Viņi pildīja Jehovas gribu

Uzupurēšanās un lojalitātes piemērs

KĀDAM jaunam zemkopim, vārdā Elīsa, kāda diena, ko viņš uzsāka kā daudzas citas — iedams aiz arkla —, izvērtās par nozīmīgāko dienu viņa mūžā. Elīsa strādāja tīrumā, kad negaidīti pie viņa ieradās Elija — Izraēlas ievērojamākais pravietis. ”Kādēļ gan viņš ir atnācis pie manis?” iespējams, Elīsa pabrīnījās. Atbilde nebija jāgaida ilgi. Elija uzmeta Elīsam uz pleciem savu mēteli, tā norādot, ka reiz Elīsa kļūs par viņa pēcteci. Elīsa šo uzaicinājumu uztvēra nopietni. Viņš nekavējoties atstāja savu tīrumu, lai kļūtu par Elijas kalpotāju. (1. Ķēniņu 19:19—21.)

Aptuveni pēc sešiem gadiem Elijam pienāca laiks doties projām. Vēstījums par viņa aiziešanu ir nosaukts par ”vienu no visiespaidīgākajiem stāstījumiem”, kādi ir atrodami Ebreju rakstos.

Elija gatavojas doties prom

Elija vēlējās vēl pēdējo reizi apmeklēt Bēteli un Jēriku un pabūt pie Jordānas. Tas nozīmēja mērot kilometriem garu ceļu, kas vietām veda pa nelīdzenu, kalnainu apvidu. Katrā ceļojuma posmā Elija mudināja Elīsu apstāties un neiet tālāk. Bet Elīsa pastāvēja uz to, ka paliks ar savu kungu līdz pašām beigām. (2. Ķēniņu 2:1, 2, 4, 6.)

Kad viņi bija Bētelē un Jērikā, ”praviešu dēli”a uzrunāja Elīsu. ”Vai tu arī zini, ka šodien tas Kungs paņems, pāri tavai galvai, tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?” viņi vaicāja. ”Es zinu gan,” Elīsa atbildēja. ”Esiet tikai klusu!” (2. Ķēniņu 2:3, 5.)

Elija kopā ar Elīsu devās ceļā uz Jordānas upi. Kad viņi bija sasnieguši Jordānu, Elija, 50 praviešu dēliem iztālēm vērojot, izdarīja kādu brīnumu. ”Elija ņēma savu mēteli, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm tā, ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri.” (2. Ķēniņu 2:8.)

Kad viņi bija pārgājuši pāri, Elija Elīsam teica: ”Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!” Elīsa palūdza ”divkārt” no Elijas gara, proti, divkārtīgu tiesu, kas parasti pienācās pirmdzimtajam dēlam. Patiesi, Elīsa bija godājis Eliju, tāpat kā pirmdzimtais dēls godā savu tēvu. Turklāt viņš bija iecelts par Elijas pēcteci — Jehovas pravieti Izraēlā. Tāpēc viņa lūgums nebija ne savtīgs, ne arī nevietā. Bet, tā kā Elija zināja, ka vienīgi Jehova var apmierināt šo lūgumu, viņš vienkārši atbildēja: ”Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu.” Un pēc tam piebilda: ”Ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet ja ne, — tad tas nenotiks!” (2. Ķēniņu 2:9, 10; 5. Mozus 21:17.)

Elīsas apņēmība turēties kopā ar savu kungu neapšaubāmi bija vēl stiprāka nekā jebkad agrāk. Un tad parādījās ”ugunīgi rati un ugunīgi zirgi”. Pārsteigtā Elīsas acu priekšā Elija vētrā tika aizrauts projām — brīnumainā veidā nogādāts uz citurieni.b Elīsa pacēla Elijas mēteli un gāja atpakaļ uz Jordānas krastu. Viņš uzsita pa ūdeni, teikdams: ”Kur ir tas Kungs, Elijas Dievs?” Un ūdeņi pašķīrās, kas skaidri apliecināja, ka Dievs viņu uzskata par Elijas pēcteci un viņu atbalsta. (2. Ķēniņu 2:11—14.)

Ko mēs varam mācīties

Saņēmis uzaicinājumu kalpot īpašā veidā kopā ar Eliju, Elīsa bez vilcināšanās pameta savu tīrumu, lai kalpotu Izraēlas ievērojamākajam pravietim. Viņa pienākumos acīmredzot ietilpa arī Elijas apkalpošana, tāpēc viņš kļuva pazīstams kā cilvēks, kas ”ūdeni slacīja uz Elijas rokām”c. (2. Ķēniņu 3:11.) Tomēr Elīsa savu darbu uzskatīja par privilēģiju un lojāli palika kopā ar Eliju.

Daudzi Dieva kalpotāji mūsdienās pauž līdzīgu uzupurēšanās garu. Vieni atstāj savus ”tīrumus”, savu iztikas avotu, lai attālās vietās sludinātu labo vēsti vai kalpotu Bētelē, kļūstot par Bēteles ģimenes locekļiem. Citi pārceļas no vienas zemes uz otru, lai strādātu biedrības celtniecības projektu īstenošanā. Daudzi ir ar mieru veikt uzdevumus, ko varētu nosaukt par neciliem. Tomēr nekas no tā, kas tiek darīts kalpošanā Jehovam, nav nenozīmīgs. Jehova novērtē visus, kas viņam no laba prāta kalpo, un viņš svētīs šādu cilvēku uzupurēšanās garu. (Marka 10:29, 30.)

Elīsa palika pie Elijas līdz pat beigām. Viņš atteicās atstāt gados veco pravieti pat tad, kad radās tāda izdevība. Nav šaubu: pauzdams šādu lojālu mīlestību pret Eliju, Elīsa izjuta prieku tāpēc, ka bija ar viņu izveidojis tuvas attiecības. Mūsdienās Dieva kalpotāji cenšas stiprināt savas attiecības ar Dievu un kļūt vēl tuvāki saviem ticības biedriem. Un Jehova svētīs ciešas vienotības saites, jo Bībelē par Jehovu ir teikts: ”Labajam Tu parādi sevi kā labu.” (2. Samuēla 22:26.)

[Zemsvītras piezīmes]