Dzīvesstāsts

Ieguvums, ko dod Dievam patīkama pieticība

PASTĀSTĪJIS BENDŽAMINS IKEČUKVU OSUEKE

Neilgi pēc tam, kad biju kļuvis par pilnas slodzes kristīgo kalpotāju, es aizbraucu uz vecāku mājām. Kolīdz tēvs mani ieraudzīja, viņš sagrāba mani aiz krekla un sāka kliegt: ”Zaglis!” Pēc tam viņš paķēra mačeti un iesita man ar tās plakano pusi. Izdzirdējuši troksni, pie mūsu mājas sapulcējās ciemata iedzīvotāji. Ko es tādu biju nozadzis?

ES PIEDZIMU 1930. gadā Umuariamas ciematā Nigērijas dienvidaustrumos un biju pirmais no septiņiem bērniem. Vēlāk mēs palikām seši, jo 13 gadu vecumā nomira vecākā no manām māsām. Mūsu vecāki piederēja pie anglikāņu baznīcas. Tēvs nodarbojās ar zemkopību, bet māte tirgojās ar eļļu. Viņa regulāri gāja apmēram 30 kilometrus līdz tuvākajam tirgum, iegādājās tur kannu palmu eļļas un tās pašas dienas vakarā atgriezās mājās. Nākamajā dienā agri no rīta viņa veica aptuveni 40 kilometru tālu ceļu līdz dzelzceļa stacijai, lai šo eļļu pārdotu. Ja viņa guva peļņu — parasti gan tā nebija lielāka par desmit pensiem —, viņa nopirka ģimenei kaut ko ēdamu un tajā pašā dienā devās atceļā. Līdz savai nāvei 1950. gadā māte šādi palīdzēja uzturēt mūsu ģimeni aptuveni 15 gadus.

Skolas gaitas es uzsāku mūsu ciemata anglikāņu baznīcas skolā, bet, lai pabeigtu pamatskolu, man bija jādzīvo pansijā, kas atradās apmēram 35 kilometrus no mājām. Tā kā vecākiem nebija naudas tālākajai manis skološanai, es sāku meklēt darbu. Vispirms es strādāju Lagosā, kas atrodas Nigērijas rietumos, pie kāda dzelzceļnieka par mājkalpotāju, pēc tam Ziemeļnigērijas pilsētā Kadunā par kalpotāju pie kāda valsts ierēdņa. Tālāk manas gaitas veda uz Beninu Nigērijas dienvidrietumos, kur es pie kāda jurista atradu klerka vietu, bet vēlāk strādāju kokzāģētavā. 1953. gadā es pārcēlos pie sava brālēna uz Kamerūnu, un viņš man palīdzēja dabūt darbu kaučukaugu plantācijā. Mana mēneša alga bija apmēram trīs sterliņu mārciņas un četri šiliņi. Kaut arī es strādāju vienkāršus darbus, es biju apmierināts, jo spēju nopelnīt sev dienišķo iztiku.

Nabadzīgs vīrs dalās bagātībās

Mans darbabiedrs Silvanuss Okemiri bija Jehovas liecinieks. Vienalga, vai mēs pļāvām zāli vai likām ap gumijkokiem mulču, viņš izmantoja katru izdevību, lai dalītos ar mani zināšanās no Bībeles. Es gan klausījos tajā, ko viņš stāstīja, bet neko vairāk nedarīju. Kad mans brālēns uzzināja, ka es sarunājos ar Jehovas liecinieku, viņš no visas sirds ņēmās mani brīdināt: ”Bendžamin, tu labāk ar Silvanusu Okemiri nerunā. Viņš tic Jehovam un ir nožēlojams nabags. Katrs, kas ar viņu pīsies, kļūs tāds pats kā viņš.”

