Augstu vērtēsim priekšrocības svētajā kalpošanā
UZDEVUMUS svētajā kalpošanā nedrīkst novērtēt zemu. Kad priesteri senajā Jūdejā bija kļuvuši vienaldzīgi pret savām privilēģijām, kas bija saistītas ar Jehovas templi, viņi saņēma no Jehovas stingru aizrādījumu. (Maleahija 1:6—14.) Un, kad daži izraēlieši mudināja nazīriešus vieglprātīgi izturēties pret pienākumiem, kādi tiem bija svētajā kalpošanā, Jehova izteica nosodījumu šiem izraēliešiem, kas bija grēkojuši. (Amosa 2:11—16.) Arī patiesie kristieši veic svētu kalpošanu, un viņiem pret to ir nopietna attieksme. (Romiešiem 12:1, NW.) Svētajai kalpošanai ir daudzi aspekti, un tie visi ir svarīgi.
Kad Jēzus vēl bija uz zemes kopā ar saviem sekotājiem, viņš tos gatavoja par Dieva Valstības sludinātājiem. Ar laiku vēsts, ko sludināja Jēzus mācekļi, izplatījās pa visu zemeslodi. (Mateja 28:19, 20; Apustuļu darbi 1:8.) Tagadējās sistēmas beigu laikā sludināšana ir vēl neatliekamāka nekā agrāk.
Šajā darbā piedalās visi Jehovas liecinieki. Simtiem tūkstošu liecinieku rod prieku, kalpodami par pionieriem. Daudzi tūkstoši, atsaukdamies uz svarīgām vajadzībām pasaules mēroga darbā, ir uzsākuši īpašu pilnas slodzes kalpošanu Bētelē, kļuvuši par rajonu un apgabalu pārraugiem, kas apmeklē draudzes, un par misionāriem. Ar kādiem apstākļiem reizēm jāsaskaras tiem, kas vēlas turpināt savu īpašo kalpošanu?
Kad jārūpējas par ģimenes locekļiem
Pirms cilvēks uzsāk īpašu pilnas slodzes kalpošanu, viņam parasti kaut kādā mērā jāmaina apstākļi savā dzīvē. Ne visi to var. Rakstos noteiktie pienākumi, kas cilvēkam jāpilda, var padarīt šādas izmaiņas neiespējamas. Bet kas notiek, ja neatliekami ģimenes pienākumi, piemēram, vajadzība rūpēties par padzīvojušiem vecākiem, rodas tiem, kuri jau veic īpašu kalpošanu? Tad nepieciešamo vadību var sniegt Bībeles principi un tādi padomi kā, piemēram, šajā rakstā dotie.
Attiecībām ar Jehovu ir jābūt vissvarīgākajam mūsu dzīvē. (Salamans Mācītājs 12:13; Marka 12:28—30.) Mums uzticētie svētumi jāvērtē ļoti augstu. (Lūkas 1:74, 75; Ebrejiem 12:16.) Reiz Jēzus uzrunāja kādu cilvēku, kam bija nepieciešams mainīt savus uzskatus par svarīgāko dzīvē, un sacīja, ka tam pilnībā jānododas Dieva Valstības sludināšanai. Vīrietis acīmredzot plānoja atlikt sludināšanu līdz brīdim, kad būs nomiris viņa tēvs. (Lūkas 9:59, 60.) Bet tāpat Jēzus parādīja, cik nepareiza bija to cilvēku domāšana, kas apgalvoja, ka viņi visu esot veltījuši Dievam, un ’nenieka vairs nedarīja tēvam vai mātei par labu’. (Marka 7:9—13.) Arī apustulis Pāvils minēja nopietno pienākumu gādāt par ”savējiem”, pie kuriem pieder vecāki un vecvecāki. (1. Timotejam 5:3—8.)
