Ko mums nozīmē Jehovas gatavība piedot?

1., 2. a) Kādas Jehovas īpašības izpaudās viņa attieksmē pret izraēliešu tautu? b) Kāds jautājums apskatīts šajā rakstā?

NEHEMIJAS laikā grupa levītu publiskā lūgšanā atzina, ka viņu tēvi daudzkārt ”liedzās paklausīt” Jehovas pavēlēm. Taču Jehova atkal un atkal apliecināja, ka viņš ir ”piedošanas Dievs, žēlīgs un žēlsirdīgs, lēns dusmās un liels mīlestībā”. Jehova nemitējās parādīt augstsirdīgu labestību šiem trimdiniekiem, kas Nehemijas laikā bija atgriezušies dzimtenē. (Neh. 9:16, 17.)

² Mums visiem būtu jāpārdomā jautājums: ”Ko man nozīmē Jehovas gatavība piedot?” Lai uz to atbildētu, noskaidrosim, kā Dievs izturējās pret diviem cilvēkiem, kuriem piedošana bija ļoti vajadzīga, — tie bija divi ķēniņi, Dāvids un Manase.

3.—5. Kādus nopietnus grēkus izdarīja Dāvids?

³ Lai gan Dāvids bija dievbijīgs cilvēks, viņš izdarīja nopietnus grēkus. Divi no tiem bija saistīti ar kādu laulātu pāri — Ūriju un Batsebu. Šo grēku sekas visiem bija ļoti sāpīgas. Tomēr no tā, kā Dievs pārmācīja Dāvidu, var daudz ko uzzināt par viņa gatavību piedot. Pasekosim notikumiem, kas toreiz risinājās.

⁴ Dāvids nosūtīja izraēliešu karaspēku aplenkt amoniešu galvaspilsētu Rabu. Tā atradās aptuveni 80 kilometrus uz austrumiem no Jeruzālemes, aiz Jordānas upes. Tikmēr Dāvids no savas pils jumta Jeruzālemē ieraudzīja mazgājamies Batsebu, kas bija precēta sieviete. Viņas vīrs bija tālu prom. Dāvidam Batseba tā iepatikās, ka viņš lika to atvest uz savu pili, un viss beidzās ar laulības pārkāpšanu. (2. Sam. 11:1—4.)

⁵ Kad Dāvids uzzināja, ka Batseba gaida bērnu, viņš pavēlēja izsaukt uz Jeruzālemi tās vīru, Ūriju, cerēdams, ka laulātajiem būs intīmas attiecības. Taču Ūrija pat neiegāja savā mājā, lai gan Dāvids centās pierunāt viņu tā rīkoties. Tad ķēniņš slepus sūtīja sava karaspēka virspavēlniekam vēstuli, kurā rakstīja, lai Ūriju noliek ”pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kaušanās,” un lai citi novēršas no viņa aizmugures. Līdz ar to Ūrija palika bez atbalsta un krita kaujā, kā jau Dāvids bija plānojis. (2. Sam. 11:12—17.) Ķēniņa izdarītajai laulības pārkāpšanai klāt nāca arī tas, ka viņš bija licis nogalināt nevainīgu cilvēku.

 6. Kāda bija Dieva reakcija uz Dāvida grēkiem, un ko no tā var mācīties par Jehovu?

⁶ Protams, Jehova redzēja visu, kas bija noticis. Viņam nekas nepaslīd garām nepamanīts. (Sal. Pam. 15:3.) Kaut arī ķēniņš vēlāk apprecēja Batsebu, ”šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika tam Kungam”. (2. Sam. 11:27.) Kāda bija Dieva reakcija uz to, ka Dāvids bija tik nopietni grēkojis? Viņš sūtīja pie Dāvida savu pravieti Nātānu. Tā kā Jehova ir Dievs, kas labprāt piedod, viņš acīmredzot vispirms domāja par to, vai ir kāds pamats parādīt žēlsirdību. Vai nav patīkami, ka Jehovam ir tāda attieksme? Viņš nespieda Dāvidu atzīties, bet vienkārši parūpējās, lai Nātāns izstāstītu ķēniņam kādu notikumu, no kura bija redzams, cik slikta ir bijusi Dāvida rīcība. (Nolasīt 2. Samuēla 12:1—4.) Un tieši tas izrādījās visiedarbīgākais veids, kā risināt šo sarežģīto situāciju.