1954. gada sākumā, nespēdams vairs izturēt smagos darba apstākļus plantācijā, es atgriezos mājās. Tolaik anglikāņu baznīca diezgan stingri turējās pie morāles normām, tāpēc man bija ieaudzināta dziļa nepatika pret amoralitāti. Bet ar laiku es pamanīju, ka baznīcas apmeklētāju vidū ir liekulīgi cilvēki, kas gan apgalvoja, ka sekojot Bībeles normām, bet viņu dzīvesveids liecināja par pretējo, un tas manī iedvesa pretīgumu. (Mateja 15:8.) Mums ar tēvu nemitīgi izcēlās domstarpības, kas mūsu attiecībās radīja nopietnu saspīlējumu, līdz es kādu vakaru vienkārši aizgāju no mājām.

Par manu nākamo dzīvesvietu kļuva dzelzceļa pilsētiņa Omoba, kur es atkal nonācu saskarē ar Jehovas lieciniekiem. Prisila Isioča, kas bija no mana ciema, iedeva man divas brošūras: Šī Valstības labā vēsts un Pēc Armagedona — Dieva jaunā pasaule.a Kad biju tās ar lielu interesi izlasījis, man bija skaidrs, ka esmu atradis patiesību. Manā baznīcā Bībeli neviens nestudēja — tur galvenā uzmanība tika pievērsta cilvēku tradīcijām. Turpretī liecinieku literatūra bija pilna ar Bībeles citātiem.

Pēc nepilna mēneša es brālim un māsai Isiočām pavaicāju, kad viņi dosies uz savu baznīcu. Pirmajā reizē, kad ierados Jehovas liecinieku sapulcē, es neko daudz nesapratu. Sargtorņa raksts bija par pravieša Ecēhiēla grāmatā aprakstīto uzbrukumu, ko organizēs Gogs no ”Magoga zemes”. (Ecēhiēla 38:1, 2.) Daudzi rakstā lietotie izteicieni man bija sveši, bet, tā kā Jehovas liecinieki mani uzņēma ļoti sirsnīgi, es nolēmu, ka nākamajā svētdienā atnākšu atkal. Sapulcē, kas notika pēc nedēļas, tika runāts par sludināšanu, un es paprasīju Prisilai, kad viņi iet sludināt. Nākamajā svētdienā es jau devos kalpošanā kopā ar viņiem, turēdams rokā mazu Bībeli. Lai gan man nebija ne sludināšanas somas, ne bībeliskās literatūras, es kļuvu par Valstības sludinātāju un tā paša mēneša beigās nodevu savu pirmo pārskatu par kalpošanu.

Ar mani Bībeli neviens nestudēja, bet ikreiz, kad apmeklēju brāli un māsu Isiočas, es uzmanīgi ieklausījos vārdos no Rakstiem, kas stiprināja manu ticību un deva uzmundrinājumu, kā arī saņēmu bībelisko literatūru. 1954. gada 11. decembrī apgabala kongresā, kas notika Abā, es kristījos. Brālēns, pie kura es tajā laikā dzīvoju un strādāju par mācekli, pārtrauca man dot pārtiku un mani mācīt un pat nesamaksāja ne pensa par darbu, ko biju pie viņa izdarījis, taču es neturēju uz viņu ļaunu prātu. Manu sirdi pildīja pateicība par to, ka biju ieguvis personiskas attiecības ar Dievu, un tas man sniedza mierinājumu un sirdsmieru. Turklāt man palīdzēja vietējie Jehovas liecinieki. Isiočas man sagādāja pārtiku, citi aizdeva naudu, lai es varētu sākt nodarboties ar sīktirdzniecību. 1955. gada vidū es nopirku lietotu velosipēdu, un 1956. gada martā sāku kalpot par pionieri. Drīz pēc tam es nomaksāju visus parādus. Kaut arī mani ienākumi bija pavisam niecīgi, es spēju sevi uzturēt. Ar to, ko Jehova man deva, man bija diezgan.

