Ko mēs mācāmies no notikumiem ar pirmajiem cilvēkiem

DIEVS pārlūkoja zemeslodi, ko bija paredzējis dot cilvēkiem, un redzēja, ka tā būs laba dzīves vieta. Kad darbs bija pabeigts, Dievs paziņoja, ka viss radītais ir ”ļoti labs”. (1. Mozus 1:12, 18, 21, 25, 31.) Bet kādu laiku pirms tam Dievs bija teicis, ka ir kaut kas tāds, kas ”nav labi”. Tas nenozīmē, ka Dievs bija radījis kaut ko nepilnīgu. Viss, ko Dievs radīja, bija pilnīgs, taču viņa darbs vēl nebija padarīts līdz galam. ”Nav labi cilvēkam būt vienam,” teica Dievs Jehova. ”Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam.” (1. Mozus 2:18, LB-65r.)

Jehova vēlējās, lai cilvēki paradīzē uz zemes dzīvotu mūžīgi, lai viņi dzīvotu pārticībā, vienmēr būtu veseli un laimīgi. Ādams kļuva par visu cilvēku tēvu, un Ieva ir ”visu dzīvo māte”. (1. Mozus 3:20.) Viņu pēcnācēju skaits ir iesniedzies miljardos, taču diemžēl visi šie cilvēki ir nepilnīgi.

Mēs diezgan labi zinām, kas Bībelē stāstīts par Ādamu un Ievu. Tomēr ir labi padomāt, ko mēs varam mācīties no tā, kas notika ar pirmajiem diviem cilvēkiem.

”Vīrieti un sievieti Viņš radīja”

Kad Ādams deva vārdus dzīvniekiem, viņš redzēja, ka visi dzīvnieki ir pāros, turpretī viņam nebija biedra, kas viņam atbilstu. Kad vēlāk Ādams ieraudzīja skaisto būtni, ko Jehova bija izveidojis no viņa ribas, viņu pārņēma neaprakstāms prieks. Sapratis, ka šī būtne ir daļa no viņa paša, Ādams teica: ”Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta.” (1. Mozus 2:18—23, LB-65r.)

Ādamam bija vajadzīgs palīgs, un Dievs viņam deva tieši tādu palīgu, kāds viņam bija nepieciešams. Ieva bija palīgs, kas pilnībā atbilda Ādamam, — viņa kopā ar vīru varēja rūpēties par dārzu un dzīvniekiem, viņa varēja dzemdēt un audzināt bērnus un kļūt par īstu draugu un domubiedru. (1. Mozus 1:26—30.)

Jehova deva Ādamam un Ievai visu, ko vien viņi saprāta robežās varēja vēlēties. Likdams Ievai iet pie sava vīra, Dievs apstiprināja viņu savienību un iedibināja laulību un ģimeni — iekārtojumu, kam bija jākļūst par sabiedrības pamatvienību. Pirmajā Mozus grāmatā ir teikts: ”Vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” Svētīdams pirmo laulāto pāri un teikdams, ka Ādamam un Ievai dzims bērni, Jehova noteikti vēlējās, lai ikviens bērns augtu ģimenē, kur viņu mīl un par viņu rūpējas abi vecāki. (1. Mozus 1:28; 2:24.)

”Pēc Dieva tēla”

Ādams bija pilnīgs cilvēks — Dieva dēls, kas bija radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Tā kā ”Dievs ir Gars”, šī līdzība nevarēja būt miesīga. (1. Mozus 1:26; Jāņa 4:24.) Cilvēks bija līdzīgs Dievam pēc savām īpašībām, kas viņu padarīja atšķirīgu no dzīvniekiem. Cilvēkam bija dota spēja mīlēt, gudrība, spēks un taisnīguma izjūta. Viņam bija piešķirta gribas brīvība un spēja attīstīt garīgumu. Sirdsapziņa, spēja īstenot morālu paškontroli, palīdzēja cilvēkam noteikt, kāda rīcība ir pareiza un kāda — nepareiza. Cilvēkam bija dots saprāts, tāpēc viņš varēja pārdomāt savas eksistences jēgu, iepazīt Dievu un veidot ciešas attiecības ar savu Radītāju. Ādamam bija viss nepieciešamais, lai viņš varētu pārvaldīt Dieva radīto zemeslodi.

Ieva izdara grēku

Ādams noteikti pateica Ievai, ko Jehova viņiem bija aizliedzis. Viņi drīkstēja ēst augļus no visiem kokiem dārzā, taču augļus no viena koka — no laba un ļauna atzīšanas koka — viņi nedrīkstēja ēst. Ja viņi tos ēstu, tajā pašā dienā viņi mirtu. (1. Mozus 2:16, 17.)

