Vēstule, kas mudina rīkoties mīlestības garā

1. Kāds ir katra Jehovas kalpa pienākums?

JEHOVAS tautā valda miers. Labās attiecības starp Jehovas kalpiem ļauj iztēloties, cik lieliska būs dzīve paradīzē. (Jes. 32:17, 18.) Jehova ir tas, kurš dāvā saviem kalpiem mieru, bet katram no mums ir pienākums gādāt, lai tas nezustu. (Rom. 12:18.) Kā ar savu izturēšanos mēs varam veicināt draudzē mieru? Kā atjaunot labas attiecības ar ticības biedru, ko esam sāpinājuši? Kā izturēties, ja kāds ir sāpinājis mūs? Atbildes uz šiem jautājumiem var rast, apskatot kādu situāciju, kas minēta Bībelē. Tajā bija iesaistīti apustulis Pāvils, Filemons un Onēsims.

PĀVILA LŪGUMS

2. Pastāstiet, par kādiem notikumiem ir runa vēstulē Filemonam! (Filemonam 8, 9, 17.)

² Nolasīt Filemonam 8, 9, 17. Pāvils savā vēstulē aicināja Filemonu laipni uzņemt tā vergu Onēsimu, kad tas atgriezīsies. Pāvils atsaucās uz Filemona mīlestību pret Kristu un ticības biedriem. Par kādu notikumu ir runa Pāvila vēstulē Filemonam? Filemons bija kristietis, kas dzīvoja Kolosās. Viņam bija stipra ticība, un viņš ļoti mīlēja brāļus un māsas. Filemonam piederēja vergs, vārdā Onēsims, kas nebija kristietis. Kādā brīdī Onēsims aizbēga un ieradās Romā. Pirms aizbēgšanas Onēsims, iespējams, bija apzadzis saimnieku. (Filem. 18.) Romā Onēsims kļuva par kristieti un cieši sadraudzējās ar Pāvilu. (Kol. 4:9.) Bet pēc Romas likumiem Onēsimam bija jāatgriežas pie saimnieka, tāpēc Pāvils sūtīja Onēsimu atpakaļ pie Filemona. (Filem. 12, 13.)

3. Par ko, iespējams, raizējās Pāvils, kad sūtīja Onēsimu atpakaļ pie saimnieka? (Sk. arī attēlu.)

³ Pāvils droši vien raizējās par to, kā Filemons izturēsies, kad Onēsims atgriezīsies. Filemonam bija likumīgas tiesības bēgli bargi sodīt. Vai viņš izmantos savas tiesības? Kā reaģēs draudze, ja viņš to darīs? Kā tas ietekmēs citus vergus un to saimniekus, kas pieder pie draudzes? Pāvils nojauta, ka šī situācija var radīt nesaskaņas. Tāpēc viņš uzrakstīja vēstuli Filemonam un tās nogādāšanu uzticēja Tihikam. (Efes. 6:21, 22; Kol. 4:7—9.) Pie viena viņš nosūtīja vēstuli Kolosu draudzei. Tālāk ir apskatīts, ko var mācīties no Pāvila, Onēsima un Filemona, lasot šīs divas vēstules.

KO VAR MĀCĪTIES NO PĀVILA

4., 5. Kā vecākie var labvēlīgi ietekmēt gaisotni draudzē?

⁴ Ko mēs varam mācīties no Pāvila? Pāvilam rūpēja tas, lai draudzē valdītu mierpilna gaisotne, un viņš ar savu izturēšanos pret citiem vienmēr centās to veicināt. Šajā ziņā viņš mums ir labs paraugs.

⁵ Pāvils vērsās pie Filemona kā pie drauga. (Filem. 17.) Pāvils neizmantoja savu stāvokli, lai pavēlētu Filemonam rīkoties noteiktā veidā. (2. Kor. 1:24.) Viņš uzskatīja Filemonu par savu darbabiedru un atsaucās uz viņu abu draudzību. Tā viņš taktiski norādīja Filemonam, kā tam būtu jāizturas pret Onēsimu, kas bija kļuvis par Filemona ticības biedru. Pāvils ir lielisks paraugs mums visiem, jo īpaši draudzes vecākajiem. Vecākie, kas izturas pret brāļiem un māsām kā pret draugiem, veicina draudzē saskaņu. Viņi ar mīlestību gādā par Dieva avīm un tām neuzkundzējas. (1. Pēt. 5:1—3.) Viņiem ticības biedri ir dārgi, tāpēc viņi labprāt veltī laiku, lai tos uzklausītu un tiem sniegtu nepieciešamo palīdzību. Vecākie, kas seko Pāvila priekšzīmei un uzskata ticības biedrus par saviem draugiem, ļoti labvēlīgi ietekmē gaisotni draudzē un ir labs paraugs mums.

