Mainoties apstākļiem dzīvē, paļaujieties uz Dieva garu

”Centies būt Dieva acīs krietns.” (2. TIMOTEJAM 2:15.)

 1. Kādas pārmaiņas rada pārbaudījumus mūsu garīgumam?

PASAULE, kurā mēs dzīvojam, nemitīgi mainās. Ir vērojami iespaidīgi zinātnes un tehnikas sasniegumi, bet arī krasa morāles normu lejupslīde. Iepriekšējā rakstā tika pārrunāts, ka kristiešiem jāpretojas pasaules garam, kas ir vērsts pret Dievu. Taču, pasaulei mainoties, daudzējādā ziņā maināmies arī mēs paši. Piemēram, bērni pamazām kļūst pieauguši. Mēs varam iegūt vai zaudēt bagātību, veselību un tuvus cilvēkus. Daudzas no šīm pārmaiņām mēs paši nespējam ietekmēt, un tās var radīt jaunus un nopietnus pārbaudījumus mūsu garīgumam.

 2. Kādas pārmaiņas notika Dāvida dzīvē?

² Nav daudz cilvēku, ar kuriem dzīvē būtu notikušas tik lielas pārmaiņas kā ar Isaja dēlu Dāvidu. Ļoti īsā laikā no vienkārša ganu zēna viņš kļuva par visas tautas varoni. Vēlāk Dāvids bija spiests bēguļot, jo viņu kā zvēru vajāja skaudības pārņemts ķēniņš. Pēc šiem notikumiem Dāvids pats kļuva par ķēniņu un iekarotāju. Viņš pieredzēja nopietna grēka sāpīgās sekas, kā arī nelaimi un nesaskaņas savā ģimenē. Viņš ieguva bagātību, novecoja, un viņam nebija svešs vecuma nespēks. Bet, lai gan Dāvida dzīvē tik daudz kas mainījās, viņš visu mūžu paļāvās uz Jehovu un uz Jehovas garu. Dāvids visiem spēkiem centās būt ”Dieva acīs krietns”, un Dievs viņu svētīja. (2. Timotejam 2:15.) Apstākļi mūsu dzīvē atšķiras no tiem, kādi bija Dāvidam, taču mēs no viņa daudz ko varam mācīties. Viņa piemērs ļauj saprast, kā jārīkojas, lai Dieva gars mums palīdzētu, kad dzīvē notiek pārmaiņas.

Dāvida pazemība — lielisks piemērs

3., 4. Kā Dāvids no vienkārša ganu zēna kļuva par tautas varoni?

³ Zēna gados Dāvids nebija ievērojams pat savā paša ģimenē. Kad Betlēmē ieradās pravietis Samuēls, Dāvida tēvs izveda viņa priekšā septiņus no saviem astoņiem dēliem, bet jaunāko dēlu Dāvidu atstāja pieskatīt aitas. Tomēr tieši Dāvidu Jehova bija izraudzījies par nākamo Izraēlas ķēniņu. Dāvids tika ataicināts no lauka, un par to, kas notika pēc tam, Bībelē stāstīts: ”Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu, no šīs dienas sākot, un palika arī turpmāk viņā.” (1. Samuēla 16:12, 13.) Uz šo garu Dāvids paļāvās visu savu mūžu.

⁴ Drīzumā šis ganu zēns kļuva par tautas varoni. Vispirms viņu uzaicināja apkalpot ķēniņu un spēlēt tam mūziku. Pēc tam Dāvids nogalināja kareivīgo Goliātu — briesmīgu milzi, kam baidījās stāties pretī pat pieredzējušie izraēliešu karotāji. Iecelts par virsnieku karavīriem, Dāvids sekmīgi cīnījās ar filistiešiem. Ļaudis viņu mīlēja un cildināja dziesmās. Jau pirms tam kāds ķēniņa Saula padomnieks par jauno Dāvidu bija teicis, ka tas ne vien ”māk jo labi koklēt”, bet arī ir ”varonīgs jauneklis un kaŗavīrs, pie tam gudrs vārdos un skaists augumā”. (1. Samuēla 16:18; 17:23, 24, 45—51; 18:5—7.)