”Zogu” savus brāļus un māsas

Tiklīdz biju nostājies uz savām kājām, tā sāku domāt, kā lai palīdzu saviem brāļiem un māsām garīgā ziņā. Atrazdamies dziļu aizspriedumu varā, tēvs izturējās noraidoši pret to, ka biju kļuvis par Jehovas liecinieku. Ko es varēju darīt, lai iepazīstinātu brāļus un māsas ar Bībeles patiesību? Es piedāvājos finansiāli atbalstīt savu jaunāko brāli Ernestu, un līdz ar to tēvs atļāva viņam dzīvot pie manis. Ernests ātri pieņēma patiesību un 1956. gadā kristījās. Lai gan pēc šī notikuma tēva pretestība kļuva vēl spēcīgāka, arī mana māsa, kas jau bija precējusies, un viņas vīrs kļuva par Jehovas lieciniekiem. Kad es uzaicināju otru savu māsu Felisiju pavadīt pie manis skolas brīvdienas, tēvs visai negribīgi, tomēr ļāva viņai braukt. Drīz arī Felisija kristījās un pievienojās Jehovas tautai.

1959. gadā es ierados mājās, lai paņemtu Bernisi, manu trešo māsu, kurai bija ieplānots pārcelties uz dzīvi pie Ernesta. Šī bija tā reize, kad tēvs man uzbruka, apsūdzēdams mani, ka es zogot viņa bērnus. Viņš nebija sapratis, ka lēmumu kalpot Jehovam mēs bijām pieņēmuši katrs personiski. Tēvs zvērēja nepieļaut, ka Bernise jebkad dotos man līdz. Bet Jehovas roka nekad nav par īsu. Jau nākamajā gadā Bernise skolas brīvdienās ieradās pie Ernesta un, tāpat kā viņas māsas, pieņēma patiesību un kristījās.

Mācos pielāgoties dažādiem apstākļiem

1957. gada septembrī es sāku kalpot par speciālo pionieri, kas nozīmēja sludināt 150 stundas mēnesī. Par manu partneri kļuva Sandejs Irogbelači, un mēs kalpojām Akpu-na-abuo pilsētā, kas atrodas Ečē. Pirmajā rajona kongresā, kuru mēs apmeklējām pēc ierašanās šajā teritorijā, no mūsu grupas kristījās 13 cilvēki. Cik saviļņojoši ir redzēt, ka tagad tur ir 20 draudzes!

1958. gadā es iepazinos ar dedzīgu pionieri no Abas Austrumu draudzes Kristianu Azuiki, un tā paša gada decembrī mēs apprecējāmies. 1959. gada sākumā es tiku iecelts par ceļojošo pārraugu, kura pienākums ir apciemot un stiprināt draudzes. Līdz 1972. gadam mēs ar sievu regulāri apmeklējām gandrīz visas Jehovas liecinieku draudzes Nigērijas austrumu un dienvidrietumu daļā.

Draudzes atradās tālu cita no citas, un mūsu galvenais pārvietošanās līdzeklis bija velosipēds. Kad mēs apmeklējām draudzes lielās pilsētās, brāļi mūs no vienas draudzes līdz nākamajai nogādāja ar taksometru. Dažviet mēs nakšņojām istabās, kurām bija kleķa grīda, bet griestu nebija vispār. Gultas bija taisītas no rafijām, uz kurām dažreiz bija novietots ar zāli pildīts matracis, ko sedza maša, bet citreiz nebija nekā. Ne ēdiena daudzums, ne kvalitāte mūs neuztrauca. Jau iepriekšējos gados iemācījušies būt apmierināti ar pavisam pieticīgu uzturu, mēs bijām pateicīgi par jebko, kas mums tika piedāvāts, un brāļi, pie kuriem mēs mitinājāmies, to augstu novērtēja. Tā kā dažās pilsētās tolaik vēl nebija elektrības, mēs vienmēr vadājām sev līdzi petrolejas lampu. Kaut arī mums neklājās viegli, iespēja sadarboties ar ticības biedriem no dažādām draudzēm mums sagādāja lielu prieku.

Šo gadu laikā mēs arvien labāk sapratām, cik noderīgs ir apustuļa Pāvila atgādinājums: ”Kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1. Timotejam 6:8.) Atrazdamies nelabvēlīgos apstākļos, Pāvils iemācījās būt apmierināts ar to, kas viņam bija. ”Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā,” Pāvils rakstīja, ”esmu ieskatījies visādos likteņos, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.” Arī mēs to iemācījāmies. Pāvils vēl piebilda: ”Es visu spēju tā [Dieva] spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:12, 13.) Cik patiesi izrādījās šie vārdi mūsu dzīvē! Mēs varējām pilnā mērā piedalīties kristīgajā darbībā un tikām svētīti ar gandarījuma sajūtu un sirdsmieru.