Drīz vien aizliegtajiem augļiem tika pievērsta pirmo cilvēku uzmanība. Ievu uzrunāja čūska, kuru saviem nolūkiem izmantoja kāda neredzama būtne. Čūska uzdeva it kā nevainīgu jautājumu: ”Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” Ieva atbildēja, ka viņi drīkst ēst visu koku augļus un ka tikai viena koka augļus viņi nedrīkst aiztikt. Tad čūska apšaubīja Dieva norādījumu un teica: ”Jūs nemirsit vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” Šie vārdi pamudināja Ievu raudzīties uz aizliegto koku citādi nekā iepriekš. Viņa ”vēroja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas acīm jo tīkams un iekārojams”. Ieva bija pievilta un pārkāpa Dieva likumu. (1. Mozus 3:1—6; 1. Timotejam 2:14.)

Vai Ievas grēks bija neizbēgams? Nē, nekādā ziņā! Pamēģināsim iedomāties sevi viņas situācijā. Čūskas vārdi bija pilnīgā pretrunā ar to, ko bija teicis Dievs un atkārtojis Ādams. Ko mēs domātu, ja kāds svešinieks apgalvotu, ka cilvēks, kuru mēs mīlam un kuram mēs uzticamies, ir melis? Ievai būtu vajadzējis izjust sašutumu un nepatiku, viņai vispār nevajadzēja klausīties, ko čūska viņai saka. Kā kaut kāda čūska varēja uzdrošināties apšaubīt Dieva godīgumu un viņas vīra vārdu patiesumu! Ievai vajadzēja respektēt vadības principu un lūgt padomu vīram, pirms viņa pieņēma lēmumu. Arī mums gadījumos, kad mums tiek teikts kaut kas tāds, kas nesaskan ar Dieva norādījumiem, noteikti jālūdz kādam padoms, pirms mēs izlemjam, kā rīkoties. Diemžēl Ieva pati gribēja izlemt, kas ir labs un kas — slikts, tāpēc viņa noticēja Kārdinātāja vārdiem. Jo vairāk Ieva par tiem domāja, jo patīkamāki viņai tie šķita. Ieva pieļāva nopietnu kļūdu: viņa neapslāpēja nepareizo vēlēšanos, kaut gan viņai vajadzēja censties no tās atbrīvoties vai pārrunāt notikušo ar ģimenes galvu. (1. Korintiešiem 11:3; Jēkaba 1:14, 15.)

Ādams paklausa sievai

Ieva pamudināja grēkot arī Ādamu. Bet kāpēc Ādams paklausīja Ievai? (1. Mozus 3:6, 17.) Ādamam bija jāizšķiras, kā pusē viņš nostāsies. Vai viņš paklausīs Radītājam, kas viņam bija devis visu, arī viņa mīļoto sievu? Vai Ādams lūgs Dievam padomu, kā rīkoties tālāk? Jeb vai viņš tomēr nolems pievienoties Ievai? Ādams ļoti labi zināja, ka Ieva neiegūs to, ko viņa bija cerējusi iegūt, ēdot aizliegto augli. Apustulis Pāvils, Dieva iedvesmots, vēlāk rakstīja, ka ”Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā”. (1. Timotejam 2:14.) Tātad Ādama nepakļaušanās Dievam bija apzināta. Acīmredzot bailes palikt bez sievas bija lielākas nekā ticība, ka Dievs spēj atrisināt šo sarežģīto situāciju.

Ādama rīcība bija pašnāvnieciska. Turklāt to var pielīdzināt slepkavībai, jo Ādama dēļ grēka algu, nāvi, saņēma visi viņa pēcnācēji, kurus Jehova savā žēlsirdībā viņam ļāva radīt. (Romiešiem 5:12.) Egoismam un nepaklausībai šajā gadījumā bija traģiskas sekas.

Grēka sekas

Pirmās izjūtas, kas bija saistītas ar grēku, bija kauns. Ādams un Ieva nevis priecīgi skrēja runāt ar Jehovu, bet paslēpās no viņa. (1. Mozus 3:8.) Abu cilvēku draudzība ar Dievu bija beigusies. Dievs Ādamam un Ievai jautāja, ko viņi ir izdarījuši, un viņu atbilde neliecināja par nožēlu, kaut gan viņi skaidri apzinājās, ka ir pārkāpuši Dieva likumu. Ēzdami aizliegto augli, pirmie cilvēki bija atraidījuši Dieva labvēlību.

Dievs norādīja, ka grēka dēļ Ieva izjutīs sāpes dzemdējot. Viņa kāros pēc sava vīra, un vīrs valdīs pār viņu. Tātad, mēģinādama iegūt neatkarību, Ieva panāca gluži pretējo. Ādamam tika paziņots, ka viņš varēs iegūt ražu tikai ar lielām pūlēm. Turpmāk viņš vairs nevarēs apmierināt savu izsalkumu ar to, kas izaug Ēdenes dārzā, un viņam būs smagi jāstrādā, lai sagādātu iztiku, līdz kamēr viņš atgriezīsies zemē, no kuras viņš bija radīts. (1. Mozus 3:16—19.)