 5. Kāpēc Dāvids būtu varējis kļūt lepns, bet kas liecina par to, ka viņš tāds nekļuva?

⁵ Likās, ka Dāvidam ir viss — slava, skaistums, jaunība, daiļrunība, muzikālas dotības, karavīra iemaņas, Dieva labvēlība. Jebkas no tā visa būtu varējis padarīt Dāvidu lepnu, taču tā nenotika. Ievērības cienīga ir Dāvida atbilde ķēniņam Saulam, kas viņam piedāvāja savas meitas roku. Ar patiesu pazemību Dāvids sacīja: ”Kas es esmu, un kas ir mana ģimene, mana tēva ģints Israēlā, lai es kļūtu ķēniņa znots!” (1. Samuēla 18:18.) Komentējot šo pantu, kāds speciālists rakstīja: ”Dāvids gribēja teikt, ka ne viņa personiskās īpašības, ne sabiedriskais stāvoklis, ne izcelsme nedeva ne mazāko pamatu pretendēt uz godu kļūt par ķēniņa znotu.”

 6. Kāpēc mums jābūt pazemīgiem?

⁶ Dāvids bija pazemīgs, jo saprata, ka Jehova visās jomās ir nesalīdzināmi pārāks par nepilnīgiem cilvēkiem. Dāvids apbrīnoja jau to vien, ka Dievs vispār ievēro cilvēkus. (Psalms 144:3.) Tāpat Dāvids zināja, ka jebkādi viņa sasniegumi ir iespējami tikai Jehovas pazemības dēļ — savā žēlastības pilnajā laipnībā Jehova viņu stiprināja, sargāja un rūpējās par viņu. (Psalms 18:36.) No Dāvida attieksmes var daudz ko mācīties. Mēs nedrīkstam kļūt augstprātīgi savu spēju, panākumu vai priekšrocību dēļ. ”Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?” rakstīja apustulis Pāvils. ”Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?” (1. Korintiešiem 4:7.) Lai saņemtu Dieva svēto garu un izjustu viņa labvēlību, mums jābūt pazemīgiem. (Jēkaba 4:6.)

”Neatriebieties paši”

 7. Kā Dāvidam radās izdevība nogalināt ķēniņu Saulu?

⁷ Dāvida slava nepadarīja viņu lepnu, bet tā izraisīja negantu skaudību ķēniņā Saulā, ko Dieva gars bija atstājis. Lai gan Dāvids neko sliktu nebija darījis, viņš bija spiests glābties bēgot un apmesties uz dzīvi tuksnesī. Reiz ķēniņš Sauls, kas neatlaidīgi vajāja Dāvidu, iegāja kādā alā, nezinādams, ka tajā ir paslēpušies Dāvids un viņa biedri. Dāvida vīri viņu skubināja izmantot šo izdevību, ko šķietami bija sūtījis Dievs, un nogalināt Saulu. Mēs varam iztēloties, kā viņi tumsā čukst Dāvidam: ”Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kuŗu tas Kungs tev ir sacījis: Redzi, es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks!” (1. Samuēla 24:3—7.)

 8. Kāpēc Dāvids nemēģināja atriebties pats?

⁸ Tomēr Dāvids nenodarīja Saulam nekā ļauna. Viņa rīcībā izpaudās ticība un pacietība, un viņš labprāt atstāja visu Jehovas ziņā. Kad ķēniņš bija izgājis no alas, Dāvids sauca viņam nopakaļ: ”Lai tas Kungs pats ir tiesnesis starp mani un tevi, un lai tas Kungs pats atdara un atriebj tev manā vietā, bet mana roka nebūs pret tevi!” (1. Samuēla 24:13.) Kaut arī Dāvids zināja, ka Saulam nav taisnība, viņš tomēr nemēģināja atriebties pats un nerunāja neko sliktu par Saulu, vienalga, vai tas bija klāt vai ne. Bija arī vairāki citi gadījumi, kad Dāvids varēja rīkoties pats, bet to nedarīja, paļaudamies, ka netaisnību novērsīs Jehova. (1. Samuēla 25:32—34; 26:10, 11.)

