Vai jūs protat gaidīt?
VAI jums ir kāds priekšstats, cik daudz laika cilvēki ik gadus pavada gaidot? Viņi gaida, stāvot rindā veikalā vai degvielas uzpildes stacijā. Viņi gaida, kamēr tiks apkalpoti restorānā. Viņi gaida pieņemšanu pie zobārsta vai kāda cita ārsta. Viņi gaida, kad pienāks autobuss vai vilciens. Patiešām, neaptverami daudz laika no cilvēka dzīves paiet kaut ko gaidot. Kā liecina kāds aprēķins, tikai Vācijā vien satiksmes sastrēgumos tiek zaudēti 4,7 miljardi stundu gadā (tāds ir apmēram 7000 cilvēku kopējais dzīves ilgums).
Gaidīt mēdz būt ļoti grūti. Tā kā mums pastāvīgi ir sajūta, ka visam nepietiek laika, domas par to, kas vēl būtu jāpaspēj, gaidīšanu var padarīt vienkārši neciešamu. Rakstnieks Aleksandrs Rozs reiz teica: ”Puse no dzīves mokām ir gaidīšana.”
Amerikāņu valstsvīrs Bendžamins Franklins apzinājās, ka gaidīšana turklāt vēl dārgi izmaksā. Vairāk nekā pirms 250 gadiem viņš atzīmēja: ”Laiks ir nauda.” Tāpēc uzņēmēji rūpējas, lai darba process noritētu bez liekiem kavēkļiem. Jo vairāk preču īsākā laikā tiek saražots, jo lielāka ir peļņa. Savukārt uzņēmumi, kas darbojas apkalpojošajā sfērā, cenšas nodrošināt pēc iespējas ātrus pakalpojumus — piemēram, ir izveidoti ātrās apkalpošanas restorāni, Interneta veikali un dažās valstīs pat speciālas banku kabīnes, kurās ir iespējams nokārtot maksājumus, nemaz neizkāpjot no automašīnas —, jo ir zināms, ka izpatikt klientam nozīmē arī samazināt laiku, kas viņam jāpavada gaidot.
Dzīves izšķiešana
Deviņpadsmitā gadsimta amerikāņu dzejnieks Ralfs Voldo Emersons ar nožēlu konstatēja: ”Cik daudz no dzīves tiek zaudēts gaidot!” Savukārt žurnālists Lanss Marovs runā par garlaicību un diskomforta sajūtu, ko rada gaidīšana, un vēl kādu mokošu apziņu. Tā ir apziņa, ka ”vērtīgākais, kas cilvēkam pieder, — laiks, daļa no viņa dzīves, — ir nozagts, neatgriezeniski zudis”. Tas ir bēdīgs, bet patiess fakts. Laiks, kas zaudēts gaidot, vairs nav atgūstams.
Protams, ja dzīve nebūtu tik īsa, gaidīšana sagādātu daudz mazāk raižu. Bet dzīve ir īsa. Pirms vairākiem tūkstošiem gadu Bībeles psalmu sacerētājs atzina: ”Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” (Psalms 90:10.) Lai kur mēs dzīvotu un kas mēs būtu, mūsu mūža dienas — stundas un minūtes, kas ir mūsu rīcībā no mūsu dzimšanas brīža — ir ierobežotas. Un nav iespējams izvairīties no situācijām, kad esam spiesti ziedot daļu sava dārgā laika, lai gaidītu kādu notikumu vai cilvēku.
Kā iemācīties gaidīt
Gandrīz visiem no mums ir gadījies braukt automašīnā, kuras vadītājs nemitīgi cenšas apdzīt priekšā braucošo transporta līdzekli. Bieži tas tiek darīts bez īpašas vajadzības — vadītājam nekur nav jāsteidzas. Tomēr viņš nespēj paciest, ka brauciena ātrumu nosaka kāds cits. Autovadītāja nepacietība skaidri liecina, ka viņš nav iemācījies gaidīt. Jā, prasme gaidīt ir kaut kas tāds, kas jāmācās — neviens ar šo prasmi nepiedzimst. Kad mazulis ir izsalcis vai jūtas slikti, viņš pieprasa, lai viņam nekavējoties tiktu veltīta uzmanība. Tikai pēc kāda laika bērns sāk saprast, ka dažkārt, lai kaut ko iegūtu, ir nepieciešams pagaidīt. Tā kā gaidīšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, prasme pacietīgi gaidīt liecina par cilvēka briedumu.
Protams, ir situācijas, kad nepacietība ir saprotama. Vīrs, cenzdamies steidzīgi nogādāt slimnīcā savu sievu, kurai sākušās dzemdības, negrib pieļaut ne mazāko kavēšanos — un pilnīgi pamatoti. Tāpat eņģeļi, kas skubināja Latu atstāt Sodomu, nepieļāva, ka Lats vilcinātos. Tuvojās pilsētas iznīcināšana, un Lata un viņa ģimenes dzīvība bija briesmās. (1. Mozus 19:15, 16.) Taču vairākumā gadījumu, kad cilvēki ir spiesti gaidīt, neizšķiras dzīvības un nāves jautājums. Tādas situācijas sagādātu mazāk negatīvu emociju, ja visi saglabātu pacietību — pat ja gaidīšanas cēlonis ir kāda cilvēka neizdarība vai neieinteresētība. To ir vieglāk izdarīt, ja protam izmantot laiku lietderīgi. Nākamajā lappusē ir minēti daži ieteikumi, kā gaidīšanu padarīt ne tikai izturamu, bet pat gūt no tās labumu.