6. Kāpēc ir svarīgi uzslavēt ticības biedrus?

⁶ Pāvils uzslavēja Filemonu. (Filem. 4, 5, 7.) Mums visiem ir vajadzīgas uzslavas. Kāpēc? Viens iemesls ir tāds, ka daudziem no mums trūkst pārliecības par sevi. Mēs varbūt raizējamies par savu ārējo izskatu, par to, ko citi domā par mums, bet varbūt mēs uztraucamies, ka varētu zaudēt kādu mīļu uzdevumu kalpošanā. Tas ir cilvēcīgi. Tomēr šādas izjūtas var mūs nomākt, padarīt pārlieku jūtīgus, viegli aizvainojamus vai rosināt mūs uz sāncensību, un tas nekādi nepalīdz saglabāt sirsnīgas attiecības ar ticības biedriem. Bet, ja kāds mūs uzslavē, vairojas mūsu pašapziņa. (Sāl. pam. 12:25.) Uzslavas ļauj sajust, ka mūs mīl un augstu vērtē. Vai jūs gribat kādu iepriecināt? Uzslavējiet viņu! Meklējiet iespējas to darīt. Slavējiet cilvēkus ne tikai par viņu veikumu, bet arī par viņu pūlēm. Ja pamanāt kaut ko labu, noteikti sakiet to!

7. Vai ir nozīme tam, kā mēs izsakāmies par citiem? Paskaidrojiet. (Filemonam 10—12.)

⁷ Pāvils par Onēsimu izteicās pozitīvi. (Nolasīt Filemonam 10—12.) Kā Pāvila labie vārdi par Onēsimu iespaidoja Filemonu? Vai tie ietekmēja Filemona attieksmi un izturēšanos pret Onēsimu? Noteikti! Arī tas, kā mēs izsakāmies par ticības biedriem, ietekmē citu attieksmi pret viņiem. Ja mēs runājam labu par kādu, citi raugās uz viņu pozitīvi. Un otrādi: ja mēs izsakāmies slikti par kādu, tas var negatīvi ietekmēt citu viedokli par viņu. Bet, lai runātu labu par ticības biedriem, mums vispirms ir jādomā par viņiem pozitīvi. Kā šajā ziņā var palīdzēt Pāvila piemērs?

8. Kas palīdz nepievērst uzmanību ticības biedru trūkumiem? (Sk. arī attēlus.)

⁸ Pāvils lūgšanās bieži pieminēja Filemona ticību un mīlestību un pateicās par to Dievam. (Filem. 4, 5.) Tieši tāpat viņš lūgšanās pateicās Dievam, kad pieminēja citus brāļus un māsas. (1. Kor. 1:4—7; Filip. 1:3—5; Kol. 1:3, 4; 1. Tes. 1:2, 3.) Tas nenozīmē, ka Pāvils neredzēja brāļu un māsu trūkumus, tomēr viņš centās ievērot viņu labās īpašības un bieži pateicās Jehovam par tik lieliskiem ticības biedriem. Arī mēs varam izveidot šādu paradumu. Centīsimies vienmēr domāt pozitīvi par brāļiem un māsām un no sirds lūgt, lai Jehova viņus svētī! Tad mums nebūs grūti runāt labu par viņiem.

9. Kāpēc nav pašsaprotami, ka Pāvila vēstule Filemonam ir laipna un taktiska?

⁹ Kaut arī Pāvilam pašam neklājās viegli, viņš bija laipns pret Filemonu. Vai jums ir gadījies zaudēt savaldību pārguruma vai stresa dēļ? Kad pieredzam grūtības, ir viegli izgāzt savu saīgumu uz citiem. Bet ko bija pieredzējis Pāvils, un kādos apstākļos viņš bija, kad rakstīja vēstuli Filemonam? Pirms dažiem gadiem viņam bija uzbrucis satrakojies pūlis un viņš tika nepamatoti apcietināts. Pāvils bija atradies ieslodzījumā Jeruzālemē, tad Cēzarejā, pēc tam viņu pārveda uz Romu, un pa ceļam viņš piedzīvoja kuģa katastrofu. Kad viņš rakstīja Filemonam, viņš joprojām bija ieslodzīts — viņš atradās mājas arestā Romā. (Filem. 1.) Bet vai, lasot vēstuli Filemonam, var just kaut mazāko rūgtumu vai dusmas? Nē, nemaz. Pāvila vēstule ir laipna un taktiska. Ko var secināt? Ja tad, kad esam noguruši, izjūtam lielu spriedzi vai pieredzam smagus pārbaudījumus, mēs tomēr izturamies laipni pret citiem, mēs veicinām draudzē mierpilnu gaisotni. Turklāt tādā gaisotnē mums ir vieglāk tikt galā ar savām problēmām.