 9. Kāpēc nebūtu jāmēģina atriebties, ja citi vēršas pret mums?

⁹ Tāpat kā Dāvids, mēs varam nonākt grūtās situācijās. Varbūt pret mums vēršas skolas biedri, darba kolēģi, ģimenes locekļi vai citi cilvēki, kas nav mūsu ticības biedri. Nemēģināsim viņiem atriebties, bet gaidīsim uz Jehovu un lūgsim viņa svētā gara palīdzību. Varbūt neticīgos ar laiku iespaidos mūsu labā uzvedība un viņi kļūs ticīgi. (1. Pētera 3:1.) Jebkurā gadījumā mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova redz visu, kas notiek, un savā laikā kaut ko darīs lietas labā. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: ”Man pieder atriebšana, es atmaksāšu,” saka tas Kungs.” (Romiešiem 12:19.)

”Uzklausiet manas pamācības!”

10. Kādu grēku Dāvids izdarīja, un kā viņš mēģināja to noslēpt?

¹⁰ Gāja laiks, un Dāvids pats kļuva par ieredzētu un ievērojamu valdnieku. Viņš bija ļoti dievbijīgs cilvēks un sacerēja daudzus brīnišķīgus psalmus, kuros slavināja Jehovu, tāpēc varēja likties, ka šis vīrs nekad neizdarīs nopietnu grēku. Un tomēr tā notika. Kādu dienu ķēniņš no savas pils jumta ieraudzīja mazgājamies skaistu sievieti. Noskaidrojis, ka šo sievieti sauc Batseba un ka viņas vīrs Ūrija ir devies karā, Dāvids lika atvest viņu pie sevis. Vēlāk Dāvids uzzināja, ka Batsebai būs bērns. Kāds tas būtu negods, ja notikušais nāktu gaismā! Pēc Mozus bauslības, laulības pārkāpšana bija sodāma ar nāvi. Ķēniņš acīmredzot domāja, ka grēku ir iespējams noslēpt, tāpēc viņš sūtīja ziņu karaspēkam un lika Ūrijam atgriezties Jeruzalemē. Dāvids cerēja, ka Ūrija pavadīs nakti ar Batsebu, bet viņa cerības nepiepildījās. Izmisumā Dāvids nosūtīja Ūriju atpakaļ uz kaujas lauku, iedodams viņam līdzi vēstuli karaspēka virspavēlniekam Joābam. Vēstulē bija dots norādījums panākt, lai Ūrija kaujā krīt. Joābs paklausīja šai pavēlei, un Ūrija tika nogalināts. Kad Batseba bija beigusi sērot par vīra nāvi, Dāvids viņu apprecēja. (2. Samuēla 11:1—27.)

11. Kādu notikumu Nātāns pastāstīja Dāvidam, un kāda bija Dāvida reakcija?

¹¹ Sākumā likās, ka plāns ir izdevies, kaut arī Dāvidam būtu vajadzējis zināt, ka visi šie notikumi bija atklāti Jehovas acīm. (Ebrejiem 4:13.) Pēc kāda laika Batsebai piedzima bērns, un tad, Dieva sūtīts, pie Dāvida ieradās pravietis Nātāns. Pravietis izstāstīja ķēniņam notikumu ar kādu bagātu vīru, kam piederēja daudz aitu, bet kas piesavinājās kāda nabaga vīra vienīgo iemīļoto jēriņu un to nokāva. Nenojauzdams stāsta patieso nozīmi, Dāvids sadusmojās par šādu netaisnību un tūlīt pat pasludināja, kādu spriedumu ir pelnījis bagātnieks. Iededzies niknumā, viņš Nātānam paziņoja: ”Tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis!” (2. Samuēla 12:1—6.)