Kalpojam draudzēm kopā ar bērniem

1959. gadā piedzima mūsu pirmais dēls Džoels, un 1962. gadā viņam sekoja Semjuels. Kopš tā laika mēs apmeklējām draudzes četratā. Kad 1967. gadā Nigērijā izcēlās pilsoņu karš, nemitīgo gaisa trauksmju dēļ skolas tika slēgtas, tāpēc kara laikā Kristiana, kas iepriekš bija strādājusi par skolotāju, zēnus mācīja mājās. Sešu gadu vecumā Semjuels jau mācēja lasīt un rakstīt. Pēc kara, kad mūsu jaunākais dēls sāka iet skolā, viņš bija par divām klasēm priekšā saviem vienaudžiem.

Tolaik es vēl pilnībā neapzinājos, cik grūti ir vienlaikus gan audzināt bērnus, gan pildīt ceļojošā pārrauga pienākumus, tāpēc pozitīvs pavērsiens bija jaunais norīkojums, kuru saņēmām 1972. gadā. Mēs tikām iecelti par speciālajiem pionieriem, līdz ar to mums bija pastāvīga dzīvesvieta un mēs varējām pievērst nepieciešamo uzmanību ģimenes garīgumam. Dēliem jau no mazotnes mēs mācījām, cik vērtīga ir Dievam patīkama pieticība. 1973. gadā Semjuels kristījās, un tajā pašā gadā Džoels sāka kalpot par pionieri. Tagad abi mūsu dēli ir precējušies un audzina paši savus bērnus Bībeles patiesības garā.

Smagais pilsoņu kara laiks

Kad sākās pilsoņu karš, es, pildīdams rajona pārrauga pienākumus, kopā ar ģimeni atrados vienā no Oničas draudzēm. Kara laiks vēl vairāk nostiprināja mūsu pārliecību, ka dzīties pēc mantas un paļauties uz to nav saprātīgi. Es redzēju, kā cilvēki bēga, lai glābtu savu dzīvību, un visu, ko bija uzkrājuši, pameta uz ielas.

Karam pieņemoties spēkā, visi karot spējīgie vīrieši tika iesaukti militārajā dienestā. Daudzi brāļi, kas atteicās no karadienesta, tika spīdzināti. Mēs nevarējām brīvi pārvietoties, un pārtikas trūkuma dēļ valstī valdīja sajukums. Maniokas cena pieauga no sešiem pensiem līdz simt šiliņiem par puskilogramu, bet glāze sāls, kas parasti maksāja 60 šiliņus, tagad tika pārdota par 15 sterliņu mārciņām. Piena, sviesta un cukura nebija vispār. Lai izdzīvotu, mēs vācām negatavas papaijas un gatavojām no tām ēdienu, sajaucot tās ar kādu mazumiņu maniokas miltu. Mēs ēdām arī siseņus, maniokas mizas, hibisku lapas, ziloņzāli, īsi sakot, jebkuru zaļumu, ko varējām atrast. Tā kā gaļa bija nepieejama greznība, bet zēniem tā bija vajadzīga, es ķēru ķirzakas. Lai cik smaga bija situācija, Jehova vienmēr par mums gādāja.

Daudz bīstamāks par nabadzību bija kara izraisītais garīgais trūkums. Lielākā daļa brāļu bija atstājuši karadarbības zonu un patvērušies džungļos vai citos ciematos, taču bēgot viņi bija zaudējuši gandrīz visu savu bībelisko literatūru, un karaspēka izveidotās blokādes dēļ jaunu literatūru Biafrā ievest nebija iespējams. Lai gan vairākums draudžu joprojām organizēja sapulces, brāļu garīgums cieta, jo nebija pieejama vadība no filiāles biroja.