Vai tas nozīmē, ka tad, ja rodas neatliekamas vajadzības, kristiešiem, kas veic īpašu kalpošanu, tā jāpārtrauc un jākļūst par tuvinieku aprūpētājiem? Atbilde ir atkarīga no daudziem apstākļiem. Lēmums katram jāpieņem pašam. (Galatiešiem 6:5.) Daudzi kristieši, augstu vērtēdami savu uzdevumu kalpošanā, tomēr ir izlēmuši, ka būtu saprātīgi dzīvot kopā ar vecākiem un sniegt tiem vajadzīgo palīdzību. Kāpēc viņi ir pieņēmuši šādu lēmumu? Varbūt situācija ir bijusi ļoti nopietna; iespējams, neviens cits ģimenes loceklis nav varējis palīdzēt; varbūt vietējai draudzei nav bijis pa spēkam nākt talkā. Ir kristieši, kas, palīdzot tuviniekiem, ir spējuši kalpot par pionieriem. Citi ir atsākuši īpašu pilnas slodzes kalpošanu pēc tam, kad apstākļi atkal ir ļāvuši to darīt. Tomēr daudzos gadījumos ir bijis iespējams atrast kādu citu risinājumu.
Sava pienākuma pildīšana
Neatliekamu vajadzību gadījumā daļa kristiešu, kas veic īpašu pilnas slodzes kalpošanu, ir spējuši parūpēties par ģimenes locekļiem, nepārtraucot pildīt savu kalpošanas uzdevumu. Minēsim tikai dažus no daudzajiem piemēriem.
Kāds precēts pāris, kas kalpo Jehovas liecinieku pasaules galvenajā pārvaldē, ir sācis kalpošanu Bētelē 1978. gadā, kad abi dzīvesbiedri jau bija pavadījuši kādu laiku rajonu un apgabalu pārraudzības darbā. Brālim ir ļoti daudz pienākumu teokrātisku pasākumu organizēšanā. Bet arī viņa vecākiem bieži ir vajadzīga palīdzība. Lai rūpētos par vīra vecākiem, šie dzīvesbiedri, kas kalpo Bētelē, katru gadu ir tos apmeklējuši trīs vai četras reizes, kaut arī ceļš abos virzienos kopā ir apmēram 3500 kilometru garš. Paši saviem spēkiem viņi ir uzcēluši māju vecāku vajadzībām. Ir bijuši gadījumi, kad viņiem ir nācies doties ceļā tāpēc, ka vecākiem pēkšņi ir radušās problēmas ar veselību. Jau apmēram 20 gadus dzīvesbiedri izmanto gandrīz visu savu atvaļinājuma laiku, lai gādātu par vecākiem. Viņi abi mīl un godā vecākus, bet tāpat viņi augstu vērtē savas priekšrocības svētajā kalpošanā.
Kāds cits brālis bija kalpojis par ceļojošo pārraugu 36 gadus, kad izveidojās situācija, ko viņš raksturo kā vienu no sarežģītākajām savā dzīvē. Šī brāļa 85 gadus vecajai sievasmātei, uzticīgai Jehovas kalpotājai, bija nepieciešams dzīvot kopā ar kādu, kas varētu viņai palīdzēt. Tolaik lielākā daļa viņas bērnu uzskatīja, ka nebūtu ērti ņemt māti pie sevis. Kāds radinieks ceļojošajam pārraugam un viņa sievai ieteica pārtraukt kalpošanu un ģimenes uzdevumā rūpēties par sievasmāti. Tomēr dzīvesbiedri turpināja savu dārgo kalpošanu, vienlaikus neatstādami bez ievērības sievasmātes vajadzības. Nākamos deviņus gadus sievasmāte lielākoties pavadīja kopā ar viņiem. Sākumā viņi visi dzīvoja pārvietojamā mājā, pēc tam — dzīvokļos, ko bija sagādājuši brāļi no rajoniem. Brālis, kas tolaik bija apgabala pārraugs, ilgstoši turpināja ceļot, pildīdams savus kalpošanas uzdevumus, kamēr viņa sieva palika kopā ar savu māti un nemitīgi ar mīlestību rūpējās par to. Katru svētdienu pēc sapulcēm vīrs veica garu mājupceļu, lai viņām palīdzētu. Daudzi, kas zināja par šo situāciju, izteica dzīvesbiedriem dziļu pateicību par to, ko viņi darīja. Ar laiku arī citi ģimenes locekļi izjuta pamudinājumu kaut kā palīdzēt. Tūkstošiem cilvēku, kas pieder pie Jehovas tautas, joprojām gūst labumu no šo pašaizliedzīgo dzīvesbiedru pūlēm, jo tie nav atteikušies no savas priekšrocības un turpina īpašo pilnas slodzes kalpošanu.
