16. nīsānā agri no rīta vairākas dievbijīgas sievietes devās uz vietu, kur pēc nāves bija guldīts Jēzus. (Lūk. 24:1, 10.) Viena no viņām bija Marija Magdalēna. Kad viņa bija ieraudzījusi, ka Jēzus kaps ir tukšs, viņa aizskrēja pavēstīt šo jaunumu Pēterim un Jānim. Abi apustuļi tūlīt pat metās skriet uz Jēzus kapu, un Marija tiem sekoja. Pārliecinājušies, ka Marija ir sacījusi taisnību, abi apustuļi atgriezās mājvietā, bet Marija palika turpat. Viņa stāvēja un gauži raudāja, un pat nenojauta, ka viņu vēro Jēzus. Marijas bēdas aizkustināja Jēzu, tāpēc viņš parādījās Marijai un to uzrunāja. Pateicis Marijai laipnus vārdus, Jēzus tai uzticēja svarīgu uzdevumu — viņš lika pavēstīt mācekļiem, ka viņš ir piecelts no nāves. (Jāņa 20:17, 18.) w24.10 13. lpp., 7. rk.

Mozus bija pravietis un tiesnesis, viņš vadīja tautu karā un sarakstīja daudzus vēsturiskus aprakstus. Viņš aizveda izraēliešu tautu no Ēģiptes, kur tā bija atradusies verdzībā, un viņš pats savām acīm bija redzējis daudz brīnumu, ko paveica Jehova. Dieva iedvesmots, Mozus sarakstīja pirmās piecas Bībeles grāmatas, 90. psalmu un, iespējams, arī 91. psalmu, un visdrīzāk viņš bija tas, kas sarakstīja Ījaba grāmatu. Mozus nomira 120 gadu vecumā. Neilgi pirms nāves viņš sapulcināja izraēliešus un viņiem atgādināja, ko Jehova ir darījis viņu labā. Daļa no viņiem bija redzējuši daudz Jehovas brīnumu un to, kā Jehova sodīja ēģiptiešus. (2. Moz. 7:4.) Viņi bija vērojuši, kā pašķiras Sarkanā jūra, bija šķērsojuši to sausām kājām un redzējuši faraona armijas bojāeju. (2. Moz. 14:29—31.) Mitinoties tuksnesī, viņi bija izjutuši, kā Jehova par viņiem rūpējas un viņus sargā. (5. Moz. 8:3, 4.) Kad izraēlieši bija gatavi ieiet Apsolītajā zemē, Mozus izmantoja pēdējo iespēju stiprināt tautas ticību. w24.11 8., 9. lpp., 3., 4. rk.

Tas, ko Jēzus, iedibinādams Kunga mielastu, teica apustuļiem, atšķīrās no tā, ko viņš teica uzrunājot lielu ļaužu pulku Galilejā. Lielākā daļa cilvēku, ar kuriem 32. gadā Jēzus runāja Galilejā, bija atnākuši pie viņa galvenokārt tāpēc, ka vēlējās, lai viņš tiem sagādātu maizi. Tomēr Jēzus viņu uzmanību pievērsa kaut kam svarīgākam. Viņš tiem paskaidroja, ka ir kaut kas daudz labāks par maizi — kaut kas tāds, kas var dot mūžīgu dzīvi. Jēzus sacīja, ka dzīvot mūžīgi varēs pat tie, kas ir miruši, jo viņš tos ”pēdējā dienā” cels augšā. To teikdams, viņš nedomāja par nelielu kristiešu grupu, kā tas bija Kunga mielastā. Galilejā Jēzus runāja par mūžīgu dzīvi, ko var iegūt visi cilvēki. w24.12 11. lpp., 10., 11. rk.