Filips — dedzīgs evaņģēlists

BĪBELĒ ir stāstīts par daudziem vīriešiem un sievietēm, kuru ticības piemēram ir vērts sekot. Viens no tiem ir pirmā gadsimta kristiešu misionārs Filips. Kaut arī Filips nebija apustulis, viņš lielā mērā tika izmantots Valstības vēsts izplatīšanā un kļuva pazīstams kā ’evanģelists’. (Apustuļu darbi 21:8.) Bet kāpēc Filips tā tika nosaukts? Un ko mēs varam no viņa mācīties?

Pirmo reizi Filips Bībelē tiek pieminēts saistībā ar notikumiem, kas risinājās neilgi pēc 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem. Tajā laikā grieķiski runājošie jūdi bija sākuši kurnēt pret jūdiem, kas runāja ebreju valodā, ka ”viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas”. Lai atrisinātu šo jautājumu, apustuļi izraudzījās ”septiņus vīrus, kam laba slava”. Filips bija viens no tiem. (Apustuļu darbi 6:1—6.)

Šiem septiņiem vīriem bija ”laba slava”. Kad viņi tika izraudzīti, viņiem jau bija garīgi noskaņotu, ar praktisku gudrību apveltītu cilvēku reputācija. To pašu var teikt par tiem, kas mūsdienās kalpo par kristiešu draudzes pārraugiem. Viņi netiek iecelti par pārraugiem bez apdomas. (1. Timotejam 5:22.) Šiem vīriešiem jābūt ”labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē”, un citiem kristiešiem ir jāredz, ka viņiem piemīt saprātīgums. (1. Timotejam 3:2, 3, 7; Filipiešiem 4:5; ”lēnība”, LB-65, ”saprātīgums”, NW.)

Filips acīmredzot labi izpildīja savu uzdevumu Jeruzalemē. Taču drīz pēc tam šajā pilsētā izcēlās nežēlīgas vajāšanas un Kristus sekotāji izklīda pa dažādiem apgabaliem. Tāpat kā citi, arī Filips atstāja Jeruzalemi, bet viņa kalpošana ar to nebeidzās. Jau pēc neilga laika viņš aktīvi sludināja jaunā teritorijā — Samarijā. (Apustuļu darbi 8:1—5.)

Sludināšana jaunās teritorijās

Jēzus bija pravietojis, ka viņa mācekļi sludinās ”kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam”. (Apustuļu darbi 1:8.) Sludinādams Samarijā, Filips piedalījās šo pravietisko vārdu piepildīšanā. Jūdi pret samariešiem parasti neizturējās ar cieņu. Taču Filips nepieļāva, ka viņa attieksmi pret šiem cilvēkiem noteiktu aizspriedumi, un par savu objektivitāti tika bagātīgi svētīts. Daudzi samarieši kristījās, viņu vidū arī bijušais burvis, vārdā Sīmanis. (Apustuļu darbi 8:6—13.)

Pēc kāda laika Jehovas eņģelis pavēlēja Filipam doties uz vientuļu ceļu, kas veda no Jeruzalemes uz Gazu. Tur viņš ieraudzīja ratus, kuros brauca etiopiešu galminieks un balsī lasīja Jesajas pravietojumu. Pieskrējis pie ratiem, Filips galminieku uzrunāja. Kaut arī etiopietis bija prozelīts un viņam bija kaut kādas zināšanas par Dievu un Dieva Rakstiem, viņš pazemīgi atzina, ka viņam ir nepieciešama palīdzība, lai saprastu to, ko lasa. Tāpēc galminieks uzaicināja Filipu kāpt ratos un sēsties viņam līdzās. Kad Filips bija viņam sludinājis, ceļā viņiem gadījās kāda ūdenstilpe. ”Kas mani kavē kristīties?” jautāja etiopietis. Filips nekavējoties kristīja viņu, un etiopietis līksms ceļoja tālāk. Vēlāk šis jaunais māceklis droši vien sludināja labo vēsti savā dzimtajā pusē. (Apustuļu darbi 8:26—39.)