Ar ģimenes palīdzību
Ja vairāki ģimenes locekļi augstu vērtē īpašu pilnas slodzes kalpošanu, viņi var palīdzēt cits citam, lai iespēja piedalīties šādā kalpošanā būtu vismaz dažiem.
Sadarbības gars ģimenē ir palīdzējis dzīvesbiedriem no Kanādas, kuri kalpo par misionāriem Rietumāfrikā. Viņi negaidīja, kamēr atgadīsies kaut kas ārkārtējs, un nepaļāvās uz to, ka nekas nenotiks. Pirms došanās uz Sargtorņa Bībeles Gileādas skolu viņi sagatavojās kalpošanai ārzemēs, un vīrs pārrunāja ar savu jaunāko brāli jautājumu par to, kā varētu gādāt par viņu māti, ja māte saslimtu vai kļūtu nespējīga rūpēties par sevi. Jaunākā brāļa atbilde liecināja, ka viņš mīl māti un augstu vērtē arī misionāru darbu: ”Man pašam ir ģimene un bērni. Es nevaru braukt tālu prom un darīt to, ko vari darīt tu. Ja ar mammu kaut kas notiks, es par viņu parūpēšos.”
Kāds precēts pāris, kas kalpo Dienvidamerikā, izjuta sievas tuvinieku gatavību sadarboties, kad bija jārūpējas par viņas padzīvojušo māti. Viena no sievas māsām kopā ar savu vīru gādāja par māti, līdz pati saslima ar neārstējamu slimību. Kas notika pēc tam? Lai izkliedētu jebkādas bažas, svainis rakstīja: ”Kamēr vien es un bērni būsim dzīvi, jums nevajadzēs pārtraukt misionāru kalpošanu.” Ģimenes palīdzība ar to vēl nebeidzās: pēc kāda laika otra sievas māsa un viņas vīrs atstāja savu māju un pārcēlās dzīvot mātes tuvumā, lai sniegtu nepieciešamo aprūpi, un to viņi darīja līdz pat mātes nāvei. Cik brīnišķīgs sadarbības gars! Visi minētie ģimenes locekļi ar savu rīcību atbalstīja misionāru kalpošanu.
Vecāki, kas dāsni dod Jehovam
Ļoti dziļu atzinību par svēto kalpošanu bieži vien pauž vecāki. Viena no vislielākajām vērtībām, ar ko viņi var darīt godu Jehovam, ir viņu pašu bērni. (Salamana Pamācības 3:9.) Daudzi kristīgi vecāki mudina savus bērnus uzsākt pilnas slodzes kalpošanu. Daži no viņiem jūtas tāpat kā Anna, kas atdeva savu dēlu Samuēlu kalpošanā Jehovam ”uz mūžu” — ”uz visu mūžu, kamēr tas dzīvos”. (1. Samuēla 1:22, 28.)
Kāda māte rakstīja savai meitai Āfrikā: ”Mēs pateicamies Jehovam par tavu brīnišķīgo privilēģiju. Mēs nebūtu varējuši cerēt uz kaut ko vēl labāku.” Citā reizē viņa sacīja: ”Taisnība, no mums tas prasa upurus, jo esam šķirti no tevis, taču ir milzīgs prieks redzēt, kā Jehova par tevi rūpējas!”
