Viņi pildīja Jehovas gribu

Pāvils drosmīgi sludina augstām amatpersonām

TIE bija divi krasi atšķirīgi cilvēki. Vienam galvā bija kronis, otrs bija iekalts važās. Viens bija ķēniņš, otrs — cietumnieks. Pēc diviem ieslodzījumā pavadītiem gadiem apustulis Pāvils bija nonācis jūdu valdnieka Hēroda Agripas II priekšā. Ķēniņš un Bernike, ar ko tas dzīvoja kopā, ”lielā greznībā bija ieradušies un līdz ar augstākajiem virsniekiem un pilsētas ievērojamākajiem vīriem bija iegājuši tiesas zālē”. (Apustuļu darbi 25:23.) Kādā izziņu avotā ir rakstīts: ”Pavisam varēja būt klāt vairāki simti cilvēku.”

Jaunieceltais zemes pārvaldnieks Fēsts bija sarīkojis sanāksmi. Fēlikss, kas bija valdījis pirms viņa, bija atstājis Pāvilu cietumā, bet Fēsts apšaubīja pret Pāvilu izvirzīto apsūdzību patiesumu. Pāvils bija tik ļoti pārliecināts par savu nevainību, ka bija pieprasījis, lai viņa lietu izskatītu ķeizars! Pāvila lieta ieinteresēja ķēniņu Agripu. ”Es pats arī gribētu šo cilvēku dzirdēt,” viņš sacīja. Tāpēc Fēsts ātri sarīkoja sanāksmi, iespējams, vēlēdamies uzzināt, ko gan ķēniņš teiks par šo neparasto cietumnieku. (Apustuļu darbi 24:27—25:22.)

Nākamajā dienā Pāvils tika vests daudzu ievērojamu amatpersonu priekšā. ”Es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties,” Pāvils vērsās pie Agripas, ”jo vairāk tādēļ, ka tu pārzini visas jūdu parašas un jautājumus; tāpēc es tevi lūdzu mani pacietīgi uzklausīt.” (Apustuļu darbi 26:2, 3.)

Pāvila drosmīgā aizstāvības runa

Vispirms Pāvils stāstīja Agripam par to, kā agrāk bija vajājis kristiešus. ”Es tos.. esmu spiedis zaimot,” viņš teica, ”vajādams tos pat svešās pilsētās.” Tālāk Pāvils runāja par brīnumaino parādību, kurā bija redzējis augšāmcelto Jēzu, kas viņam bija sacījis: ”Ko tu mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.”a (Apustuļu darbi 26:4—14.)

Sauls bija saņēmis no Jēzus uzdevumu sludināt visu tautu cilvēkiem to, ko viņš ir redzējis, un to, ko Jēzus viņam vēl atklās. Turpinot stāstījumu, Pāvils sacīja, ka viņš visiem spēkiem ir centies izpildīt šo uzdevumu. ”Tādēļ jūdi svētnīcā mani sagrāba un mēģināja nonāvēt,” viņš paskaidroja. Pēc tam, ņemot vērā Agripas interesi par jūdaismu, Pāvils uzsvēra, ka viņš nesludina neko citu ”kā vien to, ko pravieši un Mozus par nākošām lietām ir runājuši” — proti, par Mesijas nāvi un augšāmcelšanu. (Apustuļu darbi 26:15—23.)

Tad sarunu pārtrauca Fēsts. ”Lielās rakstu zināšanas tevi padara traku!” viņš izsaucās. Pāvils atbildēja: ”Es neesmu vis traks, ļoti cienījamais Fēst, bet es runāju patiesus un prātīgus vārdus.” Pēc tam, norādot uz Agripu, Pāvils sacīja: ”Par šīm lietām zina arī ķēniņš, uz ko es droši runāju. Es neticu, ka kaut kas no tā viņam palicis apslēpts, jo tas nav noticis svešā stūrī.” (Apustuļu darbi 26:24—26.)

Tālāk Pāvils uzrunāja pašu Agripu. ”Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem?” Nav šaubu, ka šāds jautājums Agripam lika justies neērti. Viņš baidījās zaudēt cieņu citu acīs, jo piekrist Pāvila teiktajam nozīmētu atzīt to, ko Fēsts bija nosaucis par neprātību. Nomanījis, ka Agripa vilcinās atbildēt, Pāvils pats atbildēja uz savu jautājumu: ”Es zinu, ka tu tici.” Tad ierunājās arī pats Agripa, tomēr viņa vārdi liecināja par piesardzību. ”Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti,” viņš sacīja Pāvilam. (Apustuļu darbi 26:27, 28.)

Pāvils prasmīgi izmantoja Agripas izvairīgos vārdus, lai pateiktu kaut ko svarīgu. ”Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu nevien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.” (Apustuļu darbi 26:29.)

Agripa un Fēsts nosprieda, ka Pāvils nav izdarījis neko tādu, par ko būtu pelnījis nāvi vai cietumsodu. Tomēr Pāvils bija pieprasījis, lai viņa lietu izskatītu ķeizars, un to vairs nevarēja mainīt. Tāpēc Agripa teica Fēstam: ”Šo cilvēku varētu atbrīvot, ja viņš nebūtu piesaucis ķeizaru.” (Apustuļu darbi 26:30—32.)

Ko mēs varam mācīties

Veids, kā Pāvils sludināja augstām amatpersonām, ir labs piemērs mums. Pāvils runāja ar ķēniņu Agripu apdomīgi. Viņš, bez šaubām, zināja par skandālu, kurā bija iesaistīti Agripa un Bernike. Abi bija vainīgi incestā, jo Bernike bija Agripas māsa. Taču Pāvils šajā reizē nerunāja par morāli. Viņš pievērsa Agripas uzmanību jautājumiem, kuros viņi bija vienisprātis. Turklāt Pāvils, lai arī viņš bija mācījies pie ievērojamā farizeja Gamaliēla, atzina, ka Agripa pārzina visas jūdu paražas. (Apustuļu darbi 22:3.) Kaut gan Agripa nedzīvoja saskaņā ar augstām morāles normām, Pāvils ar savu runas veidu pauda cieņu pret šo varas pārstāvi. (Romiešiem 13:7.)

Kad mēs sludinām, drosmīgi aizstāvot savus uzskatus, mūsu mērķis nav atmaskot vai nosodīt sarunas biedru nepareizo rīcību. Ir daudz labāk uzsvērt labās vēsts pozitīvos aspektus un runāt par kaut ko tādu, uz ko mēs visi ceram, — tad mūsu klausītājiem būs vieglāk pieņemt patiesību. Runājot ar gados vecākiem cilvēkiem vai varas pārstāvjiem, mums jārespektē viņu stāvoklis. (3. Mozus 19:32.) Tā rīkodamies, mēs varam līdzināties Pāvilam, kas teica: ”Visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu.” (1. Korintiešiem 9:22.)

[Zemsvītras piezīme]