 7. Kā Dāvids uztvēra Nātāna teikto?

⁷ Nātāna izstāstītais gadījums atmodināja ķēniņa taisnīguma izjūtu. Dāvids sadusmojās uz stāstā minēto bagāto vīru un teica Nātānam: ”Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis!” Turklāt Dāvids paziņoja, ka šādas netaisnības upurim jāatlīdzina viss, ko viņš ir zaudējis. Bet tad nāca negaidīts trieciens. ”Tu esi tas vīrs!” Nātāns pavēstīja. Pēc tam Dāvidam tika darīts zināms, ka viņa rīcības dēļ ”zobens” neatstāsies no viņa nama un viņa ģimeni piemeklēs nelaime. Viņš arī uzzināja, ka viņam būs jāpieredz publisks pazemojums. Dāvids aptvēra, cik smagu pārkāpumu viņš ir izdarījis, un ar dziļu nožēlu atzina: ”Es esmu grēkojis pret to Kungu!” (2. Sam. 12:5—14.)

8., 9. Kā 51. psalms atklāj Dāvida dziļākās domas, un ko no tā var mācīties par Jehovu?

⁸ Vēlāk ķēniņš Dāvids sacerēja dziesmu, kuras vārdos atspoguļojās viņa neliekuļotā nožēla. 51. psalmā ir ietverti aizkustinoši lūgumi, ar kuriem Dāvids vērsās pie Jehovas, un no tā ir skaidri redzams, ka viņš ne tikai atzina savas kļūdas, bet arī nožēloja grēkus. Galvenokārt Dāvidu uztrauca viņa attiecības ar Dievu. ”Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis,” viņš rakstīja. Dāvids lūdza Jehovam: ”Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! [..] Atdodi man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!” (Ps. 51:3—6, 9—14.) Vai jūs tikpat atklāti un godīgi runājat ar Jehovu par savām kļūmēm?

⁹ Jehova nepasargāja Dāvidu no viņa grēku sāpīgajām sekām. Tās viņam bija jāizjūt visu atlikušo mūžu. Tomēr, ņemot vērā Dāvida grēku nožēlu — viņa ”salauzto un sagrauzto sirdi” —, Jehova viņam piedeva. (Nolasīt Psalmu 32:5; Ps. 51:19.) Visvarenais Dievs saprot cilvēka patieso attieksmi un motīvus, kad tas ir grēkojis. Pēc Mozus bauslības laulības pārkāpēji bija jāsoda ar nāvi, taču Jehova žēlsirdīgi iejaucās un pats izsprieda Dāvida un Batsebas lietu, nevis ļāva to darīt tiesnešiem no cilvēku vidus. (3. Moz. 20:10.) Dievs pat padarīja viņu dēlu Salamanu par Izraēlas nākamo ķēniņu. (1. Laiku 22:9, 10.)

10. a) Uz kāda pamata Jehova, iespējams, piedeva Dāvidam? b) Ar kādiem nosacījumiem Jehova ir gatavs piedot?

¹⁰ Vēl viens iemesls, kāpēc Jehova piedeva Dāvidam, iespējams, bija tas, ka Dāvids pats bija parādījis žēlsirdību Saulam. (1. Sam. 24:5—8.) Kā paskaidroja Jēzus, Jehova pret mums izturas tā, kā mēs izturamies pret citiem. ”Pārstājiet tiesāt, lai jūs netiktu tiesāti, jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu tiesās jūs un, ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu mērīs jums,” sacīja Jēzus. (Mat. 7:1, 2.) Kāds atvieglojums ir zināt, ka Jehova ir gatavs piedot mūsu grēkus — pat tik smagus grēkus kā laulības pārkāpšana un slepkavība! Viņš mums piedos, ja mēs paši esam gatavi piedot, ja mēs atzīstamies savos grēkos viņa priekšā un ja mēs esam mainījuši attieksmi pret savu nepareizo rīcību. ”Atspirgšanas laiki” no Jehovas nāk tad, ja grēcinieki no sirds nožēlo izdarīto. (Nolasīt Apustuļu darbus 3:19.)

