Cienīsim un mīlēsim savus nedzirdīgos brāļus un māsas

DIEVA tauta ir liela garīgo brāļu un māsu saime, kurai ir sena vēsture. Garīgais mantojums vieno Dieva kalpus, kas dzīvo mūsdienās, ar tādiem dievbijīgiem seno laiku vīriešiem un sievietēm kā Samuēls, Dāvids, Simsons, Rahāba, Mozus, Ābrahāms, Sāra, Noa un Ābels. Starp Jehovas kalpiem ir daudz nedzirdīgu cilvēku. Piemēram, pirmie divi Mongolijas iedzīvotāji, kas kļuva par Jehovas lieciniekiem, bija kāds nedzirdīgs pāris. Mūsu nedzirdīgie brāļi un māsas Krievijā ar savu uzticību Jehovam ir palīdzējuši mums gūt juridisku uzvaru Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

”Uzticīgais un gudrais kalps” ir sagādājis publikācijas dažādās zīmju valodās, izveidojis zīmju valodas draudzes un rīko kongresus zīmju valodās. (Mat. 24:45.) Nedzirdīgajiem tas ir liels ieguvums.a Bet vai varat iedomāties, kādas pūles nedzirdīgiem cilvēkiem bija jāiegulda, lai mācītos par patieso Dievu un tiektos pēc garīgas izaugsmes tolaik, kad nekā tāda vēl nebija? Vai esat domājuši, kā jūs varētu palīdzēt nedzirdīgajiem?

Agrāko gadu pieredze

Ja mēs pajautātu mūsu nedzirdīgajiem ticības biedriem, kā viņi iepazina Dievu, kādas atbildes mēs saņemtu? Nedzirdīgie, kas jau ilgu laiku kalpo Jehovam, varbūt pastāstītu, kā viņi jutās, kad uzzināja, ka Dievam ir vārds. Iespējams, viņi sacītu, ka šī vienkāršā patiesība izmainīja viņu dzīvi un ilgus gadus bija galvenais, kas viņiem palīdzēja turēties pie Dieva, līdz kamēr parādījās zīmju valodas publikācijas videokasetēs un pēc tam DVD formātā, kuras viņiem beidzot deva iespēju apgūt dziļākas Dieva Rakstu mācības. Viņi varētu pastāstīt par laiku, kad nevienā draudzē runas netika ne teiktas, ne tulkotas zīmju valodā. Lai viņi kaut nedaudz varētu saprast notiekošo, parasti sapulcē kāds apsēdās viņiem blakus un centās īsumā uzrakstīt uz lapiņas, ko saka brāļi uz skatuves. Kāds nedzirdīgs brālis šādi mācījās Bībeles patiesību septiņus gadus, līdz beidzot parādījās tulks, kas tulkoja runas zīmju valodā.

Dažās zemēs gados vecākie nedzirdīgie liecinieki labi atceras, kā viņi sludināja dzirdīgajiem, vienā rokā turēdami kartīti ar vienkārša piedāvājuma tekstu, bet otrā — jaunākos Sargtorņa un Atmostieties! numurus. Viņiem bija ļoti grūti mācīt Bībeli citiem nedzirdīgajiem, jo nācās izmantot dzirdīgajiem domātās publikācijas, kurās rakstīto ne skolotājam, ne skolniekam nebija viegli saprast. Daudzi no šiem padzīvojušajiem brāļiem un māsām atceras sarūgtinājumu, kas viņiem bija jāpiedzīvo, kad viņi mēģināja runāt ar kādu par garīgiem jautājumiem, bet saruna pārtrūka, jo sarunas biedrs nesaprata, ko viņi grib teikt. Viņi varētu arī pastāstīt, ko nozīmē no sirds mīlēt Jehovu, bet nebūt īsti pārliecinātiem, vai viņu rīcība ir patīkama Jehovam. Daudzās situācijās viņiem trūka šādas pārliecības, jo viņi nebija droši, ka pareizi saprot Jehovas viedokli konkrētajā jautājumā.

