopš tā laika man ir ļoti dārgs.
Pilnas slodzes kalpošana Anglijā
Anglijā es atgriezos 1946. gadā un drīz vien saistījos ar Vulvertonas draudzi. Kaut arī tajā bija tikai apmēram desmit Ķēniņvalsts sludinātāju, es viņu vidū jutos brīvi, nepiespiesti un tikpat labi kā starp brāļiem Indijā. Draudzē ar savu patiesumu un sirsnību īpaši izcēlās Vera Kliftona. Kad biju uzzinājis, ka viņa tāpat kā es vēlas kļūt par pionieri, kā tiek saukti pilnas slodzes kalpotāji, mēs 1947. gada 24. maijā apprecējāmies. Es atjaunoju kādu dzīvojamo piekabi, un nākamajā gadā mēs saņēmām pirmo norīkojumu — kalpot par pionieriem Hantingdonas pilsētiņā.
Tajās dienās mēs jau agri no rīta ar velosipēdiem devāmies ceļā uz lauku teritoriju. Mēs sludinājām visu dienu un pārtraucām tikai pusdienā uz īsu brīdi, lai apēstu līdzpaņemtās sviestmaizes. Un, lai cik spēcīgs vējš, mums braucot mājup, pūta pretī vai lai cik stipri lija lietus, mēs jutāmies laimīgi un gandarīti Kunga darbā.
Ar laiku mums radās vēlēšanās paplašināt savu kalpošanu un dalīties ’evanģelijā’ ar cilvēkiem, kas dzīvo citās valstīs. (Mateja 24:14.) Tāpēc mēs pieteicāmies Gileādas misionāru skolā Sautlānsingā (Ņujorka, ASV). Galu galā mēs tikām uzņemti 26. Gileādas klasē, kas pabeidza mācības 1956. gada februārī.
Paplašināta kalpošana Āfrikā
Mēs tikām nosūtīti uz Ziemeļrodēziju (tagad Zambija), kas atrodas Āfrikā. Drīz pēc ierašanās mūs norīkoja kalpot šīs valsts Bētelē. Pie mana darba Bētelē piederēja arī sarakste ar Austrumāfriku. 1956. gadā Kenijā, vienā no Austrumāfrikas valstīm, bija tikai četri Jehovas liecinieki, bet Ziemeļrodēzijā — krietni pāri 24 000. Mēs ar Veru sākām domāt par to, cik jauki būtu kalpot tur, kur ir lielāka vajadzība.
Tad pilnīgi negaidīti es saņēmu uzaicinājumu vēlreiz apmeklēt Gileādas skolu, šoreiz — 10 mēnešu ilgus kursus pārraugiem. Atstājis Veru Ziemeļrodēzijā, devos uz Ņujorku, kur tolaik atradās Gileādas skola. Es pabeidzu kursus 1962. gada novembrī un tiku norīkots uz Keniju, lai tur nodibinātu filiāles biroju. Tajā laikā Kenijā bija vairāk nekā simts liecinieku.
Bija paredzēts, ka es, braukdams atpakaļ uz Ziemeļrodēziju, lai satiktos ar Veru, uz mazu brītiņu apstāšos Kenijā, Nairobi. Taču, kad tur ierados, Bils Nizbets, Gileādas 25. klases absolvents, mani sagaidīja ar ziņu, ka ir iespējams saņemt oficiālu atļauju palikšanai Kenijā tūlīt pat. Mēs griezāmies imigrācijas dienestā, un dažu minūšu laikā es dabūju atļauju strādāt Kenijā piecus gadus. Tā es vairs nekad neatgriezos Ziemeļrodēzijā, un Vera man pievienojās Nairobi.
Kādu laiku mācījušies svahilu valodu, mēs devāmies kalpošanā kopā ar mazās Nairobi draudzes locekļiem. Dažreiz pēc tam, kad svahilu valodā bijām nolasījuši to, ko vēlējāmies pavēstīt, mājas saimnieks izsaucās: ”Es nesaprotu angliski!” Tomēr mēs neatlaidāmies un pamazām pārvarējām valodas barjeru.
Mūsu teritorijā bija milzīgi dzīvojamie rajoni, kas bija nosaukti tādos Bībeles vārdos kā Jeruzaleme un Jērika. Tur drīz vien ieinteresējās daudz cilvēku, un šajos rajonos daudzi kļuva par Ķēniņvalsts sludinātājiem. Cik ļoti Bībeles patiesība iespaidoja šos cilvēkus! Izzuda savas cilts pārākuma apziņa, jo uzticība Ķēniņvalstij radīja vienotību Jehovas tautā. Notika pat dažādu cilšu pārstāvju laulības — kaut kas tāds atgadās ārkārtīgi reti to cilvēku vidū, kas nav Jehovas liecinieki.
Jaunie Ķēniņvalsts sludinātāji dedzīgi pieņēma patiesību. Piemēram, Samsons tik karsti vēlējās, lai Bībeles patiesība izplatītos viņa dzimtajā pusē, Ukambani apkaimē, ka visu laiku lūdza nosūtīt uz turieni pionierus. Viņš pat uzcēla savai mājai piebūvi, lai varētu tos uzņemt. Drīz tur tika nodibināta Ķēniņvalsts sludinātāju draudze.