11. Kā ķēniņš Manase darīja to, kas bija ļauns Dieva acīs?

¹¹ Tagad pievērsīsim uzmanību kādam citam Bībelē aprakstītam gadījumam, kas ilustrē Jehovas gatavību piedot pat ļoti smagus grēkus. Apmēram 360 gadus pēc tam, kad bija sācis valdīt Dāvids, par Jūdejas ķēniņu kļuva Manase. Viņa 55 gadus ilgā valdīšana bija iezīmīga ar ļaunumu, un viņa bezdievīgā rīcība izraisīja Jehovas nosodījumu. Manase uzcēla altārus Baalam, pielūdza ”visu debess zvaigžņu pulku”, upurēja ugunī savus dēlus un atbalstīja spiritismu. ”Vēl daudz lielākā mērā viņš darīja to, kas tam Kungam nepatika.” (2. Laiku 33:1—6.)

12. Kā Manase atgriezās pie Jehovas?

¹² Galu galā Manase tika aizvests no savas zemes un ieslodzīts Babilonijas cietumā. Tur viņš varbūt atcerējās vārdus, ko Mozus bija teicis izraēliešiem: ”Kad tu būsi bēdās un visas šīs ciešanas tevi nākotnē skars, tad tu atgriezīsies pie tā Kunga, sava Dieva, un tu klausīsi Viņa pavēlēm.” (5. Moz. 4:30.) Un Manase tiešām atgriezās pie Jehovas. Viņš ”ļoti zemojās” Dieva priekšā un ”nemitīgi Viņu lūdza” (kā attēlots 21. lappusē). (2. Laiku 33:12, 13, LB-65r.) Mums nav zināms, ko tieši Manase teica šajās lūgšanās, bet var iztēloties, ka viņa vārdi kaut kādā ziņā līdzinājās tiem, ko ķēniņš Dāvids ir rakstījis 51. psalmā. Skaidrs ir tas, ka Manases sirds nostāja pilnībā izmainījās.

13. Kāpēc Jehova piedeva Manasem?

¹³ Kā Jehova atsaucās uz Manases lūgšanām? ”Tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa [Manases] pazemīgo lūgšanu.” Tāpat kā agrāk Dāvids, Manase saprata, cik smagi bija viņa grēki, un no sirds tos nožēloja. Tāpēc Dievs piedeva Manasem un atkal piešķīra tam ķēniņa varu Jeruzālemē. Tā ”Manase atzina, ka tas Kungs patiesi ir Dievs”. (2. Laiku 33:13.) Šis gadījums ir vēl viens pierādījums, ka mūsu žēlsirdīgais Dievs piedod tiem, kas patiesi nožēlo savu rīcību.

14. No kā ir atkarīgs, vai Jehova piedod grēkus?

¹⁴ Mūsdienās Dieva tautā nav daudz tādu, kam kādreiz būtu jālūdz piedošana par tik smagiem grēkiem, kādus bija izdarījuši Dāvids un Manase. Tomēr tas fakts, ka Jehova piedeva abiem šiem ķēniņiem, palīdz apzināties, ka mūsu Dievs ir gatavs piedot pat nopietnus grēkus, ja pārkāpējam ir patiesa nožēla.

15. Kas liecina par to, ka Jehova nepiedod automātiski?

¹⁵ Protams, nebūtu pareizi secināt, ka Jehova automātiski piedod visiem cilvēkiem viņu grēkus. To var saprast, ja salīdzina Dāvida un Manases prāta nostāju ar Izraēlas un Jūdejas dumpīgo iedzīvotāju attieksmi. Dievs sūtīja pie Dāvida Nātānu, lai dotu viņam iespēju pārdomāt savu rīcību, un Dāvids ar pateicību izmantoja šo izdevību. Kad Manase nonāca nelaimē, viņš no sirds nožēloja grēkus. Turpretī Izraēlas un Jūdejas iedzīvotāji bieži vien neko negribēja nožēlot, tāpēc Jehova viņiem nepiedeva. Ar savu praviešu starpniecību Jehova daudzkārt darīja zināmu, kāds ir viņa viedoklis par ļaužu nepaklausību. (Nolasīt Nehemijas 9:30.) Pat pēc trimdinieku atgriešanās dzimtenē no Babilonas Jehova vēl aizvien sūtīja pie viņiem uzticamus vēstnešus, piemēram, priesteri Ezru un pravieti Maleahiju. Kad cilvēki rīkojās saskaņā ar Jehovas gribu, viņi izjuta lielu prieku. (Neh. 12:43—47.)