12. Kādu spriedumu Jehova pasludināja Dāvidam?

¹² ”Tu esi tas vīrs!” pravietis atbildēja. Dāvids bija izteicis spriedumu pats sev. Viņa dusmas noteikti ātri vien nomainīja dziļš kauns un nožēla. Apjukušajam Dāvidam bija jānoklausās neizbēgamais Jehovas spriedums, ko pavēstīja Nātāns. Dāvids nevarēja cerēt uz mierinājumu, jo viņš bija noniecinājis Jehovas vārdu un darījis to, kas ir ļauns. Viņš bija nogalinājis Ūriju ar ienaidnieka zobenu, un tagad viņam tika paziņots, ka zobens vairs neatstāsies no viņa nama. Dāvids bija arī slepeni ņēmis pie sevis Ūrijas sievu, un nu viņš varēja gaidīt, ka līdzīgs ļaunums notiks viņa ģimenē, tikai nevis slepeni, bet visu priekšā. (2. Samuēla 12:7—12.)

13. Kāda bija Dāvida attieksme pret pārmācību, kas nāca no Jehovas?

¹³ Dāvidam par godu jāatzīst, ka viņš nenoliedza savu vainu. Viņš nesadusmojās uz pravieti Nātānu, nesāka vainot citus vai attaisnot savu rīcību. Dāvids nemēģināja izvairīties no atbildības par saviem grēkiem un teica: ”Es esmu grēkojis pret to Kungu!” (2. Samuēla 12:13.) Lasot 51. psalmu, var iztēloties, cik mokoša bija viņa vainas apziņa un cik dziļa bija viņa nožēla. Dāvids lūdza Jehovu: ”Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu!” Viņš ticēja, ka Jehova savā žēlsirdībā nenoraidīs ”salauztu un sagrauztu sirdi”. (Psalms 51:13, 19.) Dāvids joprojām paļāvās uz Dieva garu. Tiesa, Jehova nepasargāja Dāvidu no grēka bēdīgajām sekām, taču viņš Dāvidam piedeva.

14. Kā būtu jāuztver pārmācība, kas nāk no Jehovas?

¹⁴ Mēs visi esam nepilnīgi un visi grēkojam. (Romiešiem 3:23.) Var gadīties, ka mēs izdarām nopietnu grēku, kā tas notika ar Dāvidu. Tāpat kā mīlošs tēvs pārmāca bērnus, Jehova labo savu kalpu rīcību. Pārmācība ir vērtīga, taču pieņemt to nav viegli — tā mums var būt ”par bēdām”. (Ebrejiem 12:6, 11.) Tomēr, ja ”uzklausām.. pamācības”, mēs varam atgūt labas attiecības ar Jehovu. (Salamana Pamācības 8:33.) Lai arī turpmāk saņemtu Jehovas garu, mums jāpieņem pārmācība un jādara viss iespējamais, lai Dievs pret mums būtu labvēlīgs.

Nepaļauties uz nedrošo bagātību

15. a) Ko daudzi cilvēki dara ar savu bagātību? b) Kā Dāvids vēlējās izmantot savu bagātību?

¹⁵ Nekas neliecina par to, ka Dāvids būtu cēlies no dižciltīgas vai bagātas ģimenes, bet savas valdīšanas laikā viņš kļuva neiedomājami bagāts. Kā zināms, daudzi cilvēki krāj bagātību, alkatīgi cenšas saraust arvien vairāk mantas vai arī tērē to savtīgiem mērķiem. Citiem nauda ir līdzeklis, lai pagodinātu sevi. (Mateja 6:2.) Dāvids turpretī izmantoja savu bagātību pavisam citādi. Viņš ilgojās godāt Jehovu, tāpēc izteica Nātānam savu vēlēšanos uzcelt Jehovam templi, kurā varētu novietot derības šķirstu, kas tolaik Jeruzalemē ”mita starp telts segām”. Jehovam patika Dāvida nodoms, tomēr ar Nātāna starpniecību viņš pavēstīja, ka templi uzbūvēs Dāvida dēls Salamans. (2. Samuēla 7:1, 2, 12, 13.)