Vairākas reizes es apmeklēju mūsu brāļus Austrumāfrikas valstī Etiopijā. Šie brāļi katru mēnesi pavadīja kalpošanā vidēji vairāk nekā 20 stundu, kaut arī viņi bieži tika ieslodzīti, piekauti un atradās pastāvīgā uzraudzībā. Reiz uz apgabala kopsanāksmi Kenijā ieradās divi autobusi ar etiopiešu brāļiem un māsām, kas bija braukuši veselu nedēļu, šķērsodami bīstamas kalnu pārejas. Šo brāļu atjautība, ko viņi parādīja, cenzdamies savā zemē padarīt pieejamu Ķēniņvalsts literatūru, bija ievērības cienīga. Mēs Kenijā bijām priecīgi, ka varējām palīdzēt viņus ar to apgādāt.
Mūsu darbs 1973. gadā Kenijā oficiāli tika aizliegts, un misionāri bija spiesti atstāt valsti. Tajā laikā Kenijā jau bija vairāk nekā 1200 Jehovas liecinieku, un daudzi no viņiem bija ieradušies lidostā un sarīkoja mums neaizmirstamu atvadīšanos. Viņu klātbūtne pamudināja vienu no ceļa biedriem mums uzdot jautājumu, vai mēs neesam kaut kādas slavenības. Mēs ar Veru atgriezāmies Anglijā, un mums piedāvāja kalpot tur, taču mēs ilgojāmies atkal būt Āfrikā.
Atkal Āfrikā
Tā nu pēc dažiem mēnešiem mēs tikām norīkoti uz Bēteli Akrā, Rietumāfrikas valsts Ganas galvaspilsētā. Veikdams vienu no saviem uzdevumiem, es redzēju, ar kādām grūtībām šajā valstī sastapās mūsu brāļi. Iegādājoties Bēteles ģimenes vajadzībām pārtiku un citas preces, biju pārsteigts par pārtikas produktu pārmērīgi augstajām cenām. Cilvēki bieži vien nespēja nopirkt nepieciešamas lietas. Benzīna un rezerves daļu trūkums radīja papildu problēmas.
Es uzzināju, cik svarīga ir pacietība — īpašība, ko bija sevī attīstījuši mūsu brāļi Ganā. Bija tik uzmundrinoši redzēt, ka viņi saglabā prieku, atsacīdamies iegūt pirmās nepieciešamības preces ar kukuļdošanas palīdzību. Tāpēc Jehovas tauta Ganā kļuva labi pazīstama sava godīguma dēļ, un mūs cienīja daudzas amatpersonas.
Kaut arī materiālā ziņā valdīja trūkums, garīgā ziņā labklājība auga. Mūsu bībeliskās publikācijas bija atrodamas gandrīz katrā mājā šajā zemē. Un mēs pieredzējām, kā Ķēniņvalsts sludinātāju skaits Ganā pieauga no 17 156 cilvēkiem 1973. gadā, kad mēs tur ieradāmies, līdz vairāk nekā 23 000 1981. gadā. Neapšaubāmi tieši Indijas un Āfrikas saulē pavadīto gadu dēļ man bija saasinājies ādas vēzis, un šīs slimības uzliesmojumi 1981. gadā mūs piespieda atstāt Ganu un atgriezties Anglijā, lai es saņemtu pastāvīgu ārstēšanu.
Jauni apstākļi Anglijā
Man atgriešanās nozīmēja lielas izmaiņas kalpošanā. Es biju tik ļoti pieradis brīvi runāt ar cilvēkiem, kas ciena Dievu un Bībeli. Bet Londonā es reti sastapos ar šādu attieksmi. Es apbrīnoju Lielbritānijas brāļu neatlaidību. Tas man lika saprast, cik nepieciešami ir attīstīt sevī spēju būt iejūtīgam pret cilvēkiem, kas ir ”novārdzināti un atstāti” garīgā ziņā. (Mateja 9:36.)
Pēc atgriešanās no Āfrikas mēs ar Veru kalpojām Londonas Bētelē līdz pat viņas nāvei — viņa nomira 1991. gada septembrī 73 gadu vecumā. Nebija viegli zaudēt tādu uzticamu biedru, kas tik daudzus gadus plecu pie pleca bija cītīgi darbojusies kopā ar mani kalpošanā. Man viņas ārkārtīgi, ārkārtīgi pietrūkst. Bet es priecājos par lielisko atbalstu, ko man sniedz ap 250 cilvēku lielā Bēteles ģimene.
Es patiesi uzskatu par priekšrocību piedzīvot, kā Jehovas organizācija aizvien paplašina savu darbību, un redzēt, ka tik daudzi izvēlas pilnas slodzes kalpošanu par savu dzīves ceļu. Es varu jums apliecināt, ka nav cita labāka dzīves ceļa, jo ”tas Kungs.. savus ticīgos neatstāj postā”. (Psalms 37:28.)
[Attēls 23. lpp.]
No 1947. gada līdz 1955. gadam mēs kalpojām par pionieriem Anglijā
[Attēls 23. lpp.]
Pirmo reizi kalpošanā kopsanāksmes laikā Indijā
[Attēls 23. lpp.]
Kad mēs bijām misionāri Ziemeļrodēzijā
[Attēls 23. lpp.]
1985. gadā kopā ar draugiem, ko nebijām redzējuši 12 gadu