Tāpat jāņem vērā, ka nepacietība var liecināt par lepnību — cilvēks sevi uzskata par pārāk svarīgu, lai viņam kaut kas būtu jāgaida. Šādam cilvēkam būtu labi pārdomāt vārdus, kas pierakstīti Bībelē: ”Labāka ir pacietība nekā augstprātība.” (Salamans Mācītājs 7:8.) Augstprātība jeb lepnība ir nopietns trūkums, un Bībeles sakāmvārds skan: ”Lepna sirds tā Kunga acīs ir negantība.” (Salamana Pamācības 16:5.) Tāpēc, lai mēs iemācītos būt pacietīgi — apgūtu prasmi gaidīt —, mums rūpīgi jāizanalizē sava rīcība un attiecības ar citiem cilvēkiem.
Pacietība tiks atalgota
Parasti gaidīt ir vieglāk, ja esam droši, ka tas, ko gaidām, ir gaidīšanas vērts un galu galā noteikti īstenosies. Paturot to prātā, ir labi pārdomāt faktu, ka visi patiesie Dieva kalpi gaida piepildāmies Dieva izcilos apsolījumus, kas rakstīti Bībelē. Piemēram, Dieva iedvesmotā psalmā ir teikts: ”Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” Šo solījumu atkārtoja apustulis Jānis, sacīdams: ”Kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (Psalms 37:29; 1. Jāņa 2:17.) Protams, ja mēs dzīvotu mūžīgi, gaidīšana nebūtu nekāda lielā problēma. Taču pašlaik mēs nedzīvojam mūžīgi. Un vai maz ir reālistiski runāt par mūžīgu dzīvi?
Ņemiet vērā, ka Dievs mūsu pirmvecākus bija radījis mūžīgai dzīvei. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi zaudēja izredzes dzīvot mūžīgi, tā laupot šo iespēju arī saviem bērniem, bija tas, ka viņi izdarīja grēku. Taču, tiklīdz viņi bija sagrēkojuši, Dievs paziņoja savu nodomu vērst par labu nepaklausības sekas. Viņš apsolīja, ka nāks ”dzimums”, kas, kā noskaidrojās, bija Jēzus Kristus. (1. Mozus 3:15; Romiešiem 5:18.)
Vai mēs pieredzēsim Dieva solījumu īstenošanos katrs personīgi, ir atkarīgs no mums — arī no tā, vai būsim pacietīgi. Lai attīstītu šo īpašību, mēs tiekam mudināti domāt par zemkopi. Viņš iesēj sēklu, un pēc tam, darot visu iespējamo, lai aizsargātu savus sējumus, viņam pacietīgi jāgaida līdz ražas laikam. Tad viņa pacietība tiek atalgota, un viņš ierauga sava darba augļus. (Jēkaba 5:7.) Apustulis Pāvils min citu pacietības paraugu. Viņš atgādina par Dievam uzticīgajiem vīriešiem un sievietēm, kas dzīvojuši senatnē. Šie cilvēki ilgojās pieredzēt Dieva nodomu īstenošanos, taču viņiem bija jāgaida Dieva noteiktais laiks. Pāvils mūs mudina sekot tiem, ”kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus”. (Ebrejiem 6:11, 12.)
Tiesa, no gaidīšanas nav iespējams izbēgt. Taču tai arī nav jāsagādā nemitīgas raizes. Cilvēki, kas gaida piepildāmies Dieva solījumus, no gaidīšanas var gūt prieku. Viņi var izmantot šo laiku, lai veidotu tuvas attiecības ar Dievu un darītu darbus, kas apliecina viņu ticību. Tāpat, lūdzot Dievu, studējot Bībeli un uzzināto rūpīgi pārdomājot, viņi var iegūt nesatricināmu pārliecību, ka viss, ko Dievs ir apsolījis, noteiktā laikā īstenosies.
[Papildmateriāls/Attēli 5. lpp.]
PADARIET GAIDĪŠANU MAZĀK MOKOŠU!
Plānojiet! Ja jūs zināt, ka būs jāgaida, sagatavojieties, lai jūs varētu lasīt, rakstīt, adīt, tamborēt vai darīt kaut ko citu noderīgu.
Izmantojiet laiku pārdomām — mūsdienu steidzīgajā pasaulē arvien retāk rodas izdevība mierīgi padomāt.
Nolieciet telefona tuvumā kaut ko lasāmu tām reizēm, kad, zvanot uz kādu iestādi, nākas gaidīt savienojumu ar jums vajadzīgo cilvēku. Piecās vai desmit minūtēs var izlasīt vairākas lappuses.
Ja jūs gaidāt kopā ar citiem un izveidojas piemērota situācija, izmantojiet izdevību un aprunājieties ar apkārtējiem par kaut ko uzmundrinošu.
Turiet automašīnā bloknotu un kādu lasāmvielu gadījumam, ja neparedzētu apstākļu dēļ iznāktu gaidīt.
Aizveriet acis, atbrīvojieties vai lūdziet Dievu.
KĀ AIZRITĒS LAIKS, KAS JĀPAVADA GAIDOT, LIELĀKOTIES IR ATKARĪGS NO MŪSU ATTIEKSMES UN TĀLREDZĪBAS.