Kāds misionārs Ekvadorā, atcerējies dažādās situācijas, kādas bija radušās, viņam rūpējoties par saviem padzīvojušajiem vecākiem, rakstīja: ”Manuprāt, vislielākā palīdzība, ko mēs ar sievu varējām saņemt, bija tēva lūgšanas. Pēc viņa nāves mana māte mums teica: ”Nepagāja ne diena, kad tēvs nebūtu lūdzis Jehovam, lai viņš jums abiem ļauj palikt savā norīkojuma vietā.””
Padzīvojuši dzīvesbiedri no Kalifornijas (ASV) bija priecīgi par to, ka viens no viņu dēliem kalpoja pilnu slodzi. Dēls ar savu sievu bija Spānijā, kad viņa māte nomira. Pārējie ģimenes locekļi domāja, ka ir nepieciešams iekārtot tā, lai kāds varētu rūpēties par tēvu. Tā kā viņi bija aizņemti ar pasaulīgo darbu un ar bērnu audzināšanu, viņi neuzskatīja par iespējamu paši uzņemties šo pienākumu. Tāpēc ģimenes locekļi uzstāja, ka dzīvesbiedriem, kas veica īpašu pilnas slodzes kalpošanu, jāatgriežas mājās un jārūpējas par tēvu. Taču tēvam, kaut arī viņam jau bija 79 gadi, joprojām bija laba veselība un skaidra garīgā ”redze”. Ritot ģimenes sapulcei, kad vairāki klātesošie jau bija izteikušies, tēvs piecēlās un stingri sacīja: ”Es gribu, lai viņi atgriežas Spānijā un turpina darbu tur.” Abi dzīvesbiedri tā arī rīkojās, bet tāpat viņi sniedza reālu palīdzību tēvam. Patlaban viņu kalpošanas uzdevums ir rajona pārraudzība Spānijā. Pēc ģimenes sapulces citi ģimenes locekļi ir parādījuši pateicību par to, ko šis pāris dara, kalpojot ārzemēs. Kad bija pagājuši vairāki gadi, cits dēls uzaicināja tēvu dzīvot pie sevis un rūpējās par viņu līdz pat viņa nāvei.
Pensilvānijā (ASV) kāds svaidītais brālis, kas apmēram 40 gadus bija kalpojis par pionieri, bija jau vairāk nekā 90 gadus vecs, kad viņa sieva smagi saslima un nomira. Šim brālim bija dēls un trīs meitas, kā arī daudz garīgo bērnu. Viena no viņa meitām bija kalpojusi pilnu slodzi vairāk nekā 40 gadus — kopā ar vīru bijusi misionāre, pavadījusi vīru ceļojošā pārrauga darbā un strādājusi Bētelē. Tagad šī meita ir atraitne. Viņa palīdzēja noorganizēt pienācīgu aprūpi tēvam. Savu ieguldījumu deva arī vietējie brāļi, kas palīdzēja tēvam nokļūt uz sapulcēm Ķēniņvalsts zālē. Kad meitas vīrs bija miris, viņa jautāja tēvam, vai tas gribētu, lai viņa atstāj Bēteli un sniedz nepieciešamo palīdzību. Ļoti augstu vērtēdams to, kas ir svēts, tēvs uzskatīja, ka par viņa vajadzībām var parūpēties arī citādi. Tāpēc viņš atbildēja: ”Tas būtu vissliktākais, ko tu varētu darīt, un vēl sliktāk būtu, ja es tev to atļautu.”
Draudzes sniedz atbalstu
Dažreiz kristiešiem, kas veic īpašu pilnas slodzes kalpošanu, ļoti lielā mērā palīdz draudzes, kuras rūpējas par šo kristiešu padzīvojušajiem vecākiem. Draudzes sevišķi augstu vērtē tos, kas šādā kalpošanā ir pavadījuši jau ilgus gadus. Protams, draudžu locekļi nevar viņus atbrīvot no Rakstos noteiktajiem pienākumiem, taču ir iespējams daudz izdarīt, lai bērnu nasta būtu ievērojami vieglāka un lai viņiem nebūtu jāpārtrauc īpašā kalpošana.