16. a) Kādas sekas Izraēla tauta kopumā pieredzēja tāpēc, ka nenožēloja savu rīcību? b) Kāda iespēja ir seno izraēliešu pēctečiem?

¹⁶ Kad uz zemi bija sūtīts Jēzus un tika sagādāts nevainojams izpirkuma upuris, Jehova vairs nepieņēma izraēliešu dzīvnieku upurus. (1. Jāņa 4:9, 10.) Būdams cilvēks, Jēzus pauda sava Tēva viedokli, kad sacīja šos aizkustinošos vārdus: ”Jeruzāleme, Jeruzāleme, praviešu slepkava, kas nomētā ar akmeņiem pie tās sūtītos! Cik bieži es esmu gribējis sapulcināt kopā tavus bērnus, kā vista sapulcina cālēnus zem saviem spārniem! Taču jūs to negribējāt.” Tāpēc Jēzus paziņoja: ”Lūk, jūsu nams tiek pamests un atstāts jums.” (Mat. 23:37, 38.) Tauta, kas grēkoja un nevēlējās nožēlot savu rīcību, tika atmesta, un tās vietā tika izraudzīts garīgais Izraēls. (Mat. 21:43; Gal. 6:16.) Bet ko var teikt par tiem, kas ir dzimuši izraēlieši? Ikvienam no viņiem ir iespēja saņemt Jehovas piedošanu un izjust viņa žēlsirdību, ja viņi apliecina ticību Dievam un Jēzus Kristus nestajam upurim. Šāda iespēja būs arī tiem cilvēkiem, kas savas dzīves laikā nav nožēlojuši grēkus un kas tiks celti augšā uz attīrītas zemes. (Jāņa 5:28, 29; Ap. d. 24:15.)

17., 18. Kā mēs varam saņemt Jehovas piedošanu?

¹⁷ Kas būtu jādara mums, ņemot vērā, ka Jehova labprāt piedod? Mums jārīkojas tāpat, kā to darīja Dāvids un Manase. Mums jāatzīst, ka esam grēcīgi, jānožēlo savas kļūdas, dedzīgi jālūdz Jehovam piedošana un jālūdz, lai viņš mūsos rada šķīstu sirdi. (Ps. 51:12.) Ja esam izdarījuši nopietnu pārkāpumu, mums jāvēršas arī pēc garīgas palīdzības pie vecākajiem. (Jēk. 5:14, 15.) Lai kādi būtu mūsu apstākļi, ir mierinoši domāt par to, ka Jehova ir tāds Dievs, kādu viņš sevi aprakstīja Mozum, — ”apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”. Jehova nav mainījies. (2. Moz. 34:6, 7.)

¹⁸ Izmantodams iespaidīgu salīdzinājumu, Jehova izraēliešiem, kas bija nožēlojuši grēkus, apsolīja pilnībā attīrīt viņus no grēku pēdām — to, kas bija ”sarkans kā asinis”, padarīt ”baltu kā sniegs”. (Nolasīt Jesajas 1:18.) Ko tad īsti mums nozīmē Jehovas gatavība piedot? Ja nožēlojam savu rīcību un esam pateicīgi Dievam, mūsu grēki un pārkāpumi var tikt pilnībā piedoti.

19. Par ko ir runa nākamajā rakstā?

¹⁹ Bet kā mēs savstarpējās attiecībās varam līdzināties Jehovam, kurš ir gatavs piedot mums? Kā izvairīties no nevēlēšanās piedot tiem, kas ir nopietni grēkojuši, bet no sirds to nožēlo? Nākamais raksts mums palīdzēs pārbaudīt savu sirdi, lai mēs vēl vairāk līdzinātos savam Tēvam, Jehovam, kurš ir ”laipnīgs un piedod labprāt”. (Ps. 86:5.)