Vai ir iespējams atrast iekšēju mieru?

Tālajā 1854. gadā amerikāņu rakstnieks Henrijs Toro rakstīja: ”Daudziem cilvēkiem visa dzīve ir viens vienīgs kluss izmisums.”

Aptuveni pirms 150 gadiem, kad tika uzrakstīti šie vārdi, lielākajai daļai cilvēku acīmredzot trūka iekšēja miera. Bet kā ir tagad? Vai Toro teiktais tikpat labi nav attiecināms arī uz mūsdienām? Kā ir ar jums personīgi? Vai jūs esat apmierināts un izjūtat mieru? Vai varbūt jūs nomāc nedrošība, neziņa par nākotni un jūs dzīvojat, Toro vārdiem runājot, ”klusā izmisumā”?

DIEMŽĒL pasaulē ir daudz kā tāda, kas cilvēkiem laupa iekšēju mieru. Piemēram, daudzās valstīs izmisuma cēlonis ir nabadzība, ko izraisa bezdarbs un niecīgie ienākumi. Cituviet cilvēki visus spēkus veltī materiālu vērtību uzkrāšanai. Taču dzīve sāncensības atmosfērā rada raizes, nevis mieru. Tāpat mieru laupa slimības, kari, noziedzība, netaisnība un varmācība.

Viņi meklēja iekšēju mieru

Daudzi nevēlas samierināties ar tādu pasauli, kāda tā ir. Antoniua bija arodbiedrības līderis kādā lielā fabrikā Sanpaulu (Brazīlija). Cerēdams uzlabot dzīves apstākļus, viņš piedalījās protesta akcijās un demonstrācijās, taču tas viņam nedeva sirdsmieru.

Citi cer atrast mieru laulībā, taču arī šajās cerībās daudziem ir nācies vilties. Markoss bija sekmīgs uzņēmējs. Viņš iesaistījās politikā un kļuva par kādas industriālas pilsētas mēru. Taču Markosa ģimenes dzīvē valdīja dziļas nesaskaņas. Kad viņu bērni uzsāka patstāvīgu dzīvi, Markoss un viņa sieva vairs neredzēja iespējas atrisināt savas domstarpības un sāka dzīvot atsevišķi.

Gerzonu no Salvadoras (Brazīlija), kas bērnību bija aizvadījis uz ielas, vilināja piedzīvojumi. Viņš ar autostopu ceļoja no pilsētas uz pilsētu. Drīz viņš kļuva par narkomānu un, lai sagādātu naudu narkotikām, sāka zagt. Tā dzīvodams, Gerzons vairākkārt nonāca policijā. Viņš bija agresīvs un varmācīgs, tomēr arī viņš alka pēc iekšēja miera. Kur viņš to varēja meklēt?

Kad Vanija vēl bija meitene, nomira viņas māte, un kopš tā brīža rūpes par māju un slimo māsu uzgūla viņas pleciem. Vanija apmeklēja baznīcu, bet jutās Dieva pamesta. Sirdsmieru viņa nejuta ne vismazākajā mērā.

Savukārt Marselu kāroja vienīgi jautri pavadīt laiku. Viņam patika piedalīties ballītēs kopā ar citiem jauniešiem, dejot, dzert un lietot narkotikas. Reiz izcēlās kautiņš un viņš ievainoja kādu puisi. Vēlāk Marselu ļoti nožēloja savu rīcību un lūdza Dievam palīdzību. Arī viņš gribēja iegūt sirdsmieru.

Minētie gadījumi parāda, kādas ir dažas no situācijām, kas neļauj izjust iekšēju mieru. Vai šie dažādie cilvēki atrada to, ko meklēja? Vai mēs varam kaut ko mācīties no viņu pieredzes? Kā varēsim lasīt nākamajā rakstā, uz abiem šiem jautājumiem atbildes ir apstiprinošas.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 3. lpp.]

Vai jūs ilgojaties pēc iekšēja miera?