Kāds precēts pāris no Vācijas bija kalpojis ārzemēs apmēram 17 gadus — turklāt krietnu daļu no šī laika dzīvesbiedri bija pavadījuši, apmeklējot un pārraugot draudzes —, kad radās lielāka nepieciešamība rūpēties par vīra padzīvojušo māti. Katru gadu abi dzīvesbiedri izmantoja savu atvaļinājumu, lai viņai palīdzētu. Arī netālu dzīvojošie liecinieki ar mīlestību centās palīdzēt. Reiz, kad abi pilnas slodzes kalpotāji uzturējās pie vīra mātes, kuras veselības stāvoklis tobrīd bija kritisks, vietējās draudzes vecākie noorganizēja tikšanos ar viņiem. Vecākie labi zināja, ko precētais pāris regulāri darīja vīra mātes labā. Tāpat viņi ļoti augstu vērtēja īpašo kalpošanu, ko šis pāris veica. Tāpēc vecākie īsumā izklāstīja, ko viņi bija paredzējuši darīt, lai rūpētos par brāļa māti, un tad sacīja: ”Jūs nespējat par viņu gādāt vairāk, nekā jūs to jau darāt; mēs jums palīdzēsim, lai jūs varētu turpināt kalpošanu Spānijā.” Nu jau septiņus gadus vecākie rīkojas saskaņā ar šo norunu.
Arī kāds brālis, kas kopš 1967. gada kalpo Senegālā, saņēma bagātīgu, mīlestības pilnu palīdzību no draudzes, kuras teritorijā dzīvoja viņa tēvs. Kad situācija kļuva kritiska, šis brālis, kura lēmumu labprāt atbalstīja viņa mīlošā sieva, viens pats devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm palīdzēt saviem vecākiem. Tur viņam bija jāpaliek vairākus mēnešus. Situācija bija grūta, bet, kad brālis bija izdarījis visu, kas bija viņa spēkos, talkā nāca draudzes locekļi, lai dotu viņam iespēju turpināt misionāra kalpošanu. Apmēram 18 gadus draudzes locekļi ar mīlestību neskaitāmos veidos sniedza palīdzību vispirms tēvam (kaut gan tas daudzus no viņiem vairs nepazina), pēc tam mātei. Vai dēls tāpēc bija brīvs no sava pienākuma pildīšanas? Nebija vis; viņš bieži ieradās no Senegālas apciemot vecākus un izmantoja atvaļinājuma laiku, lai iespēju robežās tiem palīdzētu. Bet daudziem vietējās draudzes locekļiem bija prieks apzināties, ka viņi dod savu ieguldījumu, lai abi dedzīgie dzīvesbiedri varētu turpināt īpašu pilnas slodzes kalpošanu Senegālā.
Jēzus teica, ka cilvēki, kas visu ir atstājuši labās vēsts dēļ, iegūs brāļus, māsas, mātes un bērnus simtkārtīgi. (Marka 10:29, 30.) Šie vārdi katrā ziņā attiecas uz patiesajiem Jehovas kalpiem. Dzīvesbiedri, kas pašreiz kalpo Beninā (Rietumāfrika), izjuta to īpašā veidā, kad divi liecinieki no viņu vecāku draudzes viņiem ieteica neuztraukties par vecākiem. Liecinieki sacīja: ”Jūsu vecāki ir arī mūsu vecāki.”
Ir ļoti daudz iespēju apliecināt, ka mēs augstu vērtējam priekšrocības svētajā kalpošanā. Varbūt jūs to varētu darīt vēl lielākā mērā?
[Attēli 26. lpp.]
Viņi ir atraduši iespēju uzsākt īpašu pilnas slodzes kalpošanu