KO VAR MĀCĪTIES NO ONĒSIMA

10. Ko bija gatavs darīt Onēsims, un kāpēc tas ir ievērības cienīgi?

¹⁰ Mums visiem reizēm gadās kādu sadusmot vai sāpināt. No Onēsima mēs varam mācīties, kas jādara, lai atjaunotu labas attiecības ar ticības biedru. Viņš atzina, ka ir rīkojies nepareizi, un darīja visu, kas atkarīgs no viņa, lai salabtu ar Filemonu. Tas nebija tik viegli, kā izklausās. Onēsims noteikti zināja, ka pēc Romas likumiem viņam ir pienākums atgriezties pie sava saimnieka. Viņam bija jāveic apmēram pusotru tūkstoti kilometru garš ceļš, kas prasīja daudz spēka un līdzekļu. Viņam bija jābūt gatavam zaudēt iegūto brīvību un varbūt pat izciest sodu par savu bēgšanu. Turklāt Onēsimam varbūt likās, ka viņam bija pamatots iemesls bēgt prom no Filemona. Tomēr Onēsims rīkojās pareizi. Atgriezies viņš darīja visu iespējamo, lai viņam būtu labas attiecības ar Filemonu — savu garīgo brāli.

11. Kā mums jārīkojas, kad esam kādu aizvainojuši? (Sk. arī attēlus.)

¹¹ Kad esam kādu aizvainojuši, mums ir jābūt tiem, kas sper pirmo soli, lai atjaunotu labas attiecības. (Mat. 5:23—25.) Tiesa, to darīt nav viegli, bet pūlēties ir vērts. Sāksim ar to, ka no sirds atvainosimies. Tad uzklausīsim otru, centīsimies saprast viņa jūtas un nenoniecināsim tās! Atzīsim, ka esam rīkojušies nepareizi. Nemeklēsim aizbildinājumus un neuzvelsim vainu nevienam citam. Ja mēs tā darītu, otram mūsu atvainošanās vairs nešķistu patiesa, mūsu nesaskaņas ieilgtu un situācija varbūt tikai pasliktinātos. Lai spētu atvainoties, mums jāatmet lepnība. Pazemīga atvainošanās ir ātrākais ceļš uz izlīgumu. (Rom. 14:19.)

KO VAR MĀCĪTIES NO FILEMONA

12. Kāpēc Pāvils bija pārliecināts, ka Filemons piedos Onēsimam?

¹² Lasot par Filemonu, mēs varam secināt, kādiem mums jābūt, lai atjaunotu labas attiecības ar cilvēku, kas mūs sāpinājis. Bībelē nav teikts, vai Filemons Onēsimu uzņēma laipni un tam piedeva. Tomēr Pāvils bija pārliecināts, ka Filemons katrā ziņā to darīs. (Filem. 17, 21.) Pāvils labi pazina Filemonu un zināja, ka viņš ir cilvēks, kam nebūs grūti piedot aizbēgušajam vergam. Noskaidrosim, kāds bija Filemons.

13. Kā mīlestība sekmē mieru? (Kolosiešiem 3:14.)

¹³ Filemons mīlēja ticības biedrus. (Filem. 5.) Vārds Filemons nozīmē ”mīlošais”, un šis kristietis patiešām tāds bija. Viņš sirsnīgi mīlēja savus garīgos brāļus un māsas. Tāpēc, visticamāk, viņš piedeva Onēsimam. Interesanti, ka tieši vēstulē Kolosu draudzei, pie kuras piederēja arī Filemons, Pāvils rakstīja, ka mīlestība ”visus vieno pilnīgā saskaņā”. (Nolasīt Kolosiešiem 3:14.) Ir skaidrs, ka nekas cits tik ļoti neveicina mieru un vienotību kā mīlestība. Jo sirsnīgāk mīlēsim ticības biedrus, jo vieglāk mums būs tiem piedot un darīt labu. (1. Kor. 13:4—7.) Apskatīsim, kā izpaudās Filemona mīlestība.