Ko mēs varam mācīties no tā, ka Filips sludināja samariešiem un etiopiešu galminiekam? Kā liecina Filipa pieredzētais, nekad nedrīkst domāt, ka noteiktas nacionalitātes vai rases cilvēki vai cilvēki, kam ir kāds noteikts sociālais stāvoklis, nekad neieinteresēsies par labo vēsti. Mums jāsludina vēsts par Valstību visiem cilvēkiem. (1. Korintiešiem 9:19—23.) Ja mēs parādām gatavību to darīt, Jehova var mūs izmantot, lai ’darītu par mācekļiem visu tautu cilvēkus’, pirms pienāk šīs ļaunās sistēmas gals. (Mateja 28:19, 20.)

Jaunas priekšrocības kalpošanā

Pēc gadījuma ar etiopiešu galminieku Filips sludināja Azdotā ”un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evanģeliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā”. (Apustuļu darbi 8:40.) Pirmajā gadsimtā Azdotā un Cēzarejā dzīvoja galvenokārt cittautieši. Taču varētu būt, ka pa ceļam uz Cēzareju viņš sludināja arī tādos nozīmīgos ebreju kultūras centros kā Lidā un Jopē. Ar to varētu izskaidrot, kāpēc vēlāk šajās pilsētās bija Jēzus mācekļi. (Apustuļu darbi 9:32—43.)

Pēdējo reizi Filips Bībelē tiek pieminēts saistībā ar notikumu, kas norisinājās 20 gadus vēlāk. Kad Pāvils bija beidzis savu trešo misionāra ceļojumu, viņš izkāpa krastā Ptolemaidā. ”Nākošajā dienā,” raksta Pāvila ceļabiedrs Lūka, ”mēs devāmies ceļā un nonācām Cezarejā, un iegājuši evanģelista Filipa namā, ..palikām pie viņa.” Tolaik Filipam jau bija ”četras meitas, jaunavas, kuŗām bija praviešu dāvanas”. (Apustuļu darbi 21:8, 9.)

Filips acīmredzot bija apmeties Cēzarejā. Taču misionāra gars viņam nebija zudis, jo Lūka viņu nosauc par ’evanģelistu’. Ar šo vārdu bieži tiek apzīmēts cilvēks, kas atstāj mājas, lai sludinātu tur, kur labā vēsts iepriekš nav sludināta. Fakts, ka Filipam bija četras meitas, kas pravietoja, liek domāt, ka meitenes bija sekojušas dedzīgā tēva priekšzīmei.

Arī mūsdienās kristīgiem vecākiem jāatceras, ka no visiem mācekļiem viņu bērni ir tie, par kuriem viņiem jārūpējas pirmām kārtām. Pat ja vecākiem jāatsakās no kādiem teokrātiskiem pienākumiem ģimenes pienākumu dēļ, viņi, tāpat kā Filips, var palikt dedzīgi Dieva kalpotāji un būt priekšzīmīgi vecāki. (Efeziešiem 6:4.)

Pāvila un viņa biedru apciemojums Filipa ģimenei deva brīnišķīgu iespēju parādīt viesmīlību. Iedomājieties, cik ļoti viņi cits citu uzmundrināja! Iespējams, tieši šajā tikšanās reizē Filips Lūkam sīki izstāstīja par savu kalpošanu, par kuru tagad var lasīt Apustuļu darbu 6. un 8. nodaļā.

Dievs Jehova Filipu daudz izmantoja Valstības darbā. Filipa dedzība sekmēja labās vēsts izplatīšanos teritorijās, kurās iepriekš nebija sludināts, un veicināja labu garīgu gaisotni viņa mājās. Vai jūs gribētu saņemt līdzīgas priekšrocības un svētības? Tad attīstiet sevī īpašības, kādas bija evaņģēlistam Filipam.