Par spīti visiem šķēršļiem, mūsu nedzirdīgie brāļi un māsas ilgus gadus ir stipri turējušies pie savas dievbijības un pacietīgi gaidījuši uz Jehovu. (Īj. 2:3; Ps. 37:7.) Šo kristiešu izturība ir atalgojusies, un tagad Jehova viņus svētī bagātīgāk, nekā daudzi no viņiem būtu varējuši iedomāties.

Kāda brāļa piemērs ilustrē, kādas pūles nedzirdīgajiem kristiešiem dažkārt ir prasījusi turēšanās pie Jehovas principiem. Jau tad, kad publikāciju zīmju valodā vēl nebija, mūsu nedzirdīgais brālis, kuram ir sieva un bērni, cītīgi vadīja ģimenes Bībeles nodarbības. Viņa dēls atceras: ”Kad tētis ģimenes nodarbībās mūs mācīja, viņam negāja viegli, jo viss materiāls viņam bija jāņem no publikācijām, kas bija domātas dzirdīgajiem. Bieži viņš līdz galam nesaprata, kas tajās ir rakstīts. Mēs, bērni, viņa uzdevumu nemaz neatvieglojām. Tiklīdz tētis kaut ko paskaidroja neprecīzi, mēs tūlīt viņam uz to norādījām. Tomēr tētis regulāri vadīja ģimenes Bībeles nodarbības. Viņš uzskatīja, ka daudz svarīgāk ir rūpēties, lai mēs kaut ko iemācītos par Jehovu, nekā uztraukties par neērtības brīžiem, kas viņam bija jāpiedzīvo.”

Labs piemērs ir arī kāds cits brālis, vārdā Ričards, kas dzīvo Ņujorkā (ASV). Ričardam jau ir pāri 70 gadiem, un viņš ir ne tikai nedzirdīgs, bet arī neredzīgs, tomēr viņš regulāri apmeklē kristiešu draudzes sapulces. Uz sapulcēm Ričards viens pats brauc ar metro un skaita pieturas, lai zinātu, kur viņam jāizkāpj. Reiz kādā ziemā Ņujorkā bija tik spēcīgs putenis, ka sapulce tika atcelta. Brāļi to paziņoja visiem draudzes locekļiem, bet kaut kā gadījās, ka Ričards netika informēts. To atskārtuši, brāļi sāka Ričardu meklēt un atrada viņu stāvam pie Valstības zāles un pacietīgi gaidām, līdz ieradīsies kāds, kas atslēgs durvis. Kad brāļi jautāja, kāpēc viņš tādā putenī ir gājis ārā no mājām, Ričards atbildēja: ”Tāpēc, ka es mīlu Jehovu.”

Kā mēs varam palīdzēt

Vai jūsu apkaimē dzīvo nedzirdīgi cilvēki? Varbūt jūs varētu kaut nedaudz apgūt zīmju valodu, lai spētu ar viņiem sazināties. Kad nedzirdīgie māca citiem savu valodu, viņi parasti ir ļoti laipni un pacietīgi skolotāji. Var gadīties, ka jūs satiekat kādu nedzirdīgu cilvēku sludināšanā vai neformālos apstākļos. Kā rīkoties tādā gadījumā? Mēģiniet ar viņu parunāt: izmantojiet žestus, mīmiku, piezīmes, zīmējumus. Pat ja šis cilvēks liek saprast, ka Bībeles patiesība viņu neinteresē, parūpējieties, lai informācija par viņu tiktu nodota lieciniekiem, kas prot zīmju valodu. Iespējams, nedzirdīgais cilvēks labprātāk uzklausīs Bībeles vēsti, ja viņam to stāstīs zīmju valodā.

Bet varbūt jūs jau mācāties zīmju valodu un apmeklējat nedzirdīgo draudzes sapulces. Kā uzlabot savu valodas prasmi? Pat ja draudzē ir arī citi dzirdīgi sludinātāji, jūs varētu sapulcēs ”izslēgt” savu balsi un ar visiem sarunāties zīmju valodā. Tas palīdzēs šajā valodā ne tikai runāt, bet arī domāt. Brīžiem varbūt radīsies kārdinājums iet vieglāko ceļu un pateikt savu sakāmo balsī, tomēr atcerieties: lai labi apgūtu jaunu valodu, ir jābūt neatlaidīgam un jātiek pāri grūtajam sākumposmam.