Cīņa ar garīgo badu

Ceļojošie pārraugi darīja visu iespējamo, lai turpinātu apmeklēt ikvienu draudzi. Tā kā daudzi brāļi bija aizbēguši no pilsētām, es viņus meklēju viņu jaunajās dzīvesvietās. Reiz es atstāju sievu un bērnus drošībā un ceļoju vienatnē sešas nedēļas pa džungļiem un dažādiem ciemiem, meklēdams savus ticības biedrus.

Kad, apciemodams vienu no Ogbunkas draudzēm, es uzzināju, ka liela grupa liecinieku ir aizbēguši uz Okigves apgabalu un apmetušies Isuoči apkaimē, es nosūtīju šiem brāļiem ziņu ar lūgumu sapulcēties noteiktā laikā kešjukoku plantācijā Umuaku ciema tuvumā. Mēs ar kādu pavecu brāli nobraucām ar velosipēdiem apmēram 15 kilometrus un, nonākuši galā, ieraudzījām, ka norādītajā vietā ir sapulcējušies kādi 200 Jehovas liecinieki, arī sievietes un bērni. Ar kādas pionieres palīdzību man izdevās atrast vēl vienu liecinieku grupu — apmēram 100 brāļu un māsu, kas bija atraduši patvērumu Lomaras mežos.

Overi pilsētā, kur risinājās karadarbība, dzīvoja vairāki mūsu brāļi, un viens no šiem drošsirdīgajiem Dieva kalpiem bija Lorenss Ugvuegbu. Viņš man pastāstīja, ka karaspēka okupētajā Ohaji apkaimē atrodas daudz liecinieku, kas okupācijas dēļ nevar brīvi pārvietoties. Nakts aizsegā mēs ar velosipēdiem aizbraucām uz šo vietu un Jehovas liecinieku izveidotajā apmetnē satikām ap 120 brāļu un māsu. Izmantojot šo izdevību, mēs apmeklējām arī dažus citus lieciniekus viņu paslēptuvēs.

Brālis Izaks Nvagvu riskēja ar savu dzīvību, lai palīdzētu man atrast izklīdinātos brāļus un māsas. Viņš pārcēla mani kanoe laivā pāri Otamiri upei, lai es varētu satikt vairāk nekā 150 liecinieku, kas bija sapulcējušies Egbu-Ečē. Kāds no turienes brāļiem izsaucās: ”Šī ir labākā diena manā mūžā! Es pat neiedrošinājos cerēt, ka jebkad vēl ieraudzīšu rajona pārraugu. Ja man tagad būtu jāmirst, es nomirtu ar mierīgu sirdi.”

Kaut arī man nemitīgi draudēja iesaukšana armijā, es atkal un atkal izjutu Jehovas aizsardzību. Kādu pēcpusdienu, kad biju atceļā no sapulces, uz kuru bija ieradušies apmēram 250 brāļu, mani apstādināja desantvienība. ”Kāpēc jūs neesat karā?” viņi vaicāja. Es paskaidroju, ka esmu misionārs un sludinu Dieva Valstību. Viss liecināja, ka viņi ir nolēmuši mani arestēt. Pateicis pie sevis īsu lūgšanu, es vērsos pie komandiera: ”Lūdzu, atlaidiet mani.” ”Jūs lūdzat, lai jūs atlaižu?” viņš pārsteigts jautāja. ”Jā,” es atbildēju, ”ļaujiet man iet.” ”Labi, varat būt brīvs,” viņš noteica, un neviens no karavīriem nebilda ne vārda. (Psalms 65:2, 3.)

Saņemam arvien jaunas svētības

Kad 1970. gadā karš beidzās, es turpināju pildīt rajona pārrauga pienākumus un ar prieku palīdzēju no jauna organizēt draudžu darbību. Pēc tam mēs ar Kristianu līdz 1976. gadam kalpojām par speciālajiem pionieriem, un tad mani atkal iecēla par rajona pārraugu. Tā paša gada vidū es sāku kalpot par apgabala pārraugu, bet septiņus gadus vēlāk mūs ar sievu uzaicināja strādāt Jehovas liecinieku Nigērijas filiālē, kas ir mūsu mājas vēl joprojām. Mums vienmēr ir liels prieks satikt brāļus un māsas, ar kuriem esam pazīstami kopš pilsoņu kara vai vēl senākiem laikiem un kuri joprojām uzticīgi kalpo Jehovam.