Ādams un Ieva tika izraidīti no Ēdenes dārza. Jehova sacīja: ”Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku, un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!” Kā atzīmē profesors Gordons Venems, ”šis teikums apraujas”, un mūsu ziņā tiek atstāts pabeigt Dieva izteikto domu, iespējams, turpinot to ar vārdiem ”es viņu izraidīšu no dārza”. Parasti Bībeles grāmatu rakstītāji pierakstīja Dieva sacīto līdz galam. Taču šajā vietā, raksta G. Venems, ”nobeigums ir izlaists, lai uzsvērtu, cik ātri rīkojās Dievs. Viņš vēl nebija beidzis runāt, kad abi jau bija izraidīti no dārza.” (1. Mozus 3:22, 23.) Šajā brīdī acīmredzot beidzās sazināšanās starp Jehovu un pirmajiem diviem cilvēkiem.

Ādams un Ieva nomira tajā pašā dienā, taču viņu nāve bija nevis fizioloģiska, bet garīga. Tā kā Ādams un Ieva uz visiem laikiem bija atsvešinājušies no dzīvības Avota, viņu stāvoklis pakāpeniski pasliktinājās un galu galā viņus gaidīja arī fizioloģiska nāve. Grūti pat iedomāties, cik smagu pārdzīvojumu viņiem sagādāja pirmais nāves gadījums, kad viņu pirmdzimtais dēls Kains nogalināja savu brāli Ābelu. (1. Mozus 4:1—16.)

Diezgan maz ir zināms par Ādama un Ievas dzīvi pēc tam. Viņu trešais dēls Sets piedzima, kad Ādamam bija 130 gadi. Ādams mira 800 gadus vēlāk 930 gadu vecumā, pēc tam kad bija ”dzemdinājis dēlus un meitas”. (1. Mozus 4:25; 5:3—5.)

Pamācība mums

Notikumi divu pirmo cilvēku dzīvē palīdz saprast, kāpēc cilvēce ir nonākusi tik bēdīgā stāvoklī, un ļauj izdarīt svarīgus secinājumus. Visi, kas tiecas būt neatkarīgi no Dieva Jehovas, rīkojas galēji nesaprātīgi. Gudri dara tie cilvēki, kas paļaujas uz Jehovu un viņa vārdiem, nevis uz savām iedomātajām zināšanām. Jehova nosaka to, kas ir labs un kas — slikts, un darīt labu būtībā nozīmē paklausīt viņam. Pārkāpt viņa likumus un ignorēt viņa principus nozīmē darīt sliktu.

Dievs joprojām piedāvā cilvēkiem visu, ko viņi var vēlēties, — mūžīgu dzīvi, brīvību, gandarījumu, laimi, labu veselību, mieru, labklājību un iespēju arvien uzzināt kaut ko jaunu. Bet, lai mēs to visu saņemtu, mums jāatzīst, ka esam pilnībā atkarīgi no mūsu debesu Tēva Jehovas. (Salamans Mācītājs 3:10—13; Jesajas 55:6—13.)

[Papildmateriāls/Attēls 26. lpp.]

Vai Ādams un Ieva ir leģendu tēli?

Priekšstats par paradīzi, kas tika zaudēta grēka dēļ, bija pazīstams senajiem babiloniešiem, asīriešiem, ēģiptiešiem un citām tautām. Daudzos stāstījumos par paradīzi ir minēts dzīvības koks, kura augļus ēdot, cilvēks varēja iegūt mūžīgu dzīvību. Tātad cilvēces atmiņā ir saglabājies kaut kas no traģiskajiem notikumiem Ēdenē.

Mūsdienās daudzi uzskata, ka stāstījums par Ādamu un Ievu ir izdomāts. Tomēr lielākā daļa zinātnieku atzīst, ka cilvēce ir cēlusies no viena priekšteča. Daudzi teologi nespēj noliegt, ka cilvēce ir mantojusi grēku no viena cilvēka. Ja viņi piekristu uzskatam, ka cilvēce cēlusies no vairākiem priekštečiem, tad viņiem būtu jāatzīst, ka grēku izdarīja uzreiz vairāki no šiem priekštečiem. Tādā gadījumā viņiem būtu jāatsakās no uzskata, ka Kristus, ”pēdējais Ādams”, ir izpircis cilvēci. Jēzum un viņa mācekļiem nebija jādomā par šādiem sarežģītiem pieņēmumiem. Viņi zināja, ka 1. Mozus grāmatā rakstīta patiesība. (1. Korintiešiem 15:22, 45; 1. Mozus 1:27; 2:24; Mateja 19:4, 5; Romiešiem 5:12—19.)