Cenšoties runāt zīmju valodā, jūs apliecināsiet cieņu un mīlestību saviem nedzirdīgajiem brāļiem un māsām. Iedomājieties, cik smagi ir diendienā būt kopā ar citiem cilvēkiem skolā vai darbavietā un nespēt saprast, ko viņi saka. ”Katru dienu cilvēki ap mani sarunājas savā starpā,” stāstīja kāds nedzirdīgs brālis. ”Es bieži jūtos vientuļš un atstumts un tāpēc kļūstu viegli aizkaitināms un dusmīgs. Grūti pat aprakstīt, kādas brīžiem ir šīs izjūtas.” Draudzes sapulcēm būtu jābūt kā oāzēm, kur mūsu nedzirdīgie ticības biedri var saņemt garīgu stiprinājumu un gūt spēku no sirsnīgām sarunām draudzīgā gaisotnē. (Jāņa 13:34, 35.)

Bez nedzirdīgo draudzēm ir arī daudzas nedzirdīgo grupas. Brāļi un māsas, kas pieder pie šīm grupām, apmeklē sapulces dzirdīgo draudzēs, kur teiktais viņiem tiek pārtulkots zīmju valodā. Daudzviet nedzirdīgie draudzes locekļi sēž zāles priekšējās rindās, lai vienlaikus paturētu acīs gan oratoru, gan tulku un varētu visu labi saprast. Prakse liecina, ka pārējie draudzes locekļi ātri pierod pie šīs kārtības un tā nenovērš uzmanību no sapulces programmas. Līdzīga kārtība ir arī kongresos, kuros tiek nodrošināts tulkojums zīmju valodā. Brāļi un māsas, kas iegulda lielu darbu, lai kongresos un sapulcēs dabiski un saprotami pārtulkotu runas zīmju valodā, ir pelnījuši sirsnīgu uzslavu par savām pašaizliedzīgajām pūlēm.

Varbūt jūsu draudzē ir zīmju valodas grupa vai daži nedzirdīgi cilvēki. Kā viņiem parādīt uzmanību? Ielūdziet viņus pie sevis ciemos. Ja iespējams, iemācieties vismaz dažas zīmes. Neļaujiet valodas barjerai jūs apturēt — jūs noteikti atradīsiet veidu, kā sazināties, un izjutīsiet prieku un gandarījumu, apliecinot kristīgu mīlestību saviem ticības biedriem. (1. Jāņa 4:8.) Mēs būsim tikai ieguvēji, ja tuvāk iepazīsim savus nedzirdīgos brāļus un māsas. Viņi ir interesanti sarunas biedri un labi novērotāji, un viņiem ir lieliska humora izjūta. Kāds brālis, kura vecāki ir nedzirdīgi, saka: ”Visu mūžu es esmu uzturējies nedzirdīgo sabiedrībā, un viņi man ir devuši daudz vairāk, nekā es jebkad spētu atlīdzināt. No mūsu nedzirdīgajiem brāļiem un māsām mēs daudz ko varam mācīties.”

Jehova mīl visus savus uzticīgos kalpus — gan dzirdīgos, gan nedzirdīgos. Ar savu ticību un izturību mūsu nedzirdīgie brāļi un māsas dod vērtīgu ieguldījumu Jehovas organizācijā, tāpēc cienīsim un mīlēsim viņus no visas sirds.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 31. lpp.]

Nedzirdīgs cilvēks varbūt labprātāk uzklausīs Bībeles vēsti, ja viņam to stāstīs zīmju valodā

[Attēli 32. lpp.]

Draudzes sapulcēm būtu jābūt kā oāzēm, kur mūsu nedzirdīgie brāļi un māsas saņem garīgu stiprinājumu