Lasītāju jautājumi

Kāds ir Jehovas liecinieku viedoklis par medicīniskām procedūrām, kurās tiek izmantotas paša pacienta asinis, ņemot vērā Bībeles pavēles par pienācīgu asins lietošanu?

Katram kristietim nevis jāpieņem lēmums pašam pēc saviem ieskatiem vai jābalstās vienīgi uz mediķu ieteikumiem, bet gan nopietni jāpārdomā, kas ir teikts Bībelē. Šis ir jautājums, kas ietekmē viņa attiecības ar Jehovu.

Jehova, kas mums devis dzīvību, ir noteicis, ka asinis nedrīkst lietot uzturā. (1. Mozus 9:3, 4.) Senajiem izraēliešiem dotajā bauslībā Dievs ierobežoja asins lietošanu, jo asinis simbolizē dzīvību. Viņš deva šādu norādījumu: ”Miesas dvēsele [jeb dzīvība] mīt asinīs, tādēļ Es tās jums esmu devis uz altāŗa, lai jūs varētu gūt savām dvēselēm salīdzināšanos.” Kā bija jārīkojas, ja kāds cilvēks nomedīja dzīvnieku uzturam? Dievs paziņoja: ”Tam būs viņa asinis izliet un apraust ar zemi.”a (3. Mozus 17:11, 13.) Šo pavēli Jehova atkārtoja vairākkārt. (5. Mozus 12:16, 24; 15:23.) Kādā jūdaisma avotā norādīts: ”Asinis nedrīkst uzglabāt, tās jāpadara nederīgas lietošanai uzturā, izlejot zemē.” (Soncino Chumash.) Neviens izraēlietis nedrīkstēja iegūt savā īpašumā, uzglabāt un lietot citas dzīvas būtnes asinis, jo tās dzīvība piederēja Dievam.

Kopš tā laika, kad nomira Mesija, Mozus bauslība vairs nav spēkā, taču Dieva viedoklis par asins svētumu nav mainījies. Dieva svētā gara vadībā apustuļi deva kristiešiem norādījumu ”sargāties no.. asinīm”. Pret šo pavēli nedrīkstēja izturēties vieglprātīgi. Morālā ziņā tā bija tikpat svarīga kā prasība atturēties no netiklības un elkdievības. (Apustuļu darbi 15:28, 29; 21:25.) Kad 20. gadsimtā kļuva izplatīta asins nodošana un pārliešana, Jehovas liecinieki saprata, ka šī procedūra ir pretrunā ar Dieva Rakstiem.b

Reizēm ārsts piedāvā vairākas nedēļas pirms operācijas savākt paša pacienta asinis (pirmsoperācijas autologo asiņu nodošana), lai vajadzības gadījumā pacientam pārlietu viņa paša asinis. Taču šāda asiņu savākšana, uzglabāšana un pārliešana ir tiešā pretrunā ar to, kas teikts trešajā un piektajā Mozus grāmatā. Asinis nedrīkst uzglabāt — tās ir jāizlej, it kā jāatdod Dievam. Protams, Mozus bauslība vairs nav spēkā, bet Jehovas liecinieki ciena principus, ko Dievs tajā bija iekļāvis, un ir apņēmušies ”sargāties no.. asinīm”. Tāpēc mēs nenododam asinis un neļaujam pārliešanas nolūkos uzglabāt mūsu pašu asinis, kurām jātiek ”izlietām”. Tāda rīcība būtu pretrunā ar Dieva likumu.

Citas procedūras un analīzes, kurās izmanto pacienta asinis, nav tik skaidrā pretrunā ar principiem, ko Dievs ir darījis zināmus. Piemēram, daudzi kristieši ir ļāvuši ņemt savu asiņu paraugus analīzēm, pēc kurām asinis tiek iznīcinātas. Dažreiz tiek piedāvātas arī sarežģītākas procedūras, kurās tiek izmantotas asinis.

Piemēram, dažu ķirurģisku procedūru laikā daļa asiņu tiek novirzīta prom no cilvēka ķermeņa procesā, ko sauc par hemodilūciju. Tās asinis, kas ir palikušas pacienta organismā, tiek atšķaidītas. Vēlāk asinis, kas ir cirkulējušas ārpus ķermeņa, tiek ievadītas atpakaļ pacientam, tuvinot viņa asinsainu normālai. Tāpat ir iespējams savākt asinis, kas plūst no brūces, tās filtrēt un pārliet eritrocītus atpakaļ pacientam — šādu procedūru sauc par asins saglabāšanu. Cits paņēmiens ir asiņu novirzīšana uz aparātu, kas kādu laiku izpilda funkcijas, kuras parasti veic ķermeņa orgāni (piemēram, sirds, plaušas vai nieres). Pēc tam asinis no aparāta atkal tiek ievadītas pacienta organismā. Ir citas procedūras, kuru laikā asinis nonāk separatorā (centrifūgā), kur tiek atdalītas to kaitīgās vai bojātās sastāvdaļas. Mērķis var būt arī izdalīt kādu no asins sastāvdaļām un izmantot to citā vietā organismā. Pastāv arī analīzes, kuru vajadzībām tiek ņemts asins paraugs, ko pēc tam apzīmē ar etiķeti vai samaisa ar kādu medikamentu un ievada atpakaļ pacienta organismā.

Detaļas var atšķirties, un laika gaitā noteikti parādīsies jaunas procedūras, ārstēšanas paņēmieni un analīzes. Nav mūsu uzdevums iztirzāt katru iespējamo situāciju un pieņemt lēmumu par to. Katram kristietim pašam jāizlemj, ko viņš ļaus darīt ar savām asinīm ķirurģiskas procedūras, medicīniskas izmeklēšanas vai ārstēšanas kursa laikā. Viņam jau laikus no ārsta vai laboranta jāuzzina, kas procedūras laikā varētu tikt darīts ar viņa asinīm. Pēc tam viņam jāpieņem lēmums, kas ir saskaņā ar viņa sirdsapziņu. (Skat. ”Ko varētu jautāt sev”.)

Kristiešiem jāpatur prātā, ka viņi ir veltījuši sevi Dievam un viņu pienākums ir Dievu ”mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu”. (Lūkas 10:27.) Atšķirībā no lielākās daļas cilvēku Jehovas liecinieki ļoti augstu vērtē labas attiecības ar Dievu. Dzīvības Devējs mudina visus paļauties uz Jēzus izlietajām asinīm. Bībelē teikts: ”Viņā [Jēzū Kristū] mums dota pestīšana viņa asinīs, grēku piedošana.” (Efeziešiem 1:7.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 31. lpp.]

KO VARĒTU JAUTĀT SEV

Ja daļa manu asiņu tiktu novirzīta ārpus mana ķermeņa un asinsrite, iespējams, uz kādu laiku tiktu pārtraukta, vai sirdsapziņa man ļautu joprojām uzskatīt šīs asinis par daļu no manis paša un tātad neprasītu, lai tās tiktu ”izlietas zemē”?

Vai mana pēc Bībeles mācītā sirdsapziņa kļūtu nemierīga, ja diagnostiskas vai terapeitiskas procedūras laikā daļa manu asiņu tiktu paņemta, modificēta un atkal ievadīta manā organismā?