14. Kas liecina, ka Filemons bija viesmīlīgs?

¹⁴ Filemons bija viesmīlīgs. Viņš atļāva savā mājā rīkot draudzes sapulces. (Filem. 2.) Zinādams par Filemona viesmīlību, Pāvils droši lūdza, lai tas viņam sagatavo vietu, kur apmesties. (Filem. 22.) Nav nekādu šaubu, ka Filemona viesmīlība ļoti iepriecināja brāļus un māsas un sasildīja viņu sirdi. (Filem. 7.)

15. Kā viesmīlība ir saistīta ar mīlestību? (Sk. arī attēlus.)

¹⁵ Kā mēs varam līdzināties Filemonam? Būsim viesmīlīgi! Viesmīlība mums dod iespēju labāk iepazīt brāļus un māsas. Centīsimies pavadīt laiku ne tikai ar saviem tuvākajiem draugiem, bet arī ar tiem, ar kuriem mums attiecības nav tik ciešas. Tad mēs redzēsim, cik brīnišķīgi ir tas, ka Jehovas tautā ir dažādi brāļi un māsas. Kad uzzinām, kāds ir bijis viņu ceļš pie Jehovas un kādus pārbaudījumus viņi ir izturējuši, aug mūsu mīlestība un cieņa pret viņiem un mēs saprotam, kāpēc Jehova viņus ir vilcis pie sevis. (Jāņa 6:44.) Jo labāk mēs pazīstam brāļus un māsas, jo vieglāk mums ir viņus mīlēt, saskatīt viņos labo un piedot viņu kļūdas.

16. Kā Filemonu varēja ietekmēt Pāvila vārdi, kas lasāmi Kolosiešiem 3:13?

¹⁶ Bet varbūt mūsos tomēr ir palicis rūgtums pret kādu ticības biedru. Kaut arī mēs mīlam brāļus un māsas, mums ne vienmēr ir viegli tiem piedot. Kas tādā situācijā var palīdzēt? Padomāsim par Pāvila norādījumu, kas lasāms Kolosiešiem 3:13. (Nolasīt.) Iztēlosimies, ka Filemons sēž draudzes sapulcē, kas notiek viņa mājās, un dzird, kā šie vārdi tiek nolasīti. Par kuru ticības biedru viņš, visticamāk, iedomājās tajā brīdī? Iespējams, viņā joprojām gruzdēja aizvainojums pret Onēsimu. Ja tā bija, tad Pāvila vārdi izgaisināja jebkādas šaubas par to, kā viņam jārīkojas: viņam bija jābūt iecietīgam pret Onēsimu un no sirds tam jāpiedod. Pāvila aicinājums ir noderīgs arī mums.

17. Kā mums jāizturas pret ticības biedriem?

¹⁷ Pāvils mūs rosināja būt iecietīgiem un izturēties laipni arī tad, ja ticības biedrs mūs aizkaitina vai aizvaino. Kolosiešiem 3:13 ir pievērsta uzmanība arī tam, kā pret saviem kalpiem izturas Jehova. Viņš neprasa no mums pilnību. Viņš zina, ko mēs spējam un ko ne. (Ps. 103:13, 14; 130:3.) Viņa acīs galvenais ir mūsu labās īpašības. Viņš ir žēlsirdīgs pret mums un ļauj mums izjust viņa uzticīgo mīlestību. (Raudu dz. 3:22, 23.) Raudzīsimies uz ticības biedriem tā, kā uz viņiem raugās Jehova! Tad mēs spēsim samierināties ar viņu trūkumiem, tāpat kā viņi samierinās ar mūsējiem. Minēsim kādu piemēru: ja turam prātā, cik krāšņs ir augs, kad uzzied, mēs labprāt to kopjam arī tajā laikā, kad tas nezied. Ja turam prātā, cik jaukas īpašības piemīt mūsu ticības biedriem, mums ir vieglāk viņiem piedot un uzturēt ar viņiem draudzīgas attiecības.

18. Ko mēs visi vēlamies darīt?

¹⁸ Jehova augstu vērtē visu, ko jūs darāt, lai veicinātu draudzē patīkamu gaisotni. Centieties to darīt ik dienu! Allaž uzslavējiet ticības biedrus un runājiet labu par viņiem. Ja esat aizvainojuši kādu, atvainojieties un pūlieties izlīgt. Lai jūsu mīlestība pret brāļiem un māsām kļūst arvien dziļāka! Tad jūs spēsiet piedot ikvienam, kas jūs būs sarūgtinājis vai sāpinājis. Ja liksiet lietā rakstā minētos ieteikumus, jūs sekmēsiet mieru un būsiet starp tiem, kas nākotnē ”iemantos zemi un baudīs mieru pārpārēm”. (Ps. 37:11.)