16. Kādus priekšdarbus tempļa būvniecībai veica Dāvids?

¹⁶ Dāvids savāca materiālus, ko varētu izmantot šajā lielajā celtniecības projektā. Salamanam viņš sacīja: ”Es esmu rūpējies un sakrājis tā Kunga namam simt tūkstošus talentu zelta un vienu miljonu talentu sudraba, un vaŗu un dzelzi bez noteicama svara daudzuma, jo to man ir bezgalīgi lielā vairumā; tāpat arī kokus un akmeņus es esmu sakrājis, bet pie tiem tev vēl ir jāgādā klāt.” No saviem personiskajiem līdzekļiem Dāvids ziedoja trīs tūkstošus talentu zelta un septiņus tūkstošus talentu sudraba.a (1. Laiku 22:14; 29:3, 4.) Dāvida devīgums nebija ārišķīgs — tā izpaudās viņa ticība un padevība Dievam Jehovam. Apzinādamies, no kurienes šī bagātība nāk, Dāvids teica Jehovam: ”No Tevis ir viss, un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!” (1. Laiku 29:14.) Dāvida devīgā sirds viņu mudināja darīt tīrās pielūgsmes labā visu, kas bija viņa spēkos.

17. Kā padoms, kas lasāms 1. vēstulē Timotejam, 6. nodaļas 17.—19. pantā, attiecas gan uz bagātajiem, gan uz trūcīgajiem?

¹⁷ Arī mēs varam izmantot savus līdzekļus lietderīgi. Daudz labāk nekā dzīties pēc materiālistiskiem mērķiem ir tiekties pēc Dieva labvēlības, jo tas liecina par patiesu gudrību un dara cilvēku laimīgu. Pāvils rakstīja: ”Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” (1. Timotejam 6:17—19.) Lai kāds būtu mūsu materiālais stāvoklis, paļausimies uz Dieva garu un dzīvosim tā, lai būtu ”bagāti Dievā”. (Lūkas 12:21.) Nekas nav vērtīgāks par labu reputāciju mūsu mīlošā debesu Tēva acīs.

Krietni Dieva acīs

18. Ko kristieši var mācīties no Dāvida?

¹⁸ Visu mūžu Dāvids centās dzīvot tā, lai Jehova būtu pret viņu labvēlīgs. Kādā no savām dziesmām viņš izsaucās: ”Apžēlojies par mani, ak Dievs, apžēlojies par mani! Jo pie Tevis meklē patvērumu mana dvēsele.” (Psalms 57:2.) Dāvida paļāvība uz Jehovu nebija veltīga. Viņš nomira ”lielā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda gandarīts”. (1. Laiku 29:28.) Kaut gan Dāvids pieļāva nopietnas kļūdas, mēs viņu atceramies kā vienu no Dieva lieciniekiem, kam bija izcila ticība. (Ebrejiem 11:32.)

19. Kā mēs varam būt krietni Dieva acīs?

¹⁹ Ja jūsu dzīvē notiek pārmaiņas, atcerieties: Jehova uzturēja, spēcināja un pamācīja Dāvidu, un viņš var palīdzēt arī jums. Arī apustulis Pāvils, tāpat kā Dāvids, dzīvē pieredzēja daudz pārmaiņu, bet arī viņš paļāvās uz Dieva garu un palika uzticīgs Dievam. Pāvils rakstīja: ”Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:12, 13.) Ja paļausimies uz Jehovu, viņš mums palīdzēs, jo viņš vēlas, lai mums klātos labi. Mums jāuzklausa, ko Jehova saka, un jātuvojas viņam, tad viņš mums piešķirs spēku pildīt viņa gribu. Ja arī turpmāk paļausimies uz Dieva garu, mēs spēsim būt ”Dieva acīs krietni” tagad un mūžīgi. (2. Timotejam 2:15.)

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs atbildētu?

• Kā var izsargāties no lepnības?

• Kāpēc mums nebūtu jāatriebjas?

• Kādai jābūt mūsu attieksmei pret pārmācību?

• Kāpēc jāpaļaujas uz Dievu, nevis uz bagātību?

[Attēls 16., 17. lpp.]

Dāvids paļāvās uz Dieva garu un centās iegūt viņa labvēlību. Vai jūs rīkojaties tāpat?

[Attēls 18. lpp.]

”No Tevis ir viss, un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!”