Laiks un mūžība. Ko mēs par tiem zinām?

”LAIKS acīmredzot ir viena no noslēpumainākajām parādībām, ar ko sastopas cilvēks,” teikts kādā enciklopēdijā. Raksturot laika jēdzienu vienkāršos vārdos ir gandrīz neiespējami. Mēs gan sakām, ka laiks ”iet”, ”rit” vai ”skrien”, vai lietojam tādu apzīmējumu kā ”laika plūsma”, bet patiesībā mēs neizprotam to, par ko runājam.

Laiks reizēm tiek saukts par ”attālumu starp diviem notikumiem”. Tomēr mūsu pieredze liek domāt, ka laiks pastāv neatkarīgi no notikumiem, — tā vien šķiet, ka laiks turpinās arī tad, ja nekas nenotiek. Kāds filozofs ir izteicis apgalvojumu, ka laika patiesībā nav, ka tas pastāv tikai cilvēka iztēlē. Vai tiešām tas, ar ko ir saistīta visa mūsu pieredze, ir tikai iztēles radīts?

Laika jēdziens Bībelē

Bībelē nav dots laika definējums, kas, iespējams, nozīmē, ka cilvēks nav spējīgs pilnībā izprast laika jēdzienu. Visuma bezgalību mums arī ir grūti aptvert. Laiks acīmredzot ir viens no tiem jēdzieniem, kuru pilnībā saprot vienīgi Dievs, jo tikai viņš ir ”no mūžības uz mūžību”. (Psalms 90:2.)

Lai gan Bībelē nav laika definīcijas, par laiku tajā ir runāts kā par kaut ko reāli pastāvošu. Piemēram, Bībelē ir sacīts, ka Dievs radīja debess spīdekļus — Sauli, Mēnesi un zvaigznes —, kuri kļuva par ”zīmēm, kas sadala laiku dienās un gados”. Daudziem Bībelē aprakstītiem notikumiem ir uzrādīts precīzs to norisināšanās laiks. (1. Mozus 1:14; 5:3—32; 7:11, 12; 11:10—32; 2. Mozus 12:40, 41.) Un Bībelē mēs lasām atgādinājumu, ka laiks jāizmanto saprātīgi, ja cilvēks vēlas saņemt Dieva dāvanu — mūžīgu dzīvi. (Efeziešiem 5:15, 16.)

Vai ir iespējama mūžīga dzīve?

Izprast, kas ir laiks, patiešām nav viegli, bet vēl neizprotamāka daudziem šķiet doma par mūžīgu dzīvi. Viens no iemesliem, kāpēc šo domu nav viegli pieņemt, ir tas, ka mūsu priekšstats par laiku vienmēr ir bijis saistīts ar noteiktu ciklu: cilvēki dzimst, izaug, noveco un mirst. Tāpēc laika ritums mums asociējas galvenokārt ar novecošanu. Jebkāds cits viedoklis daudziem liekas esam pretrunā ar pašu laika jēdzienu. Viņi spriež apmēram tā: ”Visas dzīvās būtnes mirst. Vai cilvēks ir kāds izņēmums, ka viņš varētu cerēt uz kaut ko citu?”

Izdarot šādu secinājumu, bieži vien tiek atstāts bez ievērības fakts, ka cilvēks tomēr ir izņēmums, ja viņu salīdzina ar citām dzīvām būtnēm. Piemēram, dzīvniekiem nav to prāta spēju, kādas ir cilvēkiem. Lai gan daži izsaka pretējus apgalvojumus, dzīvnieku radošais potenciāls nepārsniedz robežas, ko nosaka viņu instinkti. Viņiem nav māksliniecisku dotību, un viņiem nav to spēju mīlēt un kaut ko novērtēt, kādas ir cilvēkiem. Minētās spējas un īpašības padara cilvēka dzīvi pilnvērtīgu, un šajā ziņā cilvēkam ir dots nesalīdzināmi vairāk nekā dzīvniekiem. Kāpēc nevarētu būt, ka cilvēkam ir dots vairāk arī attiecībā uz dzīves ilgumu?

Starp citu, vai tas nav dīvaini, ka koki, kas nespēj domāt, var nodzīvot tūkstošiem gadu, turpretī cilvēki — būtnes, kam ir saprāts, — dzīvo vidēji tikai 70, 80 gadu? Vai tas nav paradokss, ka bruņurupucis, kam nav radošo un māksliniecisko spēju, var nodzīvot vairāk nekā 200 gadu, bet cilvēks, kas ir bagātīgi apveltīts ar šīm spējām, nenodzīvo pat pusi no bruņurupuča mūža?

Lai arī cilvēks nespēj pilnībā izprast laika un mūžības jēdzienus, Bībelē ir nepārprotami pateikts, ka dzīvot mūžīgi ir iespējams. Vārdi ”mūžīga dzīve” Bībelē ir lasāmi apmēram 40 vietās. Bet kāpēc cilvēki nedzīvo mūžīgi, ja reiz tāds ir Dieva nodoms? Šis jautājums ir apskatīts nākamajā rakstā.