Visus šos gadus Kristiana man ir bijusi uzticams biedrs un brīnišķīgs atbalsts. Viņas pozitīvā domāšana un apņēmīgais gars, ko nav ietekmējušas arī pastāvīgās veselības problēmas, ar kurām viņa cīnās kopš 1978. gada, man ir bijusi neatsverama palīdzība. Mēs esam pārliecinājušies, cik patiesi ir psalmu sacerētāja vārdi: ”Tas Kungs viņu atspirdzinās uz slimības gultas.” (Psalms 41:4.)

Atskatoties uz daudzajiem teokrātiskajā darbībā aizvadītajiem gadiem, es jūtos dziļi pateicīgs Jehovam par visām viņa svētībām. Es varu teikt, ka, iemācījies būt apmierināts ar to, ko viņš sagādā, esmu pieredzējis daudz prieka. Nav lielākas svētības par to, ka redzu savus radiniekus, bērnus un viņu ģimenes kopā ar mani un Kristianu vienoti kalpojam Jehovam. Viņš man ir devis bagātu un saturīgu dzīvi. Nekas no tā, ko esmu vēlējies, nav palicis nepiepildījies.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Palīdzība brāļu saimei īstajā laikā

Naids, kas sešdesmito gadu vidū uzliesmoja starp etniskajām grupām no Nigērijas ziemeļu reģiona un etniskajiem grupējumiem no valsts austrumu reģiona, radīja nemierus, nelikumības un etnisko vardarbību. Šis konflikts radīja nopietnas grūtības Jehovas lieciniekiem, kas bija apņēmušies palikt pilnīgi neitrāli. Lielākā daļa no viņiem zaudēja visu, kas viņiem bija piederējis, un apmēram 20 Jehovas liecinieki tika noslepkavoti.

1967. gada 30. maijā Nigērijas austrumu reģions atdalījās no federācijas un izveidoja Biafras republiku. Reaģējot uz šādu notikumu attīstību, tika mobilizēta federālā armija, austrumu reģions tika aplenkts, un sākās asiņains pilsoņu karš.

Neitralitāte, kādu saglabāja Biafrā dzīvojošie Jehovas liecinieki, viņus padarīja par nemitīgu uzbrukumu mērķi. Laikraksti par viņiem publicēja naidīgus izteikumus, noskaņojot pret viņiem sabiedrisko domu. Tomēr, lai cik grūti bija apstākļi, Jehova parūpējās, lai viņa kalpi nepaliktu bez garīgā uztura.

1968. gada sākumā kāds Jehovas liecinieks, kas bija Biafras valsts ierēdnis, tika norīkots darbā uz kādu Eiropas valsti, bet cits Jehovas liecinieks strādāja Biafrā kādā lidlaukā. Tolaik gaisa satiksme bija vienīgā saikne, kas savienoja Biafru ar pārējo pasauli, un šie divi Jehovas liecinieki brīvprātīgi uzņēmās risku nogādāt Biafras brāļiem garīgo barību. Ar viņu starpniecību cietušajiem bija iespējams saņemt arī palīdzības sūtījumus. Abi brāļi pildīja šo svarīgo uzdevumu līdz pat kara beigām 1970. gadā. Viens no viņiem vēlāk sacīja: ”Ar cilvēku spēkiem vien kaut ko tādu nebūtu bijis iespējams realizēt.”

[Attēls 23. lpp.]

1956. gads

[Attēls 25. lpp.]

1965. gadā ar mūsu dēliem Džoelu un Semjuelu

[Attēls 26. lpp.]

Nav lielākas svētības kā kalpot Jehovam kopā ar visu ģimeni

[Attēls 27. lpp.]

Patlaban mēs ar Kristianu kalpojam Jehovas liecinieku